Par zinātni nereti domājam kā par kaut ko sarežģītu, attālinātu un ikdienā grūti pielietojamu. Daļa sabiedrības ir skeptiski, dzirdot, ka vienā vai otrā pētījumā ir investēti līdzekļi, apšaubot pētījuma nepieciešamību, reizēm pat neizprotot tā mērķus. Un tajā pašā laikā daļa sabiedrības notic šķietami zinātniskām organizācijām vai autoriem, kuri patiesībā ir ļoti tālu no zinātnes. Lai izvairītos no šādām situācijām, ir svarīgi apzināties, ka zinātne nesākas laboratorijās vai konferenču zālēs, bet klasē. Tā sākas brīdī, kad skolēni jautā "Kāpēc tā ir?" un pedagogs ne tikai sniedz atbildi, bet palīdz saprast, kā nonākt pie šīs atbildes. Tā ir prasme domāt, pētīt, salīdzināt un secināt, un pedagogiem jābūt šīs prasmes veidotājiem.
Ja vēlamies veidot sabiedrību, kas spēj orientēties informācijas pārbagātībā, saprast, kas ir pārbaudīts fakts un kas – tikai skaļš viedoklis, ir jāstiprina pedagogu loma kā zinātniskās domāšanas veidotājiem. Zinātne nav tikai pētījumi, ko īsteno zinātniskās institūcijas un universitātes, tā ir attieksme – pirms pieņemt kādu viedokli, uzdot jautājumus; pirms izdarīt secinājumus, pārbaudīt informāciju; pirms ticēt, domāt. Un to var mācīt ikvienā mācību priekšmetā – gan STEM (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) jomās, kad vērojam un dokumentējam rezultātus, gan humanitārajās un sociālajās zinātnēs (literatūrā, vēsturē, sociālajās zinībās), kad analizējam tekstus, salīdzinām avotus vai diskutējam par sabiedrībā notiekošo.
Protams, pedagogiem arī šobrīd netrūkst darba – aug prasības, jāstrādā ar dažādiem mācību līdzekļiem, jāgatavojas stundām, jālabo darbi. Tomēr kritiskās domāšanas un zinātniskās izpratnes veicināšana nav papildu uzdevums, tā ir svarīga daļa no pedagoga misijas – mācīt bērniem domāt, nevis vienkārši atkārtot.
Un universitātes un zinātniskās institūcijas var palīdzēt pedagogiem. Piemēram, ja ikviens pedagogs gada laikā noklausītos attiecīgās nozares zinātnieku vai akadēmiskā personāla pārskata lekciju par jaunākajiem atklājumiem nozarē.
Bieži vien pedagogi norāda uz laika trūkumu vai to, ka zinātniskas publikācijas nav pieejamas un grūti saprotamas, un tam var piekrist. Tāpēc saprotamā veidā sagatavots pārskats ar skaidrojumiem būtu lielisks veids, kā skolotāji varētu sekot līdzi sava mācību priekšmeta jaunumiem.
Nepieciešamību pēc šādiem risinājumiem apstiprina arī 2024. gada pavasarī veiktais pētījums, kad, aptaujājot 579 vidējās izglītības skolotājus no visas Latvijas, secināts – dabaszinātņu un sociālo zinātņu skolotāji biežāk piekrīt tam, ka visos mācību priekšmetos būtu jāizmanto zinātnē un pierādījumos balstītas zināšanas un metodes. Šie dati apliecina, ka skolotāji, kuri ikdienā jau strādā ar pētniecības pieeju, skaidri redz šādas domāšanas nozīmi mācību procesā. Vienlaikus tas liecina par nepieciešamību stiprināt atbalstu citām jomām, kur zinātniskās domāšanas pielietošana ikdienā varbūt nav tik pašsaprotama.
Ja vēlamies, lai skolotāji veidotu domājošus, zinātkārus un argumentēt spējīgus skolēnus, zinātniskajām institūcijām ir jāatrod laiks sadarbībai ar pedagogiem – gan daloties pieredzē, gan kopīgi veidojot mācību saturu, gan piedaloties metodiskajās dienās, semināros un pedagoģiskajās konferencēs. Tas nav "brīvprātīgs papildinājums", bet ieguldījums nākotnē: ja skolotājs saprot zinātnes loģiku, viņš to spēj nodot tālāk skolēniem. Tā veidojas ilgtspējīga izglītības un zinātnes sadarbība.
Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad informācijas pieejamība, mākslīgais intelekts un dažādi risinājumi ļauj pseidozinātnisku brīnumu piedāvātājiem atrast auditoriju tieši tur, kur pietrūkst izpratnes par to, kā top zinātne.
Ja cilvēki nezina, kāpēc zinātnē rezultāts ir jāpierāda, kas ir uzticami avoti, datos balstīts viedoklis, viņi ir daudz ievainojamāki manipulācijai. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc skolai ir tik būtiska loma, lai mēs veidotu sabiedrību, kurai nebaidās no sarežģītas informācijas, spēj izvērtēt viedokļus un neuzticas visiem solījumiem.
Zinātnisko institūciju un pedagogu sadarbībai ir vēl kāds ieguvums – bērni, kuri saprot, kas ir zinātne un kā tā strādā, daudz biežāk apsver iespēju kļūt par zinātniekiem. Latvijā jau šobrīd izjūtam jauno pētnieku trūkumu, taču, ja bērni jau skolā redz, ka pētīt nozīmē atklāt, saprast, radīt un pievienot vērtību sabiedrībai, daļa no viņiem vēlēsies piedalīties šajā procesā. Latvijā jau top šāds modelis – Rīgā tiek attīstīta "zinātnes skolu" iniciatīva, kurā skolotāji un pētnieki strādā kopā, veidojot mācību procesu un pētīšanas kultūru jau skolas vidē. Tas ir solis, kas zinātni padara redzamu, saprotamu un sasniedzamu bērniem.
Zinātne nav atrauta no mūsu ikdienas – tas ir domāšanas veids, kuru mēs veidojam jau no bērnības. Un tieši skolotāji ir pirmie, kuri sniedz motivāciju izziņai, drosmi jautāt un prasmi automātiski nepiekrist vienkāršākajai atbildei. Ja vēlamies sabiedrību, kas spēj kritiski domāt, pieņemt pamatotus lēmumus un nepakļauties manipulācijai, mums ir jāstiprina skola kā vieta, kur tiek veidotas šīs prasmes.
