Ja sākam ar vienkāršāko, jāatgādina, ka Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) ir ne tikai augstākās izglītības iestāde, bet arī zinātniskās aktivitātes centrs. Un te mēs nonākam pie informatīvās vides tradīcijas vairāk stāstīt par konkrētiem atklājumiem, nevis pētnieku darbu per se. Tas, protams, pat ieinteresētā publikā rada jautājumus, kā cienījamie akadēmisko aprindu pārstāvji līdz saviem atklājumiem vispār nonāk.
Lai apspriestu zinātnes, ja tā var teikt, antropoloģiskos un socioloģiskos aspektus, uz sarunu aicināju RTU Dabaszinātņu un tehnoloģiju fakultātes (DTF) asociēto profesoru Kārli Dreimani. Viņš, doktora grādu ieguvis Liverpūles universitātē, strādā Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN), kur vada Latvijas zinātnieku grupu CERN CMS (The Compact Muon Solenoid) eksperimentā, kā arī ir RTU DTF Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors.
Man šķiet, ka sabiedrības priekšstatu par pētniecības procesu nosaka sajūta, ka šis nav "parasts darbs". Domāju, ka ir tāds tēls par intuīcijas, jaunas idejas "piešķilšanās" izšķirošo nozīmi, domās nogrimušam zinātniekam veroties debesīs vai, teiksim, pastaigājoties gar Zunda kanālu Rīgā. Vai tiešām zinātnieks ik dienu nāk uz darbu kā ikviens?
Lai staigātu gar Zunda kanālu, pētniekam ir jāizaug. Tēlaini sakot, tādi varētu būt daži desmiti pasaulē. Viņi proklamē savas idejas, kuras pārējie pārbauda. Vairākums no mums ir, kā saka, parasti cilvēki, kuri nāk uz darbu un sēž pie datora, lai atkarībā no konkrētā darba uzdevuma strādātu ar savu "mazo lietiņu". Kad mēs saliekam kopā katrs savu "mazo lietiņu", veiksmes gadījumā rodas jaunas zināšanas. Pārējais jau ir atkarīgs no konkrētās zinātnes nozares. Tu vari, vienkāršoti sakot, pilināt vienu ķīmiju uz otras, lai saprastu, kā tās mijiedarbojas, un tu vari pētīt, kā elementārdaļiņas saduras paātrinātājā. Ja mēs runājam par fizikas analīzi CERN, tad mēs apstrādājam eksperimenta rezultātā iegūtus datus. Apstrādāšana principā nozīmē sēdēšanu pie datora, kodēšanu, sistemātisku statistisko datu analīzi un apstrādi, nonākot pie rezultāta, par kuru kolēģi secina, ka esi izmērījis pareizi. Tad šo rezultātu var publicēt. Šis process var ilgt deviņus mēnešus, kas gan notiek reti, un sešus gadus, kas gan arī nav bieži.
Man šķiet, ka daļai publikas prātos ir tāds no, simboliski sakot, Nilsa Bora laikiem vizuāls tēls, kur fiziķis ir kungs vai kundze laboratorijā, kura pārpilna ar visādām noslēpumainām iekārtām.
Mana joma ir eksperimentālā daļiņu fizika, un te ir gan – gan. Mums ir inženieri, kuriem jāsaprot, kur, vienkārši runājot, jāsprauž vadi, ir fiziķi, kuri gādā par detektora uzturēšanu, ir fiziķi, kuri veic eksperimentālo datu analīzes, un ir kolēģi teorētiķi, kuri mums rekomendē, kādā virzienā skatīties. Katrs no šiem posmiem ir vajadzīgs, bet, rezumējot sacīto, mūsu darbā ir gan šī iekārtu sadaļa, gan datori.
Man ir diezgan skeptiska attieksme par nu jau kādu laiku par tādu kā modes vārdu kļuvušo jēdzienu "starpdisciplinaritāte". Dažkārt rodas sajūta, ka tas tiek lietots, lai projekts izskatītos "mūsdienīgs" un saņemtu finansējumu. Tomēr skaidrs, ka dažādu jomu savstarpēja ietekmēšanās notiek. Piemēram, ļaudis, kuri nodarbojas ar dažādu robotu izstrādi, vēro, kā dabā pārvietojas, noturas pie virsmām un tā tālāk dažādi dzīvi organismi. Kā šis temats izskatās tavas darba jomas kontekstā?
Piekrītu, ka, ja jēdziens "starpdisciplinaritāte" tiek lietots kā buzzword, tas var kaitināt. No otras puses, no malas var izskatīties, ka šī starpdisciplinaritāte ir pašsaprotama – daļiņu fizikā cilvēkam ir jāprot gan kodēt, gan veikt datu analīzi, gan saprast teoriju, lai viņu darbam vispār būtu jēga. Tu kā fiziķis diez vai būtu izcilākais speciālists visos aspektos, tomēr principā tev jāspēj darīt dažādas lietas, turēt līdzi visos aspektos. Tā tas izskatās no "ārpuses". Ja raugās no "iekšpuses", tu sevi saproti kā daļiņu fiziķi, nevis "starpdisciplināru" pētnieku. Īsi sakot, viss atkarīgs, no kāda leņķa tu skaties. Principā mātes darbu arī var saukt par "starpdisciplināru", jo tajā iekļaujas ļoti daudzi un dažādi aspekti, tomēr tas izklausīsies mazliet dīvaini, vai ne?
Izpratne par pētniecību ir tāda, ka mērķis ir atklāt kaut ko jaunu. Mazāk pamanīta šķautne ir tā, ka nereti jauno var atklāt pagātnē. Teiksim, zinātnei veltītās ziņās diezgan bieži var lasīt par zoologiem un botāniķiem, kuri atklāj pat jaunas sugas vai ko citu noderīgu, krāmējoties muzeju kolekciju krātuvēs. Kā ir fizikā? Fiziķis 21. gadsimta trešajā desmitgadē pārlasa, teiksim, Polu Diraku – es tagad ālējos – un atklāj sev kaut ko jaunu…
Zinātnes socioloģijā ir tāds jēdziens kā faktu pussabrukšanas periods. Noteiktā laika periodā daļa mums zināmo faktu izrādās nepareizi. Tas ne vienmēr nozīmē, ka pētnieks ir kļūdījies. Pareizāk būtu teikt, ka tagad par kaut ko mūsu zināšanas ir precīzākas. Varētu teikt, ka tā tas ir visās zinātnes nozarēs. Fizikai gan ir sava specifika. Ja, teiksim, arheoloģijas gadījumā ir robeža laikā, pirms kuras t. s. primary sources jeb primārie avoti objektīvi nav pieejami, tad – ja lietojam piemēru par Diraku – mums šie avoti (intervijas, piezīmes, publikācijas) ir pieejami. Tāpēc neko principiāli jaunu mēs diez vai atradīsim. Mēs potenciāli varam, izmantojot jaunas zināšanas, precizēt kādu simboliskā Diraka interpretāciju. Un tā tiešām notiek. Bija laiks, kad fiziķi galvas lauzīja, kā izskaidrot elektrostatikas fenomenus, pēc tam, 19. gadsimta sešdesmitajos gados, Džeimss Maksvels formulēja savus vienādojumus, un pēc tam tos varēja izmantot, lai skaidrotu visu, kas saistīts ar elektromagnētisko mijiedarbību. Nevar teikt, ka pirms Maksvela pētnieki darīja kaut ko nepareizu – viņu rīcībā vienkārši bija mazāks faktu apjoms. Faktu apjoms palielinās, parādās iespēja labākai interpretācijai. Vai vēl plašākā kontekstā – tas, ko mēs saucam par sengrieķu matemātiku, būtībā bija ģeometrija. Algebra parādās jau mūsu ēras devītajā gadsimtā arābu un persiešu kultūras lokā.
Mūsdienu zinātni, šķiet, raksturo diezgan augsta specializācijas pakāpe. Tas ir atsevišķs temats, bet mans jautājums ir par to, kāds ir iekšējās tolerances līmenis nozarē? Publikai jūs visi esat "fiziķi", kuriem jāspēj komentēt viss, kas publikai asociējas ar "fiziku". Man saprotamākā jomā – vēsturē – pētnieki nav sajūsmā, ja kolēģis, kurš vispār pēta Viduslaikus, izsakās par, piemēram, 15. maija apvērsumu.
Skaidrs, ka cilvēki ir dažādi, tostarp šādas profesionālās iecietības aspektā, tomēr man šķiet, ka zinātnes iezīme ir atvērtība, tad izteikšanās tiek pieņemta, ja vien tā nav kaut kā personiski aizskaroša. Es minēšu kādu piemēru, apzināti skaidroju vienkāršojot. Tātad – ir W bozona masas mērījumi. Pirms dažiem gadiem viena pētnieku grupa publicēja mērījumus, kas stipri nesakrita ar citu grupu mērījumiem. Recenzenti šajā darbā kļūdu atrast nevarēja, tādēļ tas tika publicēts. Tomēr zinātniskās kopienas vairākums uzskata, ka kaut kāda kļūda tomēr ir. Tomēr vienīgais, ko mēs varam darīt, ir veikt konkrētajiem parametriem jaunus un jaunus mērījumus. Jāpiezīmē, ka mēs CMS projektā to darām un rezultātus ceram šogad publicēt starptautiski atzītā izdevumā. Labi, arī mums šķiet, ka kļūda ir šīs vienas grupas mērījumos, tomēr tikpat labi var teikt, ka šāda situācija rada stimulu pētījumiem, tādēļ atšķirīgi rezultāti nav izsmejami vai noliedzami.
Stāsts par atšķirīgiem rezultātiem labi saskan ar nākamo jautājumu. Mani apbēdina tas, ka no zinātnes tiek sagaidīts vienīgi un tikai rezultāts, ko mēs varētu saukt par pozitīvu. Ja pētnieka darba rezultātā tiek konstatēts, ka kāda hipotēze ir nepareiza, tad šis darbs it kā neskaitās. Lai gan, manuprāt, negatīvs iznākums arī ir būtisks.
Piekrītu. Šādas nostājas rezultātā zinātnieki bieži izvairās no shot in the dark – pamēģināšanas, riskēšanas. Lai gan biomedicīnā negatīvs rezultāts ir ļoti svarīgs. Piemēram, ja kāda teorija pieļauj kādas jaunas daļiņas esamību, manuprāt, fiziķiem būtu jāpamēģina šo daļiņu atrast, pat ja citas teorijas par tādu nerunā un, ļoti iespējams, ka šādu daļiņu neatradīs. Man šķiet, ka situācija, par kuru tu jautā, saistās ar sabiedrības attieksmi. Ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības tā īsti nesaprot, ar ko pētnieki nodarbojas, vieglākais ir prasīt no pētniekiem praktiskus rezultātus. Ja šādu rezultātu it kā nav, tad daudzi secina, ka tā ir nelietderīga naudas tērēšana. Savukārt lēmumu pieņēmēji ar šādām noskaņām rēķinās. Acīmredzot, jēdzīgākais risinājums ir tāds, ka zinātnieki paši vairāk stāsta par sevi, un tad sabiedrība varbūt kļūs zinošāka un iecietīgāka.
Metot saturiski tiltiņu tālāk – vai un ko tu domā par pasaules izzināmības robežām? Turklāt ierobežojumi var būt saistīti ar cilvēka kognitīvajām spējām – nu, nav mums lemts kaut ko uzzināt un saprast – tāpat tie var būt tehnoloģiski noteikti. Proti, mūsu rīcībā nav un nebūs rīku kaut kā atklāšanai.
Šādas robežas izzināmībai viennozīmīgi ir, turklāt tevis minētajām es pievienotu tādas, kuras mēs varētu nosaukt par fundamentālām. Matemātikai kā zinātnei ir raksturīga neapgāžamība. Un matemātikā ir jēdziens incompleteness. Ļoti vienkāršoti izsakoties, matemātikā ir pierādāms, ka ne viss nekad nebūs pierādāms. Tātad, ja mēs nevaram visu pierādīt, tad tas nozīmē, ka visu mēs nekad nezināsim. Var iebilst, ka matemātika ir visabstraktākā no zinātnēm, tomēr domāju, ka arī fizikā visu mēs nekad neuzzināsim. Mēs varam censties iegūt maksimāli pilnīgas zināšanas. Ja skatāmies uz manu fizikas jomu, ir piemērs, kur parādās gan fundamentālās, gan, kā tu formulēji, tehnoloģiskās robežas. Mēs triecam kopā elektronus, radām enerģijas blīvumu mazā punktiņā, bet, lai iegūtu tādu enerģijas blīvumu, kāds bija Lielajā sprādzienā, mums punktiņā ir jāieliek visa Visuma enerģija, kas fundamentāli un tehnoloģiski nav iespējams.
