Mūsdienās darba devēji ir spiesti birojus iekārtot radoši, lai piesaistītu, noturētu un motivētu darbiniekus strādāt tieši pie viņiem. Šajā ziņā īpaši izceļas informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozare, kas papildus skaistam un modernam interjeram savos birojos mēdz piedāvāt kafejnīcu cienīgu silto dzērienu izlases un izbūvēt īpašas telpas ne vien bērniem, bet arī mājdzīvniekiem. Tas viss notiek arī tepat Rīgā, kur vienā no šādiem birojiem veicu antropoloģisku pētījumu.
Lai labāk izprastu, kā pie šīs tendences esam nonākuši, plašāku ieskatu biroju vēsturē un to attīstībā sniedzu savā iepriekšējā rakstā. Tajā aprakstīta pāreja no ierobežotas un stingri kontrolētas darba vides uz brīvāku un mājīgāku telpas iekārtojumu, kas atspoguļo arī plašākas pārmaiņas darba kultūrā.
Savukārt šajā rakstā dalīšos ar novērojumiem, kas uzkrāti divarpus mēnešu ilgā antropoloģiskās pētniecības lauka darbā, apmeklējot vienu no modernākajiem Latvijas informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumiem, kuru anonimitātes nolūkos šeit dēvēšu izdomātā vārdā – "Dotifai". Uzņēmumā strādā vairāk nekā 150 cilvēku, no kuriem lielākā daļa ir programmētāji un inženieri jeb augsti kvalificēti un pieprasīti speciālisti. Konkrētais piemērs uzskatāmi ilustrē mūsdienu tendenci atteikties no hierarhiskas un stingri kontrolētas darba vides, kas saskan arī ar biroja antropoloģijas attīstības vēsturi.
Īpaša vieta suņiem un vienlīdzības kultūra
"Dotifai" birojs ir veidots ar uzsvaru uz darbinieku labbūtību: darba zonas apņem plašu logu rindas, kas ir bagātas ar istabas augiem, un papildinātas ar mīkstajām mēbelēm, spēļu un atpūtas zonām. Birojā īpaša vieta ir arī darbinieku suņiem – tie nu jau kļuvuši par telpas emocionālo centru, rosinot smaidus un radot draisku noskaņu biroja apmeklētājiem. Šāda vide ne vien tiecas mazināt spriedzi, ar ko daudziem kādreiz asociējās darbs un darba telpas, bet tā arī veicina neformālu kolēģu savstarpējo kontaktu. Salīdzinot ar agrākiem laikiem, kad darba organizācijā dominēja hierarhija un kontrole, "Dotifai" vidē vērojama izteikta vienlīdzības kultūra. Šeit vadītājs nediktē uzdevumus.
Darbinieki tos izvēlas paši projektu un komandu ietvaros. Lai gan jaunākie darbinieki parasti paši labi apzinās savu prasmju un pieredzes robežas, ar šādu pieeju arī viņiem ir iespēja iesaistīties sarežģītākos projektos, ja vien ir vēlme un komandas atbalsts. Uzticēšanās ir šīs sistēmas pamats, jo tiek pieņemts, ka pieredzējušie kolēģi visbiežāk neizvēlēsies tikai vienkāršākos uzdevumus, savukārt jaunākie nepārvērtēs savas spējas. Šāda sadarbības kultūra balstās uz vienlīdzīgām iespējām un individuālajām interesēm, veicinot gan personisko izaugsmi, gan komandas kopējo efektivitāti.
Arī biroja plānojums atspoguļo vienlīdzības principu. Visi galdi ir koplietošanā, un katrs var pieteikt savu darba vietu jebkurā zonā, taču vakarā tā jāatbrīvo no personīgajām mantām. Pastāvīgas, personīgas darba vietas nav nevienam, arī vadības komandai. Individuālām sarunām iespējams rezervēt privātākas telpas, piemēram, sapulču vai fokusa istabas, tomēr strādāt visi tiek aicināti atvērtā biroja zonā.
Neskatoties uz to visu, nevar arī teikt, ka kontrole pār darbiniekiem būtu pilnībā pazudusi. Tā vienkārši ir mainījusi formu, jo šo funkciju palīdz pildīt tehnoloģijas. Lai arī "Dotifai" produktivitāti nemēra pēc ikdienas darba ritma, tai skaitā neizseko darbinieku pieejamību pie datora, darba kvalitāti tomēr iespējams izsekot divu nedēļu projektu ciklos, kuru beigās tiek vērtēti rezultāti. Tas piešķir darbiniekiem lielāku elastību darba organizācijā. Piemēram, ja darbiniekam ir slikta pašsajūta, viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem var strādāt mazāk un nepieciešamo darba apjomu paveikt vēlāk šajā divu nedēļu posmā.
Komunisms ienāk pa kapitālisma sētas durvīm
Visbiežāk, kad iztēlojamies drošu vidi, to asociējam ar mājām. Tā ir telpa, kurā apkārtējos neuztveram kā konkurentus, kur valda uzticēšanās un pārliecība, ka kopīga mērķa sasniegšana ir arī mūsu personīgajās interesēs. Fiziski šāda vide asociējas ar mīkstajām mēbelēm, kopīgi pavadītiem jautriem brīžiem, kādu istabas augu, mākslas darbu un grāmatām piepildītiem plauktiem. Tie visi ir elementi, kas raksturo arī "Dotifai" biroja vidi, kuru augstāk jau aprakstīju.
Šāda vide arī labi ilustrē antropologa Deivida Grēbera aprakstīto "bāzes komunisma" principu, kur cilvēki palīdz viens otram, dalās ar resursiem un rīkojas atbilstoši vajadzībām, nevis stingrai uzskaitei "es tev, tu man".
Savā fundamentālajā darbā "Debt: The First 5,000 Years" Grēbers ar šo jēdzienu skaidro cilvēka ekonomiskās un sociālās mijiedarbības pamatprincipu. Viņa skatījumā komunisms nav tikai utopisks ideāls vai valsts kontrolētu režīmu pazīme, bet gan neatņemama ikdienas cilvēku attiecību sastāvdaļa, kas dažādās pakāpēs pastāv universāli.
Šis koncepts raksturo resursu pārdali un cilvēku savstarpējo vēlmi palīdzēt, balstoties uz vajadzībām, nevis parādsaistību uzskaites. Grēbers komunismu definē kā mijiedarbības principu, kas sakņojas idejā "no katra atbilstoši spējām, katram atbilstoši vajadzībām" (Graeber 2011, 94).
Attiecīgi arī "Dotifai" darba kultūru iespējams skatīt caur bāzes komunisma prizmu, jo darbinieki neuztver viens otru kā konkurentus, bet kā partnerus. Tas rada vidi, kur svarīgākā ir sadarbība un pašrealizācija, pat ja uzņēmuma galvenais mērķis joprojām ir peļņa. Šādā interpretācijā komunisms uzsver savstarpējo palīdzību un piekļuvi resursiem kā būtiskas šīs kultūras iezīmes, bet fiziski šķiet pat loģiski, ka telpas kļūst aizvien mājīgākas, lai radītu asociācijas ar drošu vidi, kurā šos principus iedzīvināt. Līdz ar to negaidīti nonākam pie secinājuma, ka komunisms ir ienācis pa kapitālisma sētas durvīm un šodien klusītēm dzīvo IKT birojos.
Darba vieta kļūst par pieaugušo bērnudārzu
IKT nozarē darbinieki ir ļoti pieprasīti, un lielākā daļa no viņiem ir jauni vīrieši. Eiropā šajā nozarē 80,6% nodarbināto ir vīriešu dzimuma, bet Latvijā nedaudz mazāk – 76%. Arī vecuma struktūra ir līdzīga. Eiropā 37,3% IKT darbinieku ir jaunāki par 35 gadiem, kamēr Latvijā šis rādītājs sasniedz 48,2% (Eurostat 2024). Līdzīga aina bija vērojama arī manā lauka darbā "Dotifai" birojā, kur lielākā daļa darbinieku patiesi bija samērā jauni vīrieši, lai gan precīzu statistiku uzņēmums nepublisko.
Ņemot vērā šo darbinieku profilu un birojā pieejamās ērtības, negaidīti veidojas asociācijas ar bērnudārzu, bet pieaugušo versijā. Darba devējs nodrošina brokastis, pēc tam var pagatavot kādu siltu dzērienu, atpūsties dīvānā vai pat uzspēlēt videospēles ar draugiem.
Traukus nomazgā trauku mašīna, bet virtuvē bieži atrodams uzņēmuma sagādāts ēdiens par godu kādām svinībām. Papildus tam darbavieta finansiāli un organizatoriski atbalsta neformālas darbinieku interešu grupu tikšanās gan darba laikā, gan ārpus darba stundām, netieši pagarinot "dienas maiņu". Vienlaikus šāda vide nenoliedzami mazina arī ar darbu asociēto spriedzi un rada jau minēto mājīguma sajūtu. Lai arī izklausās pēc utopijas, šādi izņemot dažādus sadzīviskos satraukumus no darba vides, patiesībā darba devējs cenšas panākt darbinieka lielāku koncentrēšanos darbam. Šai tendencei gan arī piemīt negatīvā puse, jo tā aizvien vairāk sapludina darba un privātās dzīves līdzsvaru.
Tā kā augsta līmeņa IT speciālistu joprojām trūkst un uzņēmumi cīnās par viņu piesaisti, neizbēgama kļūst sacensība par to, kurš piedāvās vairāk – bezmaksas augļus, dzērienus, sporta zāli un citus labumus.
Šie labi apmaksātie un augstu pieprasītie speciālisti patiesi arī pievērš uzmanību darba videi un kultūrai, tāpēc aizvien vairāk biroji līdzinās tā sauktajai "sapņu darba vietai" jeb vietai, kur strādāt ir ne vien komfortabli, bet darba darīšana kļūst vien par daļu no ikdienas, jo tā piepildās ar socializēšanos un citām izklaidējošām aktivitātēm.
Strādāt vēlamies no mājām, bet uz birojiem dodamies socializēties
Viens no "jauno darba formu" pamatprincipiem ir elastība jeb iespēja pašam izvēlēties darba veikšanas vietu un laiku. IKT nozarē šāda pieeja ir īpaši izplatīta, jo darbs lielākoties notiek digitālajā vidē. Līdz ar to biroja funkcija mainās. Tā vairs nav tikai vieta, kur pilda darba uzdevumus, bet gan sociāla vide, kas atbalsta sadarbību, radošumu un kolektīvo identitāti.
Šādu pieeju pārstāv arī "Dotifai", kura birojs veidots tā, lai atbalstītu darbu izkliedētās komandās, kas iekļauj gan hibrīddarba modeli, gan sadarbību ar kolēģiem grupas struktūrās citās valstīs. Līdz ar to telpas un tehniskais aprīkojums plānots tā, lai ļautu vienlīdz ērti strādāt gan klātienē, gan attālināti. Savukārt telpu dizains un lietošanas noteikumi vērsti uz to, lai veicinātu savstarpējo sadarbību.
Biroja mērķis nav tikai nodrošināt darba vietu, bet arī radīt vidi, kas iedrošina darbiniekus atgriezties ofisā un uzturēt piederības sajūtu kolektīvam.
Lauka darbā veiktie novērojumi liecina, ka, neskatoties uz rūpīgi plānoto un mājīgo biroja vidi, lielākā daļa darbinieku klātienē strādā vidēji divas līdz trīs dienas nedēļā. Šo izvēli lielā mērā nosaka vēlme socializēties ar kolēģiem, nevis formāla nepieciešamība patiešām atrasties uz vietas birojā. Aptaujas un neformālas sarunas atklāj, ka darbinieki biroju uztver kā vietu, kur iespējams apmainīties idejām, pārrunāt aktualitātes vai vienkārši pavadīt laiku kopā, kas savukārt veicina sadarbību un kopējo produktivitāti.
Šī tendence iezīmē arī plašāku mūsdienu biroju izaicinājumu, kur telpai ir jāspēj apvienot divas pretējas funkcijas: gan nodrošināt piemērotu vidi, lai koncentrētos, gan atbalstīt socializēšanos un kolektīvo saskari. Tieši līdzsvara meklējumi šodien kļūst par būtisku kritēriju veiksmīga biroja dizainā un organizācijas kultūrā.
Labbūtība ar mērķi nopelnīt
IKT nozarē darba devēji arvien biežāk demonstrē rūpes par darbinieku labbūtību, tomēr šīs pārmaiņas nav viennozīmīgi altruistiskas. No vienas puses, biroju vide kļūst arvien humānāka. Darba devēji iegulda līdzekļus mājīgos, ērti iekārtotos birojos un pasākumos, kas vērsti uz darbinieku saliedēšanu un izklaidi. No otras puses, šīs iniciatīvas kalpo arī uzņēmuma interesēm – jo apmierinātāks un lojālāks darbinieks, jo augstāka viņa produktivitāte.
"Dotifai" uzņēmuma piemērs labi ilustrē šo līdzsvaru. Uzņēmuma vadības lēmumos redzami centieni pielāgoties darbinieku vajadzībām un radīt vidi, kas atbalsta viņu pašrealizāciju.Taču šī "cilvēcīgā" pieeja vienlaikus ir stratēģija, kas ļauj piesaistīt un noturēt augsti kvalificētus "zināšanu darbiniekus" – speciālistus, kuru prasmes ir deficīts globālajā darba tirgū.
Šādā kontekstā darba vide atspoguļo paradoksālu saskaņu starp kapitālisma mērķiem un komunisma principu "no katra atbilstoši spējām, katram atbilstoši vajadzībām".
Antropoloģiski raugoties, līdzīgas darba organizācijas formas jau izsenis novērotas dažādās grupu sabiedrībās. Piemēram, Andu kalnu kopienās darbs tiek uztverts kā kopīga pieredze – uzdevumi tiek veikti kolektīvi, un pēc to paveikšanas notiek svinības, kas simboliski nostiprina piederību grupai. Šeit darbs nav tikai ekonomiska funkcija, bet arī sociāla darbība, kas vieno cilvēkus (Harris 2020, 144–145).
Arī "Dotifai" biroja ikdienā šī kopības dimensija ir skaidri jūtama. Darbs tiek organizēts komandu ietvaros, un panākumi tiek uztverti kā kopīgs sasniegums. Lai gan ieguvumi netiek sadalīti tiešā veidā, darba devējs simboliski "dalās" ar tiem, radot labvēlīgu vidi, nodrošinot ērtības un rūpējoties par darbinieku labbūtību vēl augstākā līmenī, nekā pieņemts. Šādā modelī attiecības starp darba devēju un darbinieku kļūst par abpusēji izdevīgu apmaiņu, kur darba devējs atvieglo darbinieka ikdienu no rūpēm, lai pretī saņemtu viņu enerģiju un lojalitāti.
