Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) aizvadītā gada rudenī ir piedzīvoti programmas Latviešu grāmatai 500 kulminācijas pasākumi, Rīgas Grāmatu svētku laikā 24. oktobrī LNB Ziedoņa zālē tika parakstīts dokuments Tiesības uz lasīšanu. Rīgas manifests, kas pieteica lasīšanas veicināšanas un izpētes sākumu. Manifests uzsver lasīšanas un kritiskās domāšanas nozīmi un potenciālu digitālās pasaules un informatīvā apdraudējuma apstākļos. Manifests un nacionāla līmeņa lasīšanas stratēģija top pēc LNB iniciatīvas, iesaistot starpdisciplināru ekspertu un sabiedrības pārstāvju komandu. Tā centrā ir ideja, ka lasīšana ir pamattiesības, kas jānodrošina vienlīdzīgi – neatkarīgi no ienākumiem, izglītības, veselības vai atrašanās vietas –, īpaši uzsverot tiesības lasīt latviešu valodā.
"Grāmatu lasīšana mūsdienās kļūst par noteikta dzīves stila sastāvdaļu – veidu, kā padziļināt savu ikdienas dzīvi un piešķirt tai jaunu vērtību," gatavojot cikla Latviešu grāmatai 500 programmu, secinājuši Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieki Maija Treile un Pauls Daija
Piecu gadu garumā plaša starpnozaru profesionāļu komanda strādājusi, lai dažnedažādās formās – no tautas fotoakcijas Mans grāmatplaukts līdz nopietniem pētījumiem, diskusijām un izstādēm – pētītu, cildinātu un popularizētu mūsu tiesības uz latviešu valodu, zināšanām un lasīšanas baudu.
LNB joprojām ir skatāma cikla dzīvi un provokatīvi veidotā jaunākā izstāde Brīvība sākas ar grāmatu. Jubilejas gads ir beidzies, bet izstādes pieteikto tēmu loks, sākoties jaunam gadam, kļuvis tikai vēl aktuālāks.
Pirmās grāmatas latviešu, lībiešu un igauņu valodā tika sadedzinātas. Vēlāk no grāmatu lappusēm esam saņēmuši Dieva vārdu, dzīvojuši līdzi grāfienes Genovevas ciešanām, mācījušies kartupeļus audzēt un izvairīties no vīrusiem, visbeidzot, savā valodā rakstītā vārda pašapziņas uzjundīti, nodibinājuši savu valsti. Kā pret lasīšanu izturas XXI gadsimta latvietis? Kā mainās lasīšanas paradumi, un vai grāmata kā ideja vispār ir iznīdējama? KDi aicināja uz sarunu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētniecības un interpretācijas centra vadītāju Maiju Treili, kuras profesionālā ikdiena saistīta ar mūsdienu lasīšanas paradumu pētīšanu, un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku, apgaismības laikmeta speciālistu Paulu Daiju.
Kādi bija jūsu mērķi un bažas, kopā ar kolēģiem gatavojot plašo programmu Latviešu grāmatai 500 piecu gadu garumā, kas kulminēja pagājušā gada novembrī? Uz ko vēlējāties likt akcentu, no kā – izvairīties?
Maija Treile. Man bija svarīgi pārvarēt jubilejiskumu. Pats jubilejas fakts nav tik ļoti sarunas vērts, cik tas ir iemesls parakties dziļāk – kas zem tā slēpjas, kādi procesi ar to sākas, kā tie turpinās šodien, ko tas dod gan plašākai sabiedrībai, gan man ļoti personīgi, kādi ir stereotipi vai trūkstošie fragmenti. Kolēģi bija līdzīgās domās, un man šķiet, ka mums izdevās ne tikai pārvarēt palikšanu plakātiskā līmenī, bet arī dziļi rakt un iezīmēt plašas kopsakarības.
Pauls Daija. Grāmatas piecsimtgades programma bija Andra Vilka ideja, kas īstenojās tagadējās LNB direktores Dagnijas Baltiņas vadībā. Tā kā esam ne tikai atmiņas institūcija, bet arī pētniecības centrs, likām uzsvaru uz jauniem virzieniem grāmatniecības vēstures izpētē, un man ir liels gandarījums par monogrāfijām, konferencēm, izstādēm, kas tapušas programmas laikā. Mēs ļoti gribējām, lai vēstures pētniecība sabalsotos ar mūsdienu aktualitātēm, un mums bija svarīgi, lai saruna par šo tēmu nebūtu primitīva un provinciāla. Tāpēc atbalsts fundamentāliem grāmatniecības vēstures pētījumiem bija izšķiroši svarīgs, tāpat arī mūsu ciešā sadarbība ar kolēģiem ārzemēs. It kā jau zināmi stūrakmeņi grāmatniecības vēsturē – hernhūtiešu rokraksta literatūra, Hartknoha izdevniecība, kas publicēja Imanuela Kanta darbus, pirmais laikraksts Latviešu Avīzes, Anša Gulbja leģendārais apgāds un daudz kas cits – izgaismojās no jauna. Bet pats galvenais – mūsu pētnieku komandai izdevās šos notikumus savest kopā vienotā latviešu grāmatas stāstā. Svarīgākais šajā stāstā man šķiet vēstījums, ka bez grāmatas nebūtu latviešu nācijas un valsts. Tieši rakstītais vārds saglabāja latviešu valodu un palīdzēja tautai apzināties sevi kā vienotu kopienu laikā, kad nebija savas politiskās varas.
Viens no grāmatniecības piecsimtgades lielajiem notikumiem bija kopā ar igauņu pētniekiem veidotais izdevums Tā pirmā grāmata, kas gandrīz sinhroni iznāca Latvijā un Igaunijā. Mūsu grāmatniecības attīstība, šķiet, teju identiska? Vai tā ir arī pētnieku acīm?
P. D. Tā pirmā grāmata ir izdevums, kas tapa Toma Ķenča vadībā, tā tapšanā iesaistījās liela komanda. Grāmatas, kuru metiens 1525. gadā tika sadedzināts Lībekā, bija gan latviski, gan igauniski – tāpēc mums bija svarīgi uzsvērt, ka pirmā latviešu grāmata vienlaikus bija arī pirmā igauņu grāmata. Tā pirmā grāmata pievēršas paralēlēm latviešu un igauņu grāmatniecības vēsturē. Tās, līdzīgi kā mūsu valstu vēsturiskie procesi kopumā, nereti ir pārsteidzoši sinhronas. Lielākais šīs grāmatas ieguvums, man liekas, ir tieši latviešu un igauņu pētnieku kopīgais darbs, jo būtiska daļa materiāla šādā kontekstā tiek publicēta pirmoreiz.
M. T. Runājot par izdevumiem – ja kāds pēc simt gadiem atskatīsies uz ciklu Latviešu grāmatai 500, tieši tā ietvaros izdotajās grāmatās varēs uzskatāmi redzēt pienesumu. Tie ir pabeigti, noslīpēti piemēri. Daudzveidība ir visai plaša, sākot no LNB turpinājumizdevuma Zinātniskie raksti sējumiem, kas veltīti piecsimtgades tematiem un ir izteikti zinātniski teksti, līdz jau minētajai Tai pirmajai grāmatai, kas mērķtiecīgi orientēta uz plašāku auditoriju. Tas ir ļoti labs formāts, ko var lietot gan studenti, gan vecāko klašu skolēni, jebkurš interesants var saprotamā, skaidrā veidā iepazīt Latvijas un Igaunijas paralēles. Arī Paula pētījums par vācbaltiešu mācītājiem (Paula Daijas monogrāfija Apgaismības starpnieki. Vācbaltiešu mācītāji latviešu rakstniecībā. 1814–1848), kas izdots šajos gados, ir, no vienas puses, augstas raudzes zinātne, bet, no otras puses, uzrakstīts arī jomas nespeciālistam saistošā valodā. Tur ir stāsti, tur ir jūtama dzīve.
Mums ir arī izstāžu izdevumi, kas savukārt atspoguļo ne tikai izstādes tematu, bet arī pašu izstādi kā kuratoriālā darba, pētniecības, scenogrāfijas, dizaina, izstādes pasākumu programmas un apmeklētāja pieredzes sinerģiju. Izstādes ir vēl viens no redzamākajiem programmas virzieniem. Labā ziņā ir tā, ka piecsimtgade nebeidzas ar gadumiju. 2026. gada sākumā atvērsim vēl vairākus izdevumus, kas ir tapuši tieši piecsimtgades ciklā. Ļoti nozīmīgs izdevums būs latviešu grāmatniecības vēstures laika skala, kuras izstrādē arī bijuši iesaistīti daudzi pētnieki. Laika skala turpinās līdz pat 2025. gadam un Rīgas manifestam Tiesības uz lasīšanu, kas iezīmē grāmatniecības un lasīšanas ceļu nākotnē. Tikko atklājām arī Teodora Līventāla grāmatu Krišjānis Valdemārs latviešu bibliotēku nozarē, tas bija teju 80 gadus bibliotēkas krājumā glabāts manuskripts, ko sastādījusi un mūsdienu kontekstā komentējusi kolēģe Jana Dreimane. Savukārt Viesturs Zanders paveicis lielu darbu, apkopojot liecības par ievērojamo izdevēju Ansi Gulbi. Mums ir svarīgi iezīmēt gan bibliotēku, gan izdevēju, gan poligrāfu lomu procesā un skatīties ne tikai uz vēsturi, bet arī šodienu, tostarp veidojot sadarbību ar nozares pārstāvjiem.
P. D. Riskēšu teikt, ka mūsdienās grāmatniecības vēsturei atrasties kabinetā vai ziloņkaula tornī ir gandrīz vai bezatbildīgi. Protams, pētniekiem šāda vide ir ļoti tuva, arī man pašam, un tai ir būtiska nozīme. Bet mēs atrodamies pārmaiņu centrā, un koncentrēties tikai uz pagātni, nedomājot par mūsdienu procesiem, daudziem pētniekiem vairs nav iespējams. Ar to es domāju pārmaiņas lasīšanas paradumos, kas norisinās šobrīd.
Sekojot līdzi Latviešu grāmatai 500 notikumiem, jāsecina, ka jums ļoti veiksmīgi izdevies apvienot zinātnisko ar populārzinātnisko līmeni, nepārejot vieglajā valodā. Lielā mērā par to jāpateicas arī dizaineriem, kuri senās zināšanas "iepakojuši" laikmetīgā vizuālajā valodā. Man, piemēram, Dārtas Hofmanes Tās pirmās grāmatas dizains šķiet uzrunājošāks nekā igauņu goddevīgā, senos izdevumus stilizējošā versija.
M. T. Jā, man arī. Gan LNB izdevumos, gan izstādēs ļoti būtisks ir augstvērtīgs, mūsdienīgs dizains.
P. D. Man bija liels prieks par šīs grāmatas dizainu, jo tas vizuāli demonstrē to, kas ir tās saturā: pētīdami grāmatu vēsturi, mēs dzīvojam šodienā un raugāmies nākotnē.
Arī jūsu kopīgi veidotajā izstādē Tiesības uz bibliotēku kā vadmotīvu esat izvēlējušies jauniešu pāri, kuru mutē ielikti nevis vēstures paragrāfi, bet mūsdienu cilvēku reāla domu apmaiņa par lasīšanas paradumu maiņu, ko katrs ir dzirdējis savā ģimenē vai draugu lokā.
P. D. Katrā sarunā par pagātni ir svarīgi runāt ne tikai par konceptiem un idejām, bet vispirms par cilvēkiem. Brīdī, kad vēsture vairāk centrējas uz cilvēkiem, saruna iegūst citu dziļumu. Vēsturnieki mīl sentenci semper idem (vienmēr tas pats), jo, atskatoties pagātnē, bieži rodas sajūta, ka tas, kas notiek šodien, nav pilnīgi jauns. Kāds amerikāņu vēsturnieks savulaik teica, ka labākā kristāla lode ir atpakaļskata spogulis, un man liekas, ka zināšanas par vēsturi var palīdzēt noturēties uz ceļa. Tam labs piemērs ir lasīšanas paradumu pārmaiņas mūsdienās un pagātnē, par ko diskutē jaunieši izstādē. Mediju konkurence un līdzāspastāvēšana nav unikāli raksturīga mūsdienām, vieni un tie paši scenāriji jau ir izspēlēti pirms gadsimtiem – arī programmā Latviešu grāmatai 500 izcēlām komplicēto pāreju no rokraksta grāmatām uz iespiestajām, uz debatēm par kaitīgu un bīstamu lasīšanu laikā, kad tā bija kļuvusi masveidīga. Laika distance ļauj ieraudzīt pārmaiņas niansētāk un mazāk dramatiski, nekā to darām šodien. Kad nav distances, viegls ir melnbalts skatījums – vai nu tiek zvanīti trauksmes zvani, vai, tieši pretēji, viss tiek pasludināts par progresu. Man liekas, tās ir lamatas, kurās ir risks iekrist, kad tiek runāts par to, kā šodien digitālie mediji nostājas grāmatu vietā. Vēsture tomēr rāda ko citu. Mediji nekad viens otru nenomaina vienā mirklī. Tie pastāv līdzās arī pārmaiņu posmos, veidojot jaunas, negaidītas kombinācijas. Arī šodien vienkāršs dalījums "labs" vai "slikts" spēj maz dot. Drīzāk būtu jārunā par līdzsvaru, par to, kā, ejot līdzi jaunajam, šajā procesā nepazaudēt to, kas ir būtisks un vērtīgs, – un te lietišķs atskats pagātnē var noderēt kā kompass, lai neapjuktu.
Vai piekrītat viedoklim, ka lasīšanu iepriekšējos periodos romantizējam?
M. T. Skaidrs, ka romantizējam. Varbūt ir labi, ka līdz ar lasīšanu nāk arī šī emocionālā iesaiste. Cilvēkiem, kuriem grāmatu lasīšana ir būtiska, tas noteikti ir arī jautājums par savu eksistenci šajā pasaulē. Līdz ar digitālajām tehnoloģijām notiek lielas pārmaiņas, bet nevaram teikt, ka ir bijis stabils, ļoti ilgstošs periods – 450 gadi bija ļoti labi, visi lasīja un novērtēja grāmatas, bet tagad bērni tikai skrollē telefonos. Salīdzināšanās starp paaudzēm ir ceļš, pa kuru nevajadzētu iet, skandējot "kad mēs augām...". Arī manas paaudzes lasīšanas paradumi un mani personīgie paradumi mainās. Es saskaros ar koncentrēšanās grūtībām, redzu jaunus izaicinājumus. Agrāk dzīvošana ar lielāka apjoma tekstiem, lineārāka lasīšana notika pašsaprotami. Tagad tas jau prasa apzinātāku apņemšanos, laika plānošanu. Vienlaikus tā ir arī iespēja piešķirt lielāku vērtību procesam, kuru agrāk uztvērām kā pašsaprotamu.
Cilvēkiem būt lēnajā laikā ar sevi, ko pieprasa lasīšana, kļuvis aizvien grūtāk. Šajos Skolēnu dziesmu un deju svētkos pirmo reizi bija pieejama klusā telts. Iespējams, tas rāda, ka pabūt mierā un nomierināties ir kaut kas īpašs.
P. D. Es gribētu teikt, ka tā ir viena no lietām, ko spēj dot bibliotēkas. Ienākot bibliotēkā, ir sajūta, ka laiks sāk ritēt lēnāk. Domāju, ka ne tikai slow food jeb lēnā ēšana, bet arī lēna garīgā dzīve ir būtiska vērtība. Ir pienācis brīdis, kad par to ir vērts runāt, jo tas vairs nav pašsaprotami.
Aizvien dominējošāka kļūst fragmentārā lasīšana. Vai, jūsuprāt, visiem spēkiem būtu jāsaglabā prasme lasīt garos tekstus, grāmatas?
Arī jūsu veidotajā izstādē Tiesības uz bibliotēku puisis diskusijā ar meiteni uz viņas jautājumu – kādu grāmatu tu tagad lasi – atbild, ka viņš visu laiku kaut ko lasa, vai tad tik svarīgi lasīt tieši grāmatu.
M. T. Man liekas svarīgi pateikt, un tas izskan arī mūsu izstādē – mēs neesam pret digitālajām tehnoloģijām. Ikvienam – gan mums, gan jauniešiem –, lai šodien varētu dzīvot, ir jāprot orientēties milzīgajos informācijas plūdos, spēt ātri reaģēt un paņemt vajadzīgos fragmentus, kritiski analizēt lielus informācijas apjomus. Ir ļoti būtiski izkopt abas prasmes. Dziļā lasīšana, grāmatai atvēlētais laiks palīdzēs arī otrajā jomā.
Pieaug selektīvās lasīšanas paradums. Kā saglabāt un stiprināt dziļo lasīšanu? Strauji krītas skolēnu lasītprasme, un augstskolu pasniedzējiem ir apgrūtinoši strādāt, jo studentu lasīšanas kapacitāte un spēja strādāt ar tekstiem ir vāja.
M. T. Svarīgs ir līdzsvars. Varbūt šis laiks grāmatai ir pat izdevīgs, jo grāmatu varam piedāvāt kā atbildi. Tā ir zināma, bet varam to jaunā veidā pārzīmolot. Gribas palēninājumu, gribas domāt ar savu galvu un dzīvot apzinātāk. Ne velti tik populāra ir meditācija. Mēs nevaram tā dzīvot – braukt tikai ar lidmašīnām un ēst ātrās ēdināšanas produktus. Tas, ka ir izgudroti ātri pārvietošanās līdzekļi, neatceļ to, ka ir ļoti nozīmīgi ieguvumi, ko varam iegūt tikai ar pastaigu.
P. D. Es gribu "reklamēt" grāmatu šādi – ja tev ir grūtības ar meditāciju, sāc ar grāmatu. Tas nebūs viens un tas pats, bet palīdzēs atvērt durvis ne tikai uz dzīves palēninājumu, un ne velti Nacionālajā bibliotēkā ir meditācijas telpa, kur Ilmāra Latkovska vadībā notiek meditācijas pasākumi. Domāju, ka arī vēsturē šis process vienmēr ir metis lokus. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma par romantizēšanu, domāju, ka attieksmē pret pagātni tā ir viena no divām galējībām, kas vēsturi drīzāk traucē, nevis palīdz saprast. Otra galējība ir priekšstats, ka vēsture uz mums neattiecas, un abi skatījumi ir vienlīdz naivi. Es noteikti negribētu romantizēt lasīšanas paradumus pagātnē. Bet jāņem vērā kas cits – periodam, kad lielākā sabiedrības daļa lasīja un darīja to daudz, ir savs sākums un beigas. Pētnieki šo periodu no XIX gadsimta vidus līdz XX gadsimta vidum dēvē par lasīšanas zelta laikmetu. Skaidrs, ka līdz ar mediju pārmaiņām tāda veida masveidīga lasīšana paliks pagātnē, taču vai lasīšana tāpēc pazudīs? Viena no versijām var būt, ka atgriežamies laikā, kad lasīšana ir elitāra. Paralēles, protams, vilkt ir riskanti, bet, kad tika izgudrota elektriskā spuldze, daudzi domāja, ka tās ir beigas svecēm, kas vairs nebūs nepieciešamas. Tomēr sveču bizness vēl aizvien plaukst – ne vairs apgaismojuma funkcijai, bet atmosfērai. Kaut kas līdzīgs bija vērojams intervijās ar jauniešiem, kuras veicām, veidojot izstādi Tiesības uz bibliotēku. Mēs tajās neredzējām, ka grāmatu lasīšana mazinās, bet gan – ka mainās funkcija. Grāmatu lasīšana kļūst par noteikta dzīves stila sastāvdaļu, veidu, kā padziļināt savu ikdienas dzīvi, piešķirt tai jaunu vērtību.
LNB rīkotajās diskusijās izskanēja atziņa, ka mūsdienās elitārs ir cilvēks, kuram ir laiks lasīt. Vai piekrītat? Kā jūs teiktu, kam XXI gadsimtā pieder zināšanas? Cilvēkam, kam ir laiks lasīt?
M. T. Ja godīgi, es redzu tendenci, ka lasīšana, dziļā lasīšana, var kļūt piederīga elitei. Protams, ir jautājums, ko mēs saprotam ar eliti. Lasīšanas pētniecība nav notikusi tik sistemātiski, lai mēs varētu salīdzināt datus. Skatoties ārzemju kolēģu pieredzi, konkrēti, Vācijā, kur ļoti regulāri notiek dažādas aptaujas un pētījumi, var redzēt, ka grāmatas daudz lasošajā sabiedrības daļā arī XX gadsimta 90. gados, ienākot internetam un tehnoloģijām, nekas ļoti nemainās. Šie paradumi turas stabili. Redzam, ka lasīšana ir saistīta ar izglītības līmeni. Ir vecāki, kuri ļoti piedomā, lai viņu bērni lasītu, Latvijā tiek izdotas brīnišķīgas bērnu grāmatas, kas uzvar dažādos konkursos. Tām ir savs gana plašs lietotāju loks, tomēr tās, visticamāk, ir ģimenes, kurās vecākiem jau ir spēcīgs lasīšanas paradums vai pie tā tiek īpaši piedomāts. Ja salīdzina ar manu bērnību, tagad bērniem ir plašāks piedāvājums, kas ir vairāk saistīts ar digitālajām tehnoloģijām, dažādām izklaides formām, ar izklaidējoši izglītojošām formām. Cilvēkiem ir plašas iespējas izvēlēties, svarīgi šajā pārbagātībā nepazaudēt būtisko, orientierus. Mēs sakām – ikvienam vajadzētu būt iespējai izvēlēties lasīšanu, tiesībām uz lasīšanu. Tas ir svarīgākais. To mēs ierakstījām arī Rīgas manifestā. Izaicinājumi lasīšanai var būt ļoti atšķirīgi, ja domājam par latviešu diasporu ārzemēs, cilvēkiem ar lasīšanas grūtībām vai cilvēkiem, kuri ir neizdevīgākā situācijā izglītības līmeņa ziņā. Ir radīta veiksmīga sistēma, ar ko tiek sasniegti bērni. Var minēt Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju, skaļās lasīšanas sacensības, ko arī realizē LNB. Ir ļoti labi, ka tie ir, bet mums vēl vairāk vajadzētu domāt par instrumentiem, kas attiektos uz visiem. Piemēram, 15 lasīšanas minūtes skolā – jā, ir jāpārkārto stundu grafiks, bet tas nav nekas neizdarāms. Skolās tas jau notiek, pārsvarā gan laikam privātajās. Tātad ir zināms elitārisms. Notiek arī atgriešanās pie lasīšanas sarakstiem vasarā. Mēs nevaram gribēt, lai cilvēks, kurš nenāk no ģimenes ar lasīšanas tradīciju vai kuram skolā nav motivējoša skolotāja vai bibliotekāra, pats sāktu lasīt. Ir skolotāji, kas var brīnišķīgi sastādīt sarakstus, un ir tādi, kas nevar. Svarīgi, lai būtu iedvesmojošs saraksts, no kura var atsperties gan skolotāji, gan vecāki, gan paši bērni. Tās ir lietas, kas neprasa tik lielus līdzekļus, bet ietekme var būt ļoti liela. Tāpat svarīgi ir domāt ne tikai par bērnu lasīšanas prasmi un paradumiem, bet arī par pieaugušajiem, kuri jau ir ārpus izglītības sistēmas.
Ieteicamās literatūras saraksts ir kļuvis par ārkārtīgu sarežģītu un strīdīgu jautājumu. Kādā samērā jābūt klasikai un šodienas oriģinālliteratūrai? Ko bērniem ir vērtīgāk lasīt – Staburaga bērnus vai Kivirehka Kaku un pavasari –, ja nu nav iespējams abus?...
M. T. Bērnu un jauniešu žūrijas 25. gadā kolēģi izveidoja pēdējās desmitgades atzītāko grāmatu sarakstu. Tās ir grāmatas, kuras ir atzinuši un gribējuši lasīt paši skolēni. Bet es domāju, ka varētu būt arī saraksts, kurā ir arī klasikas darbi. Ir forši tulkojumi, ir forši oriģināldarbi. Ir iespējama daudzveidība. Tas ir ceļš uz nekurieni, ja teiksim, ka tu būsi īsts lasītājs tikai tad, ja izlasīsi Zaļo zemi vai Mērnieku laikus, jo es tā darīju, kad gāju skolā. Laiki mainās. Ir svarīgi atcerēties, ka grāmatas ir ļoti daudzveidīgas, tā nav tikai daiļliteratūra.
Varbūt nav slikta ideja aicināt rudenī iepazīstināt klasi kaut ar vienu grāmatu, kas pašu tiešām ir aizrāvusi? Varbūt pat ne grāmatu, vispār – rakstu par pašu interesējošu tēmu?
P. D. Jā, paraudzīsimies uz sevi – daudzi no mums savu lasīšanas ceļu sāka ar vienkāršāko un pakāpeniski virzījās uz sarežģītāko. Mēs sākām ar izklaidi, un kādā brīdī pienāca sajūta, ka gribas kaut ko vairāk. XIX gadsimta klasiku lasīt mūsdienās nav vienkārši, un es pieņemu, ka ikviens sevi cienošs skolēns tā laika valodu un ikdienas reālijas uzskata par lielu šķērsli. Ne vienmēr, bet bieži izrādīsies, ka ar šiem darbiem nevajadzētu sākt savu ceļu pie lasīšanas. Tas jāsāk ar tekstiem, kas uzrunā, kas aizrauj, kas "strādā" tieši šajā brīdī. Un, kas zina, var pienākt diena, kad klasika vairs nešķitīs kā šķērslis. Varbūt tieši otrādi: nezināmie vārdi, konteksti un detaļas kļūs interesantas.
Bērnībā austrumu pasakās par visādiem šeihiem un vezīriem nesapratu katru trešo vārdu, bet mani, ja atmiņa neviļ, tas tikai ieintriģēja, nevis atbaidīja...
M. T. Manuprāt, brīnišķīgais ir tas, ka ar grāmatas palīdzību var iemācīties, ka ir ļoti daudz nesaprotamā, bet ir svarīgi iet tālāk, iemācīties atzīt un izturēt arī savu nezināšanu. Man ģimenē agrīnā vecumā citu grāmatu starpā lasīja arī tieši latviešu literatūras klasiku, ko, iespējams, es pēc tam pati nebūtu izvēlējusies lasīt. Es visu laiku uzsveru, ka ir ļoti svarīgi, īpaši, ja runājam par jauniem lasītājiem, lai grāmatai līdzi nāktu mentors. Nepietiek ar to, ka skolā uztaisām dizainīgu vai ne tik dizainīgu stūrīti un tur noliekam grāmatas, svarīgi, lai tur būtu skolotājs vai bibliotekārs, kas ievada un parāda, ka tas ir forši. Un jauni lasītāji nav tikai bērni – arī pieaugušo nelasītāju var ietekmēt kolēģu piemērs, ir darbavietas, kurās izveidojas lasītāju klubi. Tie ir ļoti iedvesmojoši piemēri.
P. D. Grāmata vienmēr ir daļa no plašāka stāsta. Raugoties vēsturē, mani īpaši iedvesmo apgaismības laikmets – sarunu un vēstuļu gadsimts. Grāmatu pasaule tolaik bija cieši saistīta ar sarunu kultūru un publisko telpu – lasītavām, biedrībām, bibliotēkām, kafejnīcām –, kur satikās sveši cilvēki no dažādām jomām, lai diskutētu un strīdētos. Šī pāreja būtiski mainīja pasauli: nozīmīgas domu apmaiņas vairs nenotika tikai galmos vai klosteros. Apgaismības laikmetā grāmatas bija daļa no plašākas publisko debašu ekosistēmas. Man šķiet, ka mūsdienās, runājot par lasīšanu, ir iezīmējušās jaunas un mazliet citas dimensijas, kurās grāmata īsti nav aizvietojama. Viena no tām saistās ar empātijas un kritiskās domāšanas attīstīšanu. Otra – ar spēju apstāties, palēnināt tempu, kas mūsdienu steigā bieži kļūst gandrīz vai par luksusu.
Kā jūs redzat mākslīgā intelekta gaismā (vai tumsā), kā attīstīsies zināšanu uzkrāšana un arī nepieciešamība lasīt? Vai labākais grāmatizdevējs būs tas, kurš spēs MI pasūtīt precīzākās komandas? Šādas grāmatas jau tiek izdotas. Kā izmantosim cilvēka oriģinālos, neaizstājamos resursus?
M. T. Es domāju, ka saglabāsies gan grāmata kā ideja, gan grāmata kā forma. Kad teju pirms desmit gadiem taisījām LNB pastāvīgo ekspozīciju Grāmata Latvijā, tās noslēgumā izstādījām disketi – mainīgo tehnoloģiju simbolu, kuru jau pirms desmit gadiem daudzi neatpazina. Muzejpedagoģes skolēnu grupām vienmēr pajautā – kas tas ir? Lielākajai daļai bērnu nav ne mazākās nojausmas – kaut kāds blociņš? Ar grāmatu, arī pašu senāko, atpazīstamību problēmu nav. Līdz ar mākslīgo intelektu paātrinājums uzņem arvien lielākus apgriezienus. Pagāja simtiem gadu, kamēr grāmata izplatījās plašā sabiedrībā, radio un televīzija jau izplatījās daudz ātrāk, internets – dažos gados, bet mākslīgais intelekts sasniedza lietotāju miljonus jau dažos mēnešos. Paātrinājums ir nenormāls. Man šajā skrējienā šķiet svarīgi uzsvērt lasīšanas, elpas ievilkšanas un grāmatas nozīmi. Skaidrs, ka mēs skrienam un gribam to visu izmantot, bet tas notiek tik ātri, ka nespējam to ne kārtīgi apzināties, ne izpētīt. Arī darbojoties ar mākslīgo intelektu, uzvarētāji ir tie, kuri māk dot precīzākas komandas, un tas ir tieši saistīts ar spēju lasīt un skaidri formulēt domu. Ir svarīgi lietot tehnoloģiju, nevis lai tehnoloģija lieto mani. Ir ļoti nepieciešama kritiskā domāšana, lai neattaptos kaut kādā šļurā, jāprot pārbaudīt informāciju, un jāatrod laiks šim procesam.
P. D. Domājot par to, ka joprojām dzīvojam tekstos balstītā pasaulē, viens no mākslīgā intelekta sniegtajiem pozitīvajiem ieguvumiem, man liekas, ir spēja atklāt slikta teksta īsto vērtību, respektīvi, tās trūkumu. Lai radītu primitīvus, tehniskus tekstus, kuros tiek mehāniski atražotas valodas klišejas, cilvēka klātbūtne patiesībā nav nepieciešama. Un te es gribētu paradoksāli piebilst: pašlaik gan nekas par to neliecina, bet, iespējams, ilgtermiņā tomēr sliktu tekstu kļūs mazāk, nevis vairāk. Mākslīgais intelekts var nevis pazemināt, bet tieši izgaismot prasību pēc jēgpilna un cilvēciska teksta. Ja ir iemesls trauksmei, es to redzu tajā, ka mēs esam aizvien sliktāk sagatavoti, lai funkcionētu sarežģītā pasaulē. Ikdienas dzīvē un arī politikā redzam, ka aizvien populārāka kļūst vienkāršošana – skaidras atbildes, ātri risinājumi. Te es redzu risku, ka uz sarežģīto pasauli aizvien vairāk skatīsimies ar vienkāršām acīm.
Šajā ziņā man nāk prātā, kā Virdžīnija Vulfa romānā Orlando aprakstīja cilvēkus XVI gadsimta Anglijā, Elizabetes I laikā. Vulfa rakstīja apmēram tā: viņu dzīve bija vienkāršāka, diena bija skaidri nodalīta no nakts, saulrieti bija sarkanāki, rīti – gaišāki. Lietus vai nu gāza, vai nelija nemaz; saule vai nu spoži spīdēja, vai arī valdīja pilnīga tumsa. Cilvēki, saka Vulfa, vēl nenojauta par mūsu smalkajām nokrāsām, pusēnām, mijkrēšļiem. Viņa šeit ironizē, protams, bet vienlaikus arī apraksta dziļās lasīšanas iespaidu: tu atklāj, ka pasaule nesastāv tikai no galējībām, tu sāc pamanīt nianses.
Gribu atsaukties uz mākslas vēsturnieku Romi Bēmu, kuram saistībā ar kādu vācbaltiešu rakstnieku jautāja – kāds labums, ka mēs par šo aizmirsto personību runājam? Un viņa atbilde bija – mēs varam kļūt par kādu niansi bagātāki. Man liekas, jā, nianse – tā ir bagātība.
M. T. Jā, man arī šķiet ļoti svarīgi apzināties, ka nianses ir saistītas ar valodas bagātību. Tas nav apstrīdams, ka lasītājiem ir daudz bagātāks vārdu krājums, spēja veidot sarežģītākas teikumu konstrukcijas. To jau sāk pētīt, bet mēs vēl redzēsim, kādu ietekmi mākslīgais intelekts atstās uz valodu.
