Mūsdienās audzēji bieži veidojas spontāni, ārējās vides ietekmē, tomēr arī ģenētika var dot predispozīciju. Nevis šūnas ir tendētas "sajukt prātā", bet mums evolucionāri ir labi izveidojies kļūdu labošanas mehānisms. Tomēr, ja šajā mehānismā ieviešas kļūdiņas, tad tas vairs neizlabo sākotnējās kļūdas, sarunā "Radio NABA" raidījumā "Zinātnes vārdā" skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece Inese Čakstiņa-Dzērve.
Cik daudz šūnu ir cilvēka organismā?
Tam nav nozīmes, jo mēs to vienkārši nevaram izskaitīt. Mēs varam mēģināt skaitīt zvaigznes, kam ir miljoni un miljardi gadu, bet mums organismā katru sekundi iet bojā trīs miljoni sarkano asins šūnu. Vietā rodas vairāk vai mazāk, atkarībā no tā, ko esam devuši savam organismam. Piemēram, ja mums būs mazāk skābekļa, organisms centīsies ražot vairāk sarkanās asins šūnas. Cilvēks ir dinamiska sistēma. Cilvēka šūnas iedalāmas vairāk nekā 200 šūnu tipos, un tiem vēl ir apakštipi. Mums parasti liekas, ka viens orgāns sastāv no viena veida šūnām, piemēram, sirds sastāv no sirds šūnām. Tā nav, mums ir vesela plejāde ar šūnām, kas veido audus un dara savu darbiņu ar vienu vienīgu mērķi – nodrošināt, ka sirds mums pukst. Visās šūnās ir ģenētiskais kods. Par gēniem mēs interesējamies tāpēc, ka tajos ir informācija par pašu, pašu pamatiņu, kas mums ir – olbaltumvielām. Tās mums ir vajadzīgas, mums vajag proteīnus. Lielākā daļa šūnu, visi enzīmi jeb fermenti, tās ir olbaltumvielas. Gēni satur informāciju par olbaltumvielām un, ja gēnā būs greiza informācija, tad būs arī greiza olbaltumviela.
Tas ir tas, ko pēti – kā rodas šūnas mutācija un audzēji?
Es ilgi centos izvairīties no audzēja pētniecības, un tikai tad, kad sāku to darīt, sapratu, kur ir problēma, kādēļ tas tik ilgi pētīts, bet vēl ir neizpētīts. Mēs audzējus klasificējam kā vienu slimību, bet tās ir daudz un dažādas šūnas un ļoti, ļoti plastiskas. Tās mainās visu laiku. Kādreiz domāju, ka audzējs, tā ir viena šūna, kas "sagājusi šreijā" un ļoti vairojas. Tagad esmu sapratusi, ka audzējs nekad nesastāvēs no tikai viena tipa šūnām, tur vienmēr būs cita tipa šūnu piejaukums. Tas skaidro, kādēļ audzējs reizēm atkārtojas. Terapiju virza uz viena tipa šūnām. Audzējā ir heterogenitāte, atšķirības pašā audzējā, un pie tam tas visu laiku mainās. Mēs iedodam zāles, vienas šūnas aizies bojā, bet citas izdzīvos, tās pielāgosies, kaut kādā veidā mutēs, un audzējs atgriezīsies.
No evolucionārās perspektīvas skatoties, kādēļ audzēja šūnas izdzīvo no paaudzes paaudzē?
Ja atskatāmies 200, 300 gadus senā pagātnē, cilvēka dzīves ilgums bija ļoti īss, [salīdzinot] ar tagadējo. Vidēji dzīvoja 30, 40 gadus, reti kurš nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Ja runājam par bērniem ar asins audzējiem, toreiz tādus nezināja, viņi vienkārši nomira. Ne vienmēr audzēji pārdzimst, apmēram tikai puse audzēju var būt pārmantoti. Pētījumi rāda, ka, piemēram, krūts un olnīcu audzējiem ir risks pārmantoties. Ja tādi bijuši asinsradiniekiem, ir vērts biežāk pārbaudīties.
Mūsdienās audzēji bieži veidojas spontāni, ārējās vides ietekmē, arī ģenētika var dot predispozīciju. Nevis šūnas ir tendētas "sajukt prātā", bet mums evolucionāri ir labi izveidojies kļūdu labošanas mehānisms. Bet, ja tajā ieviešas kļūdiņas, tad tas vairs neizlabo sākotnējās kļūdas. Normāli šūnas, kurās netiek izlabotas kļūdas, ies bojā, tā tas notiek jaunam organismam. Vecākam organismam tas vairāk atkarīgs no imūnsistēmas, kas nāk talkā. Imūnsistēma ir kā mūsu armija – ja ieraudzīs ko nepareizu, to galēs nost. Ja šūna ir "nepareiza", makrofāgi to apēdīs un viss. Imūnsistēma ir mūsu sargs.
Imūnsistēmu nevajag pārstimulēt, jo tā var iebraukt otrā grāvī, iegūt autoimūnas saslimšanas, kad imūnsistēma sāk uzbrukt arī normālām šūnām.
Skatoties no evolucionārā viedokļa, pārsvarā audzēji neveidojas jauniem cilvēkiem. Protams, cilvēku arī ir daudz vairāk, mēs drīz būsim deviņi miljardi cilvēku uz zemes, tagad ir daudz lielāka iespēja nekā agrāk, ka kādam jaunam cilvēkam veidosies audzējs. Tīri matemātiski, kad uz zemes bija divi miljardi cilvēku, šādu gadījumu bija daudz mazāk.
Audzēja šūnas ap sevi veido īpašu vidi – vai tas nav pretrunīgi, ja cilvēks no tā ātrāk mirst?
Skatoties no šūnas viedokļa, šūna vienkārši ir atradusi veidu, kā neaiziet bojā. Visām šūnām ir programmētā šūnas nāve – kad pienāk šūnas dzīves beigas, ir jāmirst. Vēža šūna ir šūna, kurai šī ieprogrammētā šūnas nāve nestrādā tik labi, tā neiet bojā. Un tad tā dalās, izveidojas daudzas šūnas. Mēs iedarbojamies ar zālēm, kādus 90% šūnu nobeidzam, bet kādas no šūnām var būt ar mutāciju, piemēram, atrasties miera stāvoklī, "gulēt". Un tām ne silts ne auksts no zālēm, kas strādā uz aktīvajām šūnām. Tad šūna atmostas un turpina dalīties. Tas tikai mums tā liekas, ka izveidotā vide ir neveselīga. Šūna veido to, ko grib ap sevi, lai tai ir labi. No racionālā viedokļa šūna dara visu iespējamo, lai tai būtu komfortabli. Nav svarīgi, ka tas nav labi visam lielajam organismam. Tāpēc var teikt, ka vēža šūnas ir diezgan egoistiskas šūnas, jo pārējās šūnas mūsu organismā ir kā mazas darba bitītes, kas dara savu darbiņu un klausa komandām. Vēža šūnas ir anarhija labi strukturētā, pārvaldītā un kontrolētā vidē.
Kas ir precīzijas medicīna?
Es ļoti, ļoti gaidu, kad precīzijas medicīna ieviesīsies Latvijā, ka tā kļūs pieejamāka, it īpaši pieaugušajiem. Klasiskā medicīna paredz, ka vienas zāles derēs visiem – ja mums sāp galva, dzeram aspirīnu. Līdzīgi arī onkoloģijā, kaut, protams, mēs skatāmies, kāds audzējam ir tips, un tad dodam zāles. Precīzijas medicīna ir balstīta uz terapiju, kas ir izvēlēta, balstoties uz ko vairāk nekā tikai klīnisko ainu un histoloģisko ainu. Tur mēs ņemam vērā arī ģenētiku. Piemēram, ir tāda ģenētiska saslimšana kā cistiskā fibroze, – cilvēkiem sakrājas gļotas, un viņi nevar paelpot. Cistisko fibrozi var iedalīt sešās kļūdās, kas var notikt, un šīs kļūdas ir iedalītas sešās klasēs atkarībā no tā, kādi ir funkcionālie traucējumi. Visos gadījumos būs cistiskā fibroze, bet ir nianses mehānismā. Noteiktām klasēm un kļūdu veidiem ir specifiskas zāles, kas labo tieši šo kļūdu. Ja mēs zinām, ka pacientam ir tieši šī kļūda, varam dot šīs zāles, un tās palīdzēs tieši šim pacientam, bet ne citiem. Tātad terapija tiek precīzi izvēlēta konkrētam pacientam, balstoties uz ģenētisko raksturojumu. Arī onkoloģijā mēs sekvenējam genomu un redzam mutācijas konkrētos gēnos, kas jau ir zināmi biežāk un vairāk pētītiem audzējiem. Es degu par funkcionālo precīzijas medicīnu, kas strādā uz metastātiskiem un atkārtotiem audzējiem. Mēs ņemam audzēja šūnas un uzliekam visas iespējamās zāles. Pēc trīs stundām pārbaudām, pie kurām zālēm audzēja šūnas visefektīvāk nomirs. Es biju akadēmiskajā atvaļinājumā ASV, Hārvardas Medicīnas skolā un Dana Farbera vēža institūtā, un iemācījos viņu ieteiktu specifisku metodi. Tā tiek apstiprināta FDA (ASV Pārtikas un zāļu pārvalde), bet zinu, ka arī Eiropā tas tiek piedāvāts, ne slimnīcās, bet universitātē. Tur gan atbildi par efektīvākajām zālēm un zāļu kombinācijām dod mēneša laikā. Visvieglāk materiālu dabūt var asins vēža gadījumā, pie krūts audzējiem vai aizkuņģa dziedzera audzējiem ir grūtāk dabūt materiālu, biopsija ir sāpīga, mēs strādājam pie tā, lai izdomātu, kā dabūt šīs šūnas. Asins vēžiem šī tehnoloģija lieliem soļiem iet uz priekšu.
Lieliem soļiem dodamies uz priekšu.
Jā, man ir zinātniskie partneri Somijā, Īrijā, Vācijā, Spānijā, un tas viss ir, pateicoties Latvijā notiekošam pasākumam – Precīzijas medicīnas tīklošanās forumam (PMNET). Tas notiek katru gadu oktobrī, reģistrācija ir par brīvu vietnē https://pmnetforum.com/ . Divas dienas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiek lekcijas un sekcijas par dažādām precīzijas medicīnas tēmām. Es vadīšu sesiju par funkcionālo precīzijas medicīnu un ar īpašu interesi gaidu prezentācijas no kolēģiem – Taivānas profesora Tonija Čena (Tony Chen) "Vēža skrīninga digitālā transformācija" un Itālijas profesora Paulo Rossi (Paolo Rossi) "Vēža skrīniga risku stratifikācija." PMNET tradicionāli Latvijā ienes svaigas vēsmas arī pieaugušo onkoloģijā.
