Tas bija pandēmijas laiks, kad kultūras notikumi klātienē nenotika, un vienīgā mūsu iespēja baudīt, pieredzēt un piedzīvot kultūru bija digitāli. Kā kopš tā laika mainījušies mūsu paradumi? Vai pandēmija mainījusi digitālās kultūras patēriņa datus un statistiku, un kāda šobrīd ir mūsu dzīve un mijiedarbība starp digitālo un klātienes kultūru?
Par to tapis pētījums, ko veicis Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras mākslu institūts, un pētījuma nosaukums ir "Latvijas iedzīvotāju digitālā kultūras patēriņa paradumi". To veikuši trīs pētnieki: Līga Vinogradova, Lote Katrīna Cērpa un Andis Daugavvanags.
Diskusijā, uz kuru rosinājis Latvijas Radio 3 "Klasika", piedalījās LKA Kultūras un mākslu institūta pētniece Līga Vinogradova, "Latvijas Koncertu" valdes loceklis Timurs Tomsons un Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja Ekspozīciju un komunikācijas departamenta vadītāja Ilona Matvejeva.
Kultūra ekrānā paliek, bet cilvēki vēlas būt klāt
Pēc Covid-19 pandēmijas kultūras dzīve lielā mērā atgriezusies koncertzālēs, muzejos un citās klātienes norisēs, tomēr digitālā kultūra nav pazudusi. Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētījums par digitālās kultūras patēriņa paradumiem rāda, ka digitālie risinājumi kļūst par nozīmīgu papildinājumu kultūras pieredzei, lai gan tie nespēj aizstāt klātienes sajūtas.
Anete Ašmane-Vilsone: Pandēmijas laikā digitālā kultūra piedzīvoja ļoti strauju augšupeju. Līga, kāda šobrīd ir situācija, kad pasākumi atkal noris klātienē? Šķiet, ka digitālā kultūra tomēr pilnībā izstumta nav.
Līga Vinogradova: Jau 2022. gada kultūras patēriņa pētījumā mazliet šo tēmu apskatījām: tur jau parādījās pirmās tendences, ka atgriežamies pie klātienes kultūras.
Jau padziļināti papētot cilvēku vēlmes, bija redzams, ka viņi tomēr vēlas klātienes pieredzi. Arī pandēmijas laikā bija cilvēki, kuri joprojām centās to piedzīvot – cik nu tas bija iespējams.
Ja runājam par digitālo kultūru un tās patēriņu, saskaņā ar pētījumu un arī skatoties uz starptautisko pieredzi, redzam, ka digitālās kultūras patēriņš aiziet divos virzienos: pirmais – tās ir ikdienas lietas un prakses, ko savā ikdienā jau darām: klausāmies, skatāmies audiovizuālo saturu un tamlīdzīgi. Kas attiecas kultūras institūciju radīto produktu vai piedāvājumu, tad tas vairs nav gluži tas, ko redzējām pandēmijas laikā: ja toreiz mēģinājām atdarināt klātienes pieredzi, šobrīd digitālās kultūras patēriņam jāiet citā virzienā, kas vairāk būtu atbalstoša un papildinoša funkcija. (..)
Digitālie rīki palīdz sasniegt tos, kuri nevar ierasties
Jautājums Timuram un Ilonai: kā jūs redzat digitālās kultūras piedāvājuma lomu kultūras kopējā ekosistēmā? Timur, tev bija pieredze Liepājas "Lielajā dzintarā" – digitālo koncertzāli izveidojāt tieši pandēmijas laikā. Kā tu to redzi šobrīd?
Timurs Tomsons: Lai gan Liepājā šis projekts patiešām tika radīts kovidlaikā, īstenībā tas bija plānots jau pirms tam. Lai mūzikas jomā nodrošinātu kvalitāti, nepieciešama ne tikai videoaparatūra, bet arī skaņas aparatūra, un tā mums bija iegādāta jau pirms tam. Mums vajadzēja tikai klāt pielikt bildi, lai varētu veikt digitalizācijas procesu.
Taču ne mirkli mūsu mērķis nebija ar digitalizāciju aizvietot klātienes pieredzi. Tas bija instruments, lai varētu sasniegt citu auditoriju, kas reģionālajai koncertzālei ir ārkārtīgi svarīgi. Tas mums arī diezgan labi izdevās.
(..) Digitālās koncertzāles mērķis – sasniegt tos cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ konkrēto koncertu nevar noskatīties klātienē. Tie ir arī sociālie mērķi: varbūt cilvēki ir cienījamos gados un nevar atnākt pie mums; tāpat reģionālā ierobežotība liedz būt kpā ar mums klātienē. Vēl viens aspekts ir biļešu cenas. Par šo tēmu daudz esam diskutējuši, un tas ir ļoti plašs tēmu loks. Mūsdienās tas ir svarīgi – kaut vai manu vecāku paaudze ļoti daudz patērē digitālos rīkus, un vienā brīdī viņi būs tie, kuri arī nespēs patērēt klātienes kultūru. Uzskatu, ka mums šobrīd jāveic nopietni ieguldījumi digitālajā saturā.
Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapā ir sadaļa e-muzejs. Vai arī tā tapa pandēmijas ietekmē, kad klātienes pieredzes nebija? Ilon, kā redzat šo rīku sava muzeja kontekstā?
Ilona Matvejeva: Mūsu muzejam ir nedaudz atšķirīga pieredze ar digitālo komunikāciju, jo mums vairāk nekā divdesmit gadus nebija ekspozīcijas, kas taču ir viens no muzeja galvenajiem komunikācijas veidiem. Līdz ar to visa satura komunikācija notika mūsu mājaslapā arī pirms pandēmijas: bija daudz dažādu tematisko sadaļu, kurā komunicējām ar cilvēkiem.
Pēc pandēmijas mums mainījies gan muzeja statuss, ir arī jauna mājaslapa, kurā ir ļoti daudz iepriekšējās mājaslapas satura. Ir arī e-muzejs, kurā ir mūsu arhīvs – to papildinām ar dažām programmām, kurās esam pārgājuši uz informatīvu un "āķa" funkciju – vēlamies cilvēkiem pastāstīt par mums un iedrošināt pie mums nākt arī klātienē. Ir arī raidieraksti, kas palīdz saprast vai iepazīties ar mūsu personībām, jo mūsu muzejs ir personību muzejs. (..)
Auditorijas uzmanība kļūst arvien "īsāka"
Timur un Ilona, kā jūs redzat – šie rīki jeb āķis strādā? (..)
Ilona Matvejeva: Kopš mums ir jaunā mājaslapa, dubultojies sekotāju skaits.
Ļoti rūpīgi sekojam statistikai – cik ilgu laiku cilvēks pavada mūsu mājaslapā vai sociālajos medijos. Cilvēki kļuvuši steidzīgi – pusotra minūte ir vidējais apmeklējuma ilgums. Līdz ar to mums jādomā par formātiem.
Šobrīd visejošākais formāts ir vertikālais videoformāts, kuram pat bez teksta ir vairāk skatījumu nekā gariem tekstu blāķiem. Paradumi mainās, cilvēka attieksme pret laiku arī mainās. (..)
Timurs Tomsons: (..) Digitalizācija ir instruments, lai sasniegtu auditoriju. Ja runājam par piekļūstamības jautājumiem kultūrai kopumā, straumēšana to palīdz ļoti labi izdarīt. (..) Mums kā reģionālajai koncertzālei šī bija milzīga iespēja būt saiknei ar diasporu ārzemēs. Aptuveni skaitījām tā: redzam, cik zālē ir cilvēku, un digitalizācija aptuveni dubultoja šo skaitu, kas parādījās arī ciparos. Un kas ir svarīgi – tieši tiešraides piesaista auditoriju. Tikko notikums kļūst par ierakstu, tas vairs nevienu neinteresē. (..)
Digitalizācijai nepieciešama ilgtermiņa stratēģija
Mēs daudz runājam par kultūras notikumu pieejamību cilvēkiem reģionos. Ja digitālo kultūru uzskatām par iespēju uzrunāt plašāku sabiedrību – cik tas veiksmīgi realizējas? Pētījums liecina, ka dati nav tik iepriecinoši.
Līga Vinogradova: Jā. Ja no burbuļa sarunām par to, kurās visi patērē kultūru un aktīvi kaut ko dara, aizejam plašākā mērogā, kopējā aina Latvijā ir citāda.
Statistiski precīzāku ainu parāda arī ārvalstu pētījumi, kuri rāda, ka digitālais saturs īsti nepaplašina piekļuvi grupām, kuras mums gribētos sasniegt un kā tas sākotnēji arī politikas ziņojumos starptautiskā līmenī tika cerēts.
Tas nozīmē, ka tie, kuri patērē kultūru klātienē, vienlaikus ir arī tie, kas kultūru patērē arī digitāli. Un tie, kas to nepatērē, turpina nepatērēt.
Līga Vinogradova: Jā, diemžēl. (..) Interese par kultūru joprojām ir tāda, kāda tā ir, un primārais ir klātiene.
Timurs Tomsons: Digitalizācijas aspektā esam sākumpunktā, jo stratēģiski šis jautājums nekad netika skarts. Digitalizācija saistīta arī ar līdzfinansējumu – mēs to esam darījuši esošā budžeta ietvaros, lai gan neviena programma neprasīja mums to darīt. Tāpēc arī neviena programma nepiešķīra papildu finansējumu, taču mums bija savi kritēriji un to esam darījuši.
Arī digitālajā vidē jāveido auditorija, mēs to darām, bet, ja to dara spontāni, nevis stratēģiski un konsekventi, redzam, ka mazliet pabarojam šo auditoriju, tad aizejam projām, un tad atkal to izdarām. Šis modelis vēl ir bērnu autiņos, tas nokļuvis pabērna lomā arī uz papīra.
Rīgas filharmonijas tapšanā esmu projektēšanas uzraudzības komisijā: redzēju, ka vēl līdz galam nav izdomāts digitalizācijas aspekts. Bet 21. gadsimtā nedrīkstam nerēķināties ar šīm lietām: ir jābūt izvilktiem pareizajiem vadiem, jāparedz vietas kamerām, jo šī ir viena no nākotnes sastāvdaļām, ar ko mums kultūras iestādēs jārēķinās.
Ilon, skatoties no muzeja skatupunkta un arī no valsts institūcijas skatpunkta – ņemot vērā, ka bieži dzirdam par algu apmēru muzejos un par kopējo budžeta ietvaru, vai ir iespēja veltīt resursus digitālo produktu izstrādei?
Ilona Matvejeva: Naudas trūkums attīsta radošumu, līdz ar to meklējam formātus, analizējam, kas iet labāk, kā cilvēki uztver. Piemēram, feisbuks un tiktoks ir divi dažādi formāti, un tā ir arī atšķirīga valoda. Šobrīd cenšamies to īstenot ar saviem resursiem, arī mārketinga komunikācijas daļā mums ir gan videooperators, gan tekstu autore, tā ka cilvēkresursu ziņā esam labā situācijā. (..)
Muzejs pārdod stāstus, nevis informāciju
Ja koncertu straumēšana, filmēšana un pārraidīšana ir vieglāk saprotams digitālais produkts, kāds tas ideālā gadījumā varētu būt muzeja kontekstā?
Ilona Matvejeva: Šajā gadījumā koncentrējamies uz pētniecības resursiem. Piedāvājam saturu: intervijas ar personībām, iepazīstinām ar mūsu krājuma priekšmetiem. Esam muzejs-miljonārs, mums ir vairāk nekā miljons vienību – mums ir, ar ko dalīties. Cieši sadarbojamies ar saviem pētniekiem, kuri velta laiku tam, lai iepazīstinātu ar interesantiem faktiem vai priekšmetiem no personību kolekcijām.
To arī esam parādījuši mūsu jaunajā ekspozīcijā "Prokrastinācija un radīšana" Mārstaļu ielā, jo muzejs – tā tomēr ir klātienes pieredze. Bet digitāli varam iedot vai nu informāciju par to, ko jūs pie mums varat atrast, vai arī varam iedot zinātniski populāru virzienu sarunu un materiālus. (..) Mums ir regulārs izdevums "Stāstnesis", kurā mūsu pētnieki publicē dažāda veida materiālus, kas ir noderīgi gan speciālistiem, gan vienkārši interesentiem. Vēl ir "Siltumnīca" – raidieraksts, ko veido Gusts Ābele.
Mēs neskatāmies tikai uz pagātni: mums taču apkārt ir tik daudz rakstnieku, mūziķu, kuri kādreiz būs vēsture, bet šobrīd viņi ir mums blakus. Arī mūsu muzeja dibinātājs Jānis Greste sāka ar to, ka uzrunāja savus laikabiedrus un lūdza viņiem kādus personīgus priekšmetus – veidoja laikabiedru krājumu. Mēs šodien ejam līdzīgu ceļu. Mums bija rubrika "Mēneša priekšmets", kurā mūsdienu mākslinieki muzejam dāvināja kādu priekšmetu ar stāstu.
Jo informācijai vairs nav tik liela nozīme kā stāstam ap šo informāciju. Un šis stāsts ir tas āķis, kas var ieinteresēt. Un forma, kā mēs šo stāstu izstāstām, ir ļoti būtiska.
Viens aspekts, kas apskatīts pētījumā, ir cilvēku gatavība vai drīzāk negatavība maksāt par digitālo saturu – piemēram, abonēt kādu mūzikas straumēšanas platformu. Pētījums rāda, ka tikai kādi septiņi procenti ir gatavi regulāri maksāt par Latvijā radītu kultūras saturu.
Līga Vinogradova: Pētījums izteikti parādīja, ka gatavība maksāt par klātienes kultūru ir daudz augstāka nekā par digitālo. Summas, ko cilvēki ir gatavi maksāt par digitālo saturu, ir daudz mazākas. Te varam atgriezties pie Timura iezīmētā virziena: esam digitālā ceļa sākumā un pamazām virzāmies uz priekšu. Digitālā produkta vērtība, iespējams, nekad nebūs tik augsta kā klātienes produktam, bet brīdī, kad cilvēki kādā digitālajā produktā saredzēs vērtību, produkta kvalitāti un nozīmi, tad arī gatavība maksāt par šiem produktiem varētu palielināties. Bet pagaidām vēl dzīvojam vidē, kur digitālais tiek uzskatīts par mazāk nozīmīgu. (..)
Timurs Tomsons: (..) Jāteic, ka no biznesa viedokļa – un es nāku arī no menedžmenta vides –, ja slēdz līgumu ar māksliniekiem un runā par straumēšanu ar nekomerciālu mērķi, vari sarunāt, lai nepaceļ līguma summu. Bet tikko pasaki, ka straumēsi komerciāliem mērķiem, sākas pavisam citas sarunas un menedžments vai aģenti uzreiz ceļ honorāru cenas. (..) Līdz ar to nedomāju, ka Latvijā varam virzīties uz maksas saturu: tas tiešām būs vairāk ar sociālo jeb sabiedrisko piesitienu.
Digitālajai videi jābūt ieplānotai jau infrastruktūrā
Timur, tu minēji Liepājas pieredzi, bet tagad esi "Latvijas Koncertu" valdes loceklis. Kā tu šajā uzņēmumā redzi digitālās kultūras piedāvājumu?
Timurs Tomsons: Liepājā mums bija paveicies ar to, ka mums bija sava māja, un tam ir milzīga nozīme infrastruktūras jautājuma ziņā. Rīgā tas nav atrisināts. (..) Runājot par Rīgas filharmoniju, tur ir diezgan skaidrs, ka digitālais aspekts vienkārši jāintegrē infrastruktūrā. Par to runājām gan ar arhitektiem, gan inženieriem – viņi ļoti ieklausās.
Manuprāt, arī ministrijā to sadzirdēja un saprata, ka tas nepieciešams. Līdz šim par to nav ticis domāts – tā nav bijusi prioritāte.
Ilon, un kā muzeja kontekstā?
Mums vēl ir tāds blakus uzdevums kā zīmola stiprināšana – ņemot vērā to, ka mūsu muzejs ilgstoši bija bez ekspozīcijām. Tagad tās ir divas. Atrodamies trijās adresēs, līdz ar to uztvert mūs kā vienotu muzeju ar divām pastāvīgām ekspozīcijām ir komplicēts uzdevums, kuru vēlamies paveikt digitāli. Mūsu mājaslapa ir mūsu digitālais muzejs, kur visi ir vienkopus. Arī muzeja nosaukuma maiņa darīja savu, līdz ar to zīmola stiprināšana ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem. (..)
Nākotnē digitālais papildinās, nevis aizstās kultūras pieredzi
Vai digitālās kultūras kontekstā varat paredzēt, kāda varētu būt mūsu saruna nākotnē?
Līga Vinogradova: Man ir sajūta, ka joprojām runāsim par klātienes kultūru. Vienkārši digitālie produkti būs nostiprinājušies un tie būs attīstītāki, taču mēs tiem pieiesim mazliet selektīvāk – ja runājam par kultūras institūcijām, būsim sapratuši, kas strādā, kas nestrādā. Varbūt mums tiešām būtu ļoti spilgti redzami produkti – kā datorspēles pirms muzeja apmeklējuma un tamlīdzīgi. Bet nedomāju, ka klātienes pieredze pazudīs.
Timurs Tomsons: Klātienes pieredzei ir milzīga vērtība! Jau pirms simt gadiem Latvijas Radio straumēja Pučīni "Madame Butterfly" un straumē joprojām. Ienāca televīzijas laikmets, bet šobrīd ir interneta laikmets, tāpēc kultūras iestādēm jāpielāgojas dažādiem formātiem. Bet pamatvērtība nekur nepazudīs. Un interesanti: plānojām, ka straumēsim uz lielā ekrāna, būs laba skaņa un cilvēki varēs skatīties, bet statistika rāda, ka lielākā daļa straumēšanas procesu skatās viedtālrunī. Un mums kā kultūras iestādei ar to jārēķinās – šīs nianses mums vienkārši jāpieņem.
Ilona Matvejeva: Digitālās iespējas veselīgi jāizmanto savu iespēju paplašināšanai.
