Kādā intervijā humanitāro zinātņu pētniece, Latvijas Universitātes (LU) asociētā tenūrprofesore un rakstniece Sanita Reinsone tika nodēvēta par stāstu mednieci. Viņas ikdiena cieši saistīta ar cilvēku atmiņu pierakstiem, dienasgrāmatām, dzīves pierakstīšanas tradīciju pētniecību. Arī bērnu grāmata "Draugi un kaimiņi" ("Jāņa Rozes apgāds", 2024), kas šogad izpelnījusies gan Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu atzinību, gan portāla LSM lasītāju simpātijas nesen aizvadītajā Jāņa Baltvilka balvā, ir sava veida atmiņu fiksējums, un tā atjautīgi un asprātīgi stāsta par draudzību un dzīves stāstu izzināšanu deviņdesmitajos.
Intervijā portālam LSM.lv viņa stāsta par rakstīšanu, pētniecību un digitālo pasauli, kuras spēkos jau šobrīd ir šīs atmiņas ne vien fiksēt, bet veidot par daudzveidīgi analizējamu mūsu individuālās un kolektīvās pieredzes krātuvi.
Meklējot informāciju par tevi un aprunājoties ar cilvēkiem, kas tevi labi pazīst, es atklāju tik daudz interesanta un pārsteidzoša. Vislabāk man patika kādā intervijā izmantotais vārdu savienojums "stāstu medniece" tevis apzīmēšanai. Tas izklausās ļoti romantiski. Bet cik daudz romantikas ir pētniecībā un tieši folkloras pētniecībā? Un ar ko tā var būt aizraujoša mūsdienu cilvēkam?
Folklora ir ļoti dažāda. Tas, ko pamatā zina skolēni vai cilvēki, kas par folkloru īpaši neinteresējas, ir tautasdziesmas vai teikas, ko atrodam mācību grāmatās. Bet folklorā ir tik daudz slāņu, tik daudz interesantā, tāda, kas nāk no mūsu senām, senām saknēm, un tas ir saturs, kas neatkārtojas. Jā, atkārtošanās ir varianti un variācijas, taču kopumā folklora satura un arī formas ziņā ir ļoti daudzveidīga.
Pēdējos divdesmit gadus es strādāju Latviešu folkloras krātuvē un vadīju digitalizācijas projektus. Ar šo gadu es vairs tur neesmu, bet projekti tāpat turpinās. Digitalizējot manuskrpitus, kas ir tūkstošiem, tūkstošiem lappušu, šī bagātība sāka atklāties, jo mēs gājām cauri visam, ko cilvēki ir teikuši, stāstījuši, pierakstījuši. Šajos materiālos ir gan tautas zināšanas, priekšstati, vārda māksla, gan arī visa folkloras vākšanas vēsture – kurš to visu rakstījis, kāpēc viņš to visu pierakstījis, pie kā viņš ir gājis, kurš kaut ko ir izstāstījis. Šiem lielajiem folkloras vākumiem apakšā ir vesela ekosistēma, un tas apjoms, kas Latvijā ir savākts, ir patiešām iespaidīgs.
Bet, protams, kas nu kuru pētnieku uzrunā un interesē. Mani visvairāk interesē stāsti, teikas, nostāsti, dažādi pieredzes stāsti un visvairāk tādi, kas saistās ar noteikti vietu vai priekšstatiem ar to. Un tad parasti ir interesanti izzināt vietas apzināšanās slāņus, informāciju, ko kādreiz cilvēki par šo vietu ir stāstījuši. Viens piemērs ir mūsu lauku māja, kas atrodas Bilskā – starp Smilteni un Valku. Ļoti skaista vieta, sena māja, vīra dzimtene, bet neko īpašu par šo vietu nezināju. Izdomāju paskatīties, vai nav kaut kas atrodams folkloras materiālos, un ātri vien sāka nākt viena teika, otra, desmitiem, simtiem. Izrādās, ka tajā apkārtnē, kas ir Smiltenes tuvākā apkārtne, ir pierakstīts ārkārtīgi daudz tautas demonoloģisko teiku. Tā ir ļoti "tumša" vieta. Un uzreiz priekšstats par vietu, tās nozīme mainās, es to ieraudzīju pilnīgi citām acīm. Apkopojot visu šo informāciju un uzliekot to uz kartes, izveidojas gandrīz kā cita dimensija, neredzamā un arī nezināmā jeb labi aizmirstā ainava. Folklora nav margināla, tā interesē ļoti daudzus.
Latviešu folkloras krātuvē vairāk nekā desmit gadus organizējām manuskriptu pārrakstīšanas kampaņas un pieredzējām to, cik ļoti daudz cilvēku šādā veidā atklāj sev interesējošo folklorā – pārrakstot, lēnām lasot, manuskriptos "ceļojot" pa dzimtajām vietām, meklējot savus senčus. Interesanto folklorā tiešām var atrast.
Tā tiešām ir tāda kā paralēlā pasaule, kas mums notiek tepat blakus, bet par kuru mēs visbiežāk nemaz nenojaušam – to, ka par vietām, ceļiem, kalniem un pauguriem, liepām un ozoliem mums ir tik daudz mums nezināmas informācijas.
Jā, tā ir. Protams, ne visām vietām ir tā paveicies, un tas lielā mērā ir bijis atkarīgs no vietējiem folkloras vācējiem un viņu entuziasma. Taču es domāju, ka atklājumu mums priekšā vēl ļoti daudz.
Kā tas tā notika, ka folklora tevi tik ļoti aizrāva? Kā tu atceries to mirkli, sajūtu?
Es laikam to neatceros. Man priekšstats, aizejot studēt filologos – tās ir grāmatas, un man patīk grāmatas, ar to viss ir kārtībā, bet es droši vien sevi neredzēju kā tekstu pētnieci. Folkloras pētniecībā tas aizraujošākais bija doties pie cilvēkiem, šīs te dzīvās sarunas. Mums bija daudz ekspedīciju, arī individuālās ekspedīcijas. Es, piemēram, veicu pētījumu par apmaldīšanos, par apmaldīšanās priekšstatiem, un tā ietvaros es devos uz dažādām Latvijas vietām un intervēju cilvēkus. Tieši tas bija tas, kas tik ļoti ievilka – šīs te dzīvās sarunas, saskaršanās ar cilvēkiem un viņu dzīves stāstiem, ar pieredzēm, viņu priekšstatiem.
Vai var tā apgalvot, ka tiešām katrs cilvēks par sevi varētu uzrakstīt grāmatu?
Nē! (Smejas.)
Labāk, nē?
Nē, tāpēc ka ir runa par rakstīšanu, un tas nav tik vienkārši. 2018. gadā iniciēju Autobiogrāfiju krājuma izveidošanu Latviešu folkloras krātuvē, aicinot iesniegt vai digitāli deponēt rakstītus dzīvesstāstus, atmiņas un dienasgrāmatas. Tas guva lielu sabiedrības atsaucību. Mums ir ļoti jauka un aktīva komanda, un mēs arī ļoti popularizējam dzīves pierakstīšanu, bet, jā, tā nav vienkārša lieta. Mums labāk padodas runāšana, bet, tiklīdz ir lapa datorā vai priekšā uz galda, tad nemaz tik viegli uzrakstīt par savu dzīvi nav.
Kas ir tas sarežģītais? Mākslinieciskā puse? Varbūt bailes no savām domām?
Droši vien visvairāk tā sajūta – vai mana dzīve ir tā vērta, lai es par to rakstītu? Es vienmēr saku, ka katra dzīve ir tā vērta, lai par to uzrakstītu. Viens ir tas, ka mēs katrs esam personība, bet mēs esam arī laikmeta pārstāvji, un neviena detaļa, ko pierakstāt dzīves stāstā, nav velta. Palūkojamies simts gadus uz priekšu, un visas detaļas, viss ir svarīgs – jūsu uzskati, emocijas, bailes. Tas viss kļūst etnogrāfisks un svarīgs, un to mēs redzam dienasgrāmatās, kas ir rakstītas pirms simts gadiem vai senāk. Tur viss liekas tik interesanti, pat visvienkāršākie sīkumi.
2018. gadā mēs sākām publicēt Emīļa Pudeļa (1893–1969) dienasgrāmatu sociālajos tīklos – katru dienu tieši to, ko viņš pirms simts gadiem rakstījis. Emīls Pudelis bija saimnieks Mazsalacas pusē, no kurienes es nāku, un viņa dienasgrāmata ir kā "Twitter" ieraksti – ļoti īsi. Mums tas bija ļoti parocīgs formāts, un mēs to 2018. gadā sākām publicēt "Facebook" un "Twitter" [vietnēs], turpinām to darīt vēl aizvien, un viņam ir daudz sekotāju. Emīls Pudelis dara lauku darbus, dažreiz izklaidējas, un mēs gadiem sekojam viņa dzīvei – tad viņam uzrodas meitene, tad viņš apprecas, tagad – pirms simts gadiem – ir piedzimis dēls, bet visu laiku ir šie te lauku darbi, lauku dzīves ritms, un tas liekas interesanti.
Kas ir tās senākās un jaunākās šādas atmiņas, kas ir nonākušas pie tevis?
Tas šobrīd ir kolektīvs veikums, kas glabājas LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LMFI) Latviešu folkloras krātuvē, bet no LU Humanitāro zinātņu fakultātes puses es arī turpinu darboties. Ja nemaldos, tad viena no senākajām ir vācu meitenes dienasgrāmata, kas sākta rakstīt 1926. gadā. Bet patiesībā šis krājums sākās ar ļoti unikālu materiālu, kuru es publicēju arī grāmatā, kas saucas "Ādama stāsts". Tas bija pirmais pamudinājums, bet pēc "Ādama stāsta" publicēšanas man cilvēki sāka nest arī citus materiālus, bet es kā privātpersona nevarēju tos glabāt, tāpēc mēs izveidojām krājumu. Autobiogrāfijas autors Ādams Purmalis (1847 – 1917) ir dzimis deviņpadsmitā gadsimta vidū, rakstījis apmēram gadsimtu mijā, bet principā tas ir ļoti interesants, etnogrāfisku un sadzīvisku detaļu bagāts deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojuša cilvēka dzīves stāsts.
Jaunākās ir Pandēmijas dienasgrāmatas. Mums bija projekts par pandēmijas dienasgrāmatām, kurā iesaistījās vairāk nekā divi simti trīsdesmit autoru. Tā ir unikāla kolekcija, kas pirmkārt ir ļoti bagātīga arī starptautiskā mērogā un arī pētniecībā tiek braši izmantota.
Cik ļoti mēs atšķiramies kā cilvēki? Atšķirības noteikti ir tīri sadzīviskas, bet tas, kā mēs domājam un jūtam – cik daudz tas atšķiras?
Tāds mazliet provokatīvs jautājums. (Smejas.) Taču kopumā es teiktu, ka, spriežot pēc dienasgrāmatās rakstītā, mēs ļoti neatšķiramies – raizes, satraukumi, ko mēs uzticam dienasgrāmatām, tas viss ir diezgan līdzīgs. Mums šobrīd notiek pētījums par šo. Krājums un stāstu saglabāšana ir viena lieta, un tad ir otra lieta, kas sasaucas ar digitālajām humanitārajām zinātnēm. Mēs veidojam šo te tekstu korpusus, kur mūsu komanda var atlasīt, piemēram, jauniešu dienasgrāmatas cauri gadsimtiem, un tad, kad šis materiāls būs pilnīgāks, mēs jau varēsim veikt zinātnē balstītus secinājumus. Bet, lasot, iepazīstoties ar materiālu, – jā, valoda atšķiras, izteiksmes veids varbūt atšķiras, bet kopumā milzīgas izmaiņas gadsimta laikā nav notikušas.
Tas ir interesanti, arī domājot par nākotni. Mēs ejam arvien tuvāk mākslīgajam intelektam. Cik tu tajā visā esi iekšā? Zinu, ka savulaik esi strādājusi LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā. Lasīju par to un domāju, kā gan tas viss iet kopā!
Šī tehniskā, datoru puse man ir diezgan spēcīga, bet tas nāk jau no bērnības, jo mans tēvs bija gan fizikas, gan datorikas skolotājs, un paši pirmie datori bija mūsu ikdiena – aiziet pie tēta uz darbu un kaut ko tur padarīt. Domāju, ka izšķiršanās, uz kuru virzienu doties – humanitāro vai eksakto – notika vidusskolā. Es vidusskolā sāku mācīties humanitārajā klasē Cēsīs, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, un es domāju, ka pēc tam tas virziens nostabilizējās. Bet man paveicās, jo pirmajā kursā bija piedāvājums studentiem iesaistīties latviešu literatūras digitalizācijā Mākslīgā intelekta laboratorijā, un tur es devos un diezgan ilgu laiku nostrādāju ar tādām tehniskām, digitālām lietām un pēc tam to turpināju LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kur arī vadīju Digitālo humanitāro zinātņu grupu. Jā, man patīk šīs abas puses, man patīk arī, kā tās savienojas un kas no tā sanāk, bet es ļoti labi jūtos arī tikai te – radošajā, humanitārajā pusē.
No mākslīgā intelekta es nevaru norobežoties. Es ar interesi sekoju līdzi, kas notiek. Manī nav panikas. Mākslīgais intelekts ļoti daudz ko izmaina, bet arī Internets savulaik izmainīja ļoti daudz. Ir kaut kādi brīži, kad ienāk tehnoloģijas, un mums liekas – viss mainās, kā mēs tālāk dzīvosim, mākslīgais intelekts rakstīs grāmatas mūsu vietā. Tas tāds sākotnējais efekts – dažiem eiforija, citiem pilnīgi pretējas emocijas, bet es domāju, ka ar laiku mēs iemācīsimies pielāgoties, sakārtoties un izmantot to jēdzīgi, atmest to sēnalu pusi, kas tur nāk līdzi.
Par digitālajām humanitārajām zinātnēm. Kas šobrīd notiek šajā jomā Latvijā? Cik attīstīta un nopietna tā šobrīd ir Latvijā?
Es domāju, ka tas ir virziens, kas attīstās ļoti strauji. Pēc nedēļas sāksies jau septītā Baltijas digitālo humanitāro zinātņu vasaras skola, kur dalībnieku ir daudz un gribētāju pat vairāk, nekā mēs spējam uzņemt. Tā top Latvijas Universitātes, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālās bibliotēkas sadarbībā. Man šķiet, ka Latvijā ir diezgan aktīva digitālo humanitāro zinātņu kopiena. Man gan jāatgriežas pie tā, ka mēs esam ļoti mazi salīdzinājumā, piemēram, ar Vāciju vai Poliju. Taču mums ir ļoti aktīva kopiena, un mēs ļoti labi pārzinām, ko katrs darām savos pētījumos un institūcijās, un arī ļoti daudzas lietas darām kopā. Veidojas arī atvērta digitālā pētniecības infrastruktūra – datubāzes, korpusi, ko var izmantot ne tikai tas, kas to izveido, bet jebkurš, kuram tas nepieciešams.
Priecīgais ir arī tas, ka digitālās humanitārās zinātnes sāk nostabilizēties arī studijās. Nav, protams, visiem humanitāro zinātņu studentiem jāspecializējas tieši šajā virzienā, bet ir jāzina par iespējām, ko sniedz digitālās metodes un ka tās var būt labs palīgrīks pētniecībā. Tās var palīdzēt ātrāk apstrādāt informāciju, izveidot kartes, vizualizācijas apkopotajiem materiāliem, ieraudzīt kaut ko nepamanītu un tā tālāk. Šajā virzienā tiek izstrādāti maģistra darbi un disertācijas, un domāju, ka šis labi virziens attīstās, bet, protams, līdz ar tehnoloģiju, mākslīgā intelekta straujo attīstīšanos aina kļūst daudzveidīgāka, dinamiskāka un reizē arī parādās vairāk iespēju. Piemēram, valodu tehnoloģiju studiju moduļi tiek piedāvāti gan LU datorzinātņu, gan humanitāro zinātņu programmās. Ir, protams, savas problēmas, kā jau visos virzienos, bet kopumā – digitālās humanitārās zinātnes kļūst arvien redzamākas, un mēs redzam, ka jauniešus tās ļoti interesē.
Labā ziņa ir arī tāda, ka to var apgūt arī vēlāk. Lielākoties tas ir maģistratūras posms, kad jau ir iegūtas tādas pamatīgākas zināšanas vienā vai otrā nozarē, un tad var doties tālāk. Daudzi kultūras profesionāļi nāk uz vasaras skolu un apgūst tur noteiktas tēmas. Šogad, piemēram, mūsu tēma ir digitālās metodes vēstures pētniecībā, kas nozīmē, ka te būs viss, kas var noderēt darbā ar vēsturiskajiem materiāliem, noderīgs ne tikai pētniekiem. Piemēram, rokrakstu atpazīšana ar mākslīgā intelekta lietotnēm, būs speciāla darbnīca karšu veidošanā.
Izklausās, ka tie ceļi ir bezgalīgi un ka mēs pat varbūt nenojaušam, kur tas viss var aizvest. Turklāt tas ir tas, kas varētu pievilināt jaunos pētniekus.
Jā, tieši tā! Un daudzi ir arī tādi, kas darbojas pamatā ar kvalitatīvajām metodēm, viņiem nav mērķis būt digitālo humanitāro zinātņu top ekspertam. Drīzāk ir tā, ka mēs cenšamies, radām vidi, lai veidotos starpdisciplināras komandas, kur datormetožu eksperts sadarbojas ar humanitāro zinātņu pētnieku. Starpdisciplinārā sadarbība digitālajās humanitārajās zinātnēs ir ļoti svarīga.
Jā, un kaut kur pa vidu darbiem un pētniecībai tapusi arī grāmata "Draugi un kaimiņi" – grāmata, kas mūsdienu bērniem piedāvā pieredzi, ko viņi šodienā nemaz vairs nevar gūt. Mēs tik ļoti sargājam savus bērnus, nenolaižam no viņiem ne acu, un te ir viena fantastiska grāmata par bērniem, kas dodas ciemos pie svešiniekiem un uzzina viņu stāstus.
Jā, tas tiešām ir mainījies, bet varbūt ne mazpilsētās. Ļoti labi atceros savu bērnību Mazsalacā, mēs tur zinājām katru kaimiņu. Taču, neskatoties uz to – ieiešana svešā mājā, raugoties no bērna perspektīvas, tas bija piedzīvojums, vesela pasaule.
Kā tapa šī grāmata? Tas ir pieredzes stāsts? Vai varbūt vairāki mazi samedīti stāstiņi?
Ļoti grūti pateikt! Vispār to galveno daļu es rakstīju diezgan pasen, un tad es to ilgi marinēju. Šis nav mans darbs, šis ir mans vaļasprieks, tāpēc es atļaujos būt bez termiņiem. Šķiet, es sāku kaut ko rakstīt uzreiz pēc pirmās grāmatas izdošanas. Apmēram no 2017. līdz 2021. gadam es to lēnā garā rakstīju un pulēju tēlus.
Es īsti nemāku neko izdomāt. Es nemāku izdomāt vidi, tā vienkārši ir no kaut kurienes paņemta, sakombinēta, salipināta no tā, ko es esmu pazinusi un piedzīvojusi.
Tas pats arī ar cilvēkiem – gandrīz visiem šiem tēliem ir prototipi. Ne tieši un simtprocentīgi – no kāda paņemts augums, no cita kaut kas cits, bet viņi visi ir tādi. Es gan nevaru teikt, ka tas ir ļoti autobiogrāfisks teksts. Kaut kādas iezīmes tur ir, un mani kaimiņi un draugi kaut ko tur droši vien var atpazīt. Bet principā tie ir dzīvē balstīti novērojumi, cilvēki, kurus es esmu satikusi, par kuriem dzirdējusi stāstus un kas bijuši ļoti spilgti. Arī papagailis ir īsts. (Smejas.) Tāds patiešām ir bijis un dzīvojis Torņakalnā.
Vai ir kāds sevi arī atpazinis?
Es esmu devusi lasīt un teikusi par to. Esmu devusi grāmatu lasīt arī Juses prototipam, vienkārši aiz tā, lai tur neparādās kaut kas tāds, kas būtu neērts, jo tur ir dažādas dzīves detaļas, kas varētu būt īstas. Es esmu devusi grāmatu lasīt prototipiem un teikusi – re, tas ir no tevis. Bet, protams, tur ir ļoti daudz fantāzijas tādā ziņā, ka tas ir ļoti izpušķots un nostilizēts, lai tēli un notikumi būtu tādi viengabalaini.
Mistiskākais tēls grāmatā ir docents, pie kura es strādāju pētniecībā, un viņa prototips ir Dags Trocigs (Dag Trotzig, 1914–1944), kurš Latvijā ieradās no Zviedrijas, būdams ļoti jauns 1938. gadā, un strādāja Latvijas Universitātē par etnoloģijas pasniedzēju. Viņš ir ļoti noslēpumaina personība. Viņam bija arī saistība ar Zviedrijas izlūkdienestu. Kopā ar zviedru kolēģi Fredriku Skotu šobrīd vēl esam medījumos atrast Zviedrijas arhīvos materiālus, ko viņš, iespējams, ir iesūtījis no Latvijas. Viņš pieredzēja 1940. gada okupāciju šeit un tūliņ pat arī devās prom uz Zviedriju. Man ir pieejamas viņa dienasgrāmatas, vēstules un dažādi apraksti. Viņš mira ļoti jauns – 1944. gadā 29 gadu vecumā. Man radās vēlme viņu iedzīvināt grāmatā un izveidot tādu kā sazvērestības teoriju par to, ka viņš joprojām dzīvo kaut kur kādā Latvijas mazpilsētā, noslēpumainā namā. "Draugos un kaimiņos" apspēlēta katica – Dags Trocigs patiešām 1940. gadā publicēja zinātnisku rakstu par katicu, tā nu stāstā ir iekļauti daži citāti, teikumi no šī zinātniskā darba.
Nesen arī mana meita piedzīvoja īstu "Draugu un kaimiņu" laika vasaras notikumu – pārsista galva, šuves…
Nobrāzti ceļgali, pārsistas galvas vasarā – jā, tā laikam bija kaut kāda sava veida dzīves iemācīšanās. Reizēm mēs saķeram galvu un domājam, ko tik mēs tajā bērnībā nedarījām, un vecāki par to neko nezināja.
Vispār deviņdesmito laiks ar mani ļoti runā, tas ir tas, par ko gribas reflektēt, un es vēl neesmu šo posmu noslēgusi. Šobrīd rakstu "Draugu un kaimiņu" turpinājumu. Abas grāmatas galvenās varones aug, un sāk parādīties citas problēmas, bet te būs arī pirmā ārzemju pieredze. Skolā ieradīsies ārzemju skolotāja – no Norvēģijas – no mazas pilsētiņas Gūlas, kas atrodas skaistajā Hallingdāles ielejā. Tā nu vienai vai abām varonēm būs iespēja aizbraukt uz Norvēģiju, pabūt ārpus ierastās vides, iepazīt citu kultūru. Stāsts būs par slēpošanu, mazliet arī par sevis pārvarēšanu un pirmajām ārzemēm, kas daudziem no mums, kas auga 90. gados, noteikti bija dzīvi transformējoša pieredze. Un Gūlu – mītisko, nostāstiem apvīto Norvēģijas pilsētiņu.
Tad mums ir, ko gaidīt, bet tu teici, ka tev nav termiņa, tātad tik drīz tas nebūs.
Man nav termiņa, bet man gribas pabeigt, jo man prātā jau ir nākamais darbs, un es nevaru strādāt paralēli, jo man ir daudz rakstu darbu arī pētnieciskajā darbā. Tas vienmēr ir tāds mēģinājums atrast laiku rakstīšanai starp darba pienākumiem, jo viss ir intelektuāli intensīvs. Tad nu es šo atvaļinājumu veltīju rakstīšanai un Norvēģijas bērnu slēpošanas kultūras pētīšanai.
Jā, mežonīgie deviņdesmitie – tā ir arī mana bērnība. Taču cik daudz to saprot mūsdienu bērni? Kādas atsauksmes par "Draugiem un kaimiņiem" esi dzirdējusi no mazajiem lasītājiem?
Mani bērni ir tie, uz kuriem es testēju uzrakstīto. Es visu lasu skaļi un daudzas reizes, arī tagad, kad gatavojos Baltvilka balvas lasījumiem, lasīju priekšā jaunākajam dēlam, kurš jau ir divpadsmitgadnieks, un tas jau ir liels vecums. Taču viņš ļauj, ka viņam lasa priekšā, un tad es vēroju mirkļus, kuros viņš smejas un kad paliek garlaicīgi. Jā, mājās mēs esam diezgan daudz diskutējuši par tiem deviņdesmitajiem un agrākiem laikiem. Mani smīdina bērnu priekšstati, kas izklausās apmēram tā – jums nebija interneta? Un kā ar elektrību? Tas viss ir tādā vienā putrā, it kā mums tie bija kaut kādi aizlaiki bijuši, kad nebija interneta, mobilā telefona, arī elektrības, un ko jūs vispār ēdāt! (Smejas.) Es domāju, ka tās fona nianses no tā laika, kas ir ieliktas grāmatā, vecākiem ir labs pavediens, ar kuru tālāk izvērst savu stāstu un savu pieredzi.
Grāmatai ir arī ļoti labi panākumi – tā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu, nupat Baltvilka balvā arī portāla LSM lasītāju simpātiju balvu. Cik daudz cerību un gaidu tevī bija saņemt tādu atzinību?
Vispār tas man bija milzīgs pārsteigums. Darbam parasti tiek strādāts un darīts, lai tur būtu gan sasniegumi, gan panākumi, bet šis ir mans vaļasprieks, tāpēc tas man bija liels pārsteigums par abām balvām. Arī par LSM lasītāju balvu, un abas šīs balvas ir ļoti augsts novērtējums. Tas ir tāds milzīgs, balts prieks, jo tas bija negaidīti!
Man rakstniecība ir pilnīga prieka pilna nodarbošanās, tur nav nekā smaga, sarežģīta, arī darbs ar māksliniekiem, izdevniecībām man šķiet jauks un iepriecinošs.
Pastāsti vairāk par tenūrprofesūru. Saprotu, ka tas ir liels, nopietns sasniegums, jo Latvijā tādu profesoru nav daudz.
Jā, tas ir tāds jauns karjeras modelis ar starptautisku konkursu, un, protams, tas ir izaicinoši. Esmu dzirdējusi tenūrprofesūru saucam par akadēmiskās karjeras zenītu. Tomēr tad, kad man prasa kaut kur stādīties priekšā ārpus akadēmiskās vides, es saku vienkārši "asociētā profesore". Tas ir tā saprotamāk. Būtībā ir tā, ka Latvijas zinātnē vairāk vai mazāk visi strādā ar projektiem, kas nozīmē – pētnieku atalgojums lielā mērā atkarīgs no veiksmes projektu konkursos. Augstskolu pasniedzējiem, kas strādā ar studentiem, tā situācija varētu būt nedaudz atšķirīgāka, taču arī tur daļa atalgojuma veidojas no projektu finansējuma piesaistes. Līdz ar to šis darba ritms ir diezgan nežēlīgs un neprognozējams. Ar tenūrprofesūru tiek mēģināts tuvoties starptautiski saprotamākam akadēmiskās karjeras modelim un nodrošināt lielāku stabilitāti. Taču visvairāk par visu tenūrprofesors ir attiecīgās zinātņu nozares vēstnesis, un viņam jābūt starptautiski redzamam, jāpiesaista projekti, jaunie pētnieki, doktoranti un kopumā jāattīsta sava joma.
Esmu asociētā tenūrprofesore digitālajās humanitārajās zinātnēs LU Humanitāro zinātņu fakultātē. Strādāju gan šeit tikai mazliet vairāk par pusgadu. Februārī izveidojām Digitālo humanitāro zinātņu centru, kur rosīgi darbojamies šajā jomā, iesaistāmies gan jau minētās vasaras skolas organizēšanā, gan aktīvi sadarbojamies ar citiem digitālo humanitāro zinātņu centriem ārzemēm un uzsākam jaunus pētījumus.
Vai tu kādreiz šaubies par to, ko dari un māki? Vai nopietni profesori sirgst ar tā saucamo viltvārža sindromu?
Man šķiet, ka katram cilvēkam vairāk vai mazāk ir tādas domas. Man jau kopš doktorantūras ir tā sajūta – jo vecāka es palieku, jo mazāk es zinu. Un, protams, tas zināšanu apjoms un aprite, tā kļūst arvien intensīvāka. Es nevarētu teikt, ka man ir milzīga pašpārliecinātības sajūta. Drīzāk otrādāk – nemitīga tāda kritiska raudzīšanās uz sevi un to, ko es varu piedāvāt. Es domāju arī par to, kurā brīdī man varbūt nāksies apstāties, jo es vairs nespēšu tikt līdzi, tāpēc ka tas viss ļoti intensīvi attīstās, prasības arī zinātnē kļūst arvien augstākas. Es ļoti labi tur šobrīd jūtos un darbojos diezgan veiksmīgi, bet īsā atbilde ir – protams, šāda sērga ir, bet tā laikam ir daļa no procesa un varbūt arī no dzīves.
Laikam jau vienmēr ir vērts paturēt prātā to, ka vēl ir daudz izzināmā un pētāmā.
Jā, protams, un patiesībā, esot pētnieku, profesoru vidē, var redzēt – nav tā, ka cilvēks var sasniegt kaut kādus absolūtos griestus. Tur vienmēr ir iespējami dažādi pavērsieni un izaugsmes iespējas, un zināšanas nekad nebeidzas.
Kurš ir tas celiņš, kuru tu vēl gribētu izpētīt un izzināt?
Ah, daudz taku un ceļu! Man varbūt tā specifika ir tāda, ka es darbojos diezgan daudzos virzienos, un nereti pētniecībā ir tā, ka attīstās tas virziens, kuram izdodas piesaistīt finansējumu, bet pārējie tikmēr mazliet snauž. Paskatīsimies! Bet, jā, autobiogrāfiju, personisko dienasgrāmatu pētniecība, dzīves pierakstīšanas tradīcija – tas ir tas, kas mani interesē, bet arī manai grupai šis ir virziens, kurā doties, jo arī starptautiskā mērogā tas ir unikāls tekstu korpuss un pētnieciskais virziens.
Sociālie tīkli varētu būt mūsdienu versija dienasgrāmatām, emociju pierakstīšanai. Visticamāk, tas būs lauks nākotnes digitālajiem pētniekiem.
Jā, bet tas gan ir visai izaicinoši, jo papīrs ir tāds nofiksēts, tas ļauj vienoties ar autoru un norunāt, ko ar to var darīt. Sociālo mediju teksts ir tāds ļoti plūstošs, tur ir komentāri, kāds, kas ar to teksti dalījies. Tas ir būtībā nenoarhivējams. Mazliet ar to eksperimentējām Pandēmijas dienasgrāmatās, kad aicinājām cilvēkus sociālo tīklu ierakstos atzīmēt krājumu, tādējādi apliecinot, ka autors ir ar mieru, ka tas tiek arhivēts. Tā bija liela slodze mums, un mēs pēc tam sapratām un pētnieciskajos rakstos analizējām – pat ja mēs arhivējam šos ierakstus, lai tos saglabātu nākotnei, tā ir tikai daļa no šī teksta, jo mēs neredzam smaidiņus, laikus un citas reakcijas, neredzam, kas notiek komentāros. Taču kopumā – protams, pašrefleksijas veids mainās, vide mainās, un
šobrīd cilvēku dabiskākais veids ir kaut ko ātri ierakstīt sociālajos tīklos.
Kā atpūšas profesori? Saprotu, ka tiekamies tava atvaļinājuma pēdējā dienā? Kā tu atpūties?
Vispār es to cenšos ļoti reglamentēt pēdējā gada laikā, jo citādi – viss patīk, viss ir ļoti interesanti, bet beigās nākas saprast, ka nekā cita bez darba nav. Šobrīd es cenšos atpūsties, un vasara, protams, ir brīnišķīgs laiks. Mums ir lauku māja, kur nav nekā lieka, kur var ļoti labi atvilkt elpu. Es kasu no vecām mēbelēm krāsu, es varu to darīt stundām ilgi, man ļoti patīk, un tad es arī cenšos nedomāt par darba lietām. Šobrīd man ir tas jaunais rakstīšanas periods, tad es dzīvoju savu stāstu pasaulēs, arī kasot krāsu, arī dodoties uz jūru peldēties un ceļojot ar ģimeni.
Un kā ir ar lasīšanu? Vai sanāk arī palasīt?
Rakstot es pat izvairos no citu darbu lasīšanas, jo man vajag tās sava stāsta pasaules turēt tīras. Bet kopumā – lasīt sanāk daudz, bet ne daiļliteratūru. Man ir diezgan daudz jāizlasa zinātnisko rakstu – maģistrantu, doktorantu darbi vai citu pētnieku raksti. Tāpēc daiļliteratūru lasīt sanāk samērā maz vai lielākoties tad, kad man ir kaut kas jārecenzē, ja ir tāda vajadzība. Tā kā tā ikdiena ir tāda nemitīga lasīšana, un tajos brīžos, kad gribas atpūsties, protams, es izvēlos nelasīt, bet darīt kaut ko ar rokām un kājām. Grāmatu gan mums mājās ir daudz, jo mans vīrs ir ārkārtīgi liels lasītājs. Informēta es esmu, un šo to es citreiz arī palasu.
