Latvijā drīz tiks oficiāli apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – "Solo". Tās pirmsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad starpkaru periodā Latvijā plaši tika audzētas dažādu šķirņu melones, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" norādīja Latvijas Dārzkopības institūta vadošā pētniece, doktore Līga Lepse.
Padomju okupācijas laikā atpalikām selekcijā
Latvijā par aptuveni mēnesi agrāk nekā parasti sācies veģetācijas periods dabā, kas nozīmē, ka mostas savvaļas augi. Arī gana daudziem dārzaugiem jābūt jau iesētiem vai dārzniekiem jāgatavojas to sējai. Aktīvs darbs notiek arī Latvijas Dārzkopības institūtā. Lai gan viengadīgo augu selekcija pie mums nav pārāk izplatīta, drīz oficiāli tiks apstiprināta pirmā Latvijā selekcionētā meloņu šķirne – "Solo".
Tobrīd dažādās Eiropas valstīs ļoti strauji attīstījās sēklu firmas, kas veica nopietnus ieguldījumus un attīstīja savu infrastruktūru, tehnoloģijas un molekulāro bioloģiju. Šie lielie uzņēmumi izveidoja arī stabilu bāzi sēklu audzēšanai ārpus Eiropas – siltākās klimatiskajās zonās, un līdz ar to mēs ar šīm ārzemju firmām vairs neesam spējīgi konkurēt, atzina speciāliste.
"Līdz ar to mums paliek tādas nelielas nišas kultūras. Drīzāk tās varētu nosaukt par mūsu vietējiem dārgumiem, ar kuriem strādājam un kurus mēs pievedam pie kaut kādas kārtības, lai varētu reģistrēt kā šķirnes," norādīja Lepse.
Starpkaru periodā melones jau audzēja
Melones Latvijā ir selekcionētas jau pagājušā gadsimta 20.–30. gados. Tolaik daudzi Latvijā nodarbojās meloņu audzēšanu – šeit tika audzētas gan Rietumeiropas melones, gan Austrumu šķirnes.
"Tā visa bagātība tika audzēta Latvijā, bet melone ir svešapputes augs – kārtīgi neveicot sēklu audzēšanu un neievērojot izolācijas zonas un attālumus, visas šķirnes sakrustojās un pārvērtās par raibu populāciju, kuru uzturēja [selekcionārs] Pauls Sukatnieks," stāstīja Lepse.
Sukatnieks ar savu kolekciju dalījās tālāk, un tā kļuva vēl raibāka, bet Latvijas Dārzkopības institūts 2000. gadu sākumā Latvijā audzēto meloņu sēklas ieguva jau no [selekcionāra] Ēvalda Piļkas.
"Tā bija pilnīgi raiba populācija – lielas, mazas, apaļas, garenas, zaļas, dzeltenas, tīklotas, gludas, garšīgas, negaršīgas," melones raksturoja speciāliste.
Viss sākās ar brīvprātīgu darbu
Dārzkopības institūta pētnieki ķērās pie darba un veica iekškrustošanu – vairākās paaudzēs augu krustoja pašu ar sevi, lai izskaldītu minēto daudzveidību un nonāktu pie maksimāli viendabīga rezultāta.
Lepse norādīja, ka tolaik pētnieki šo darbu veikuši brīvprātīgi – bez valsts finansējuma vai projektiem.
"Mēs bijām tikuši līdz ceturtajai vai piektajai paaudzei, kad iezīmējās dažas līnijas, ar kurām tiešām būtu vērts strādāt, bet tad nāca visādi grūti laiki, un tās sēklas stāvēja skapī…
Līdz beidzot Zemkopības ministrija izdomāja, ka varētu paplašināt to sugu klāstu, kurām veikt selekciju Latvijā. Tad arī melones tur, paldies dievam, tika. Labi, ka tā, jo sēklas vēl bija dzīvas," stāstīja pētniece.
Tad darbs atsākās, sākot ar to līniju pētniecību, kas bija izkristalizējušās jau vairākus gadus iepriekš: "Vilkām ārā, skatījāmies, kas aug, kas neaug, kas dīgst, kas nedīgst, kā tur viss izskatās. Beigu beigās līnija numur astoņi bija vistālāk tikusī un arī visgaršīgākā. Tā kā auglītis ir neliels, vienam cilvēkam vienā reizē smuki apēdams, izdomājām, ka to var saukt par "Solo"."
Tā tapa pirmā Latvijā oficiāli selekcionētā meloņu šķirne, kurā apvienotas labākās īpašības no senajām Latvijā audzētajām melonēm.
"Tās, kas tika audzētas kādreiz, bija lielākas un garenākas, šī ir neliela un apaļa, bet toties ļoti aromātiska. Ļoti bieži cilvēki saka, ka Uzbekijas melones ir ļoti garšīgas, bet man personīgi tās liekas vienkārši pliekani saldas. Mūsējā ir ar aromātu, tajā parādās vairākas garšu notis, tā ir interesantāka pēc garšas. Tajā ir sakombinējies labs izlases materiāls no visa labākā, kas bijis," pauda pētniece.
Augļi jau augusta sākumā
"Solo" šķirnes melones ienākas salīdzinoši ātri – saldos augļus var baudīt jau augusta sākumā. Jāņem gan vērā, ka Latvijas dārzkopības institūtā melones tiek audzētas plēves siltumnīcās, jo laikapstākļi vasarās mēdz būt pārāk neparedzami, un aukstās naktis var neļaut šiem augiem pietiekami attīstīties un nobriest saldiem un aromātiskiem.
Līdz ar to, ja ir vēlme audzēt melones, drošāk to ir darīt plēves siltumnīcā. Var mēģināt arī ārā, taču tad vasarai jābūt siltai un saulainai.
"Jo saulaināks un siltāks, jo vairāk cukuru veidojas augā. Tāda ir daba. Tur neko nevar izdarīt," atzina Lepse.
Pētnieki turpina darbu arī pie nākamās meloņu šķirnes, kuras augļi jau ir mazliet lielāki. Pētniece jokojot sprieda, ka nākamo šķirni, iespējams, varēs saukt par "Duo", taču, visticamāk, līdz tās izveidei vēl būs vajadzīgi vairāki gadi.
Noskaties arī videostāstu par Dr.agr. Līgas Lepases pētniecību
Video izstrādāts Izglītības un zinātnes ministrijas īstenotā ERAF projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.
