Interese par šīm pilsētvidē redzamajām zīmēm bija pamats Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) jauno pētnieku starpdisciplinārajam projektam "GraffitO!", kas aicina paraudzīties uz ielu rakstību nevis kā uz pilsētvides bojājumu, bet kā uz dzīvu un interpretējamu kultūras parādību.
Ielu rakstība kā pilsētvides valoda
Projektā uzmanība pievērsta ielu rakstībai – spontānai publiskās telpas valodai, kas veidojas ārpus oficiālās komunikācijas. To veido vārdi, teikumi, simboli un citi cilvēka radīti tekstuāli vai vizuāli elementi, kurus iespējams nolasīt un interpretēt. Projekta sākumposmā tieši pēc šī kritērija – zīmes salasāmības un komunikatīvā vēstījuma – pilsētvidē dokumentēti vairāk nekā 400 ielu rakstības piemēri.
Šīs zīmes visbiežāk rodas anonīmi, īslaicīgi un intuitīvi, tādējādi ļaujot ieraudzīt sabiedrības noskaņojumu daudz tiešāk un nefiltrētāk nekā ikdienas komunikācijā. Būtiska ir arī to nepastāvība. Daudzi uzraksti pazūd jau pēc dažām dienām, tiek aizkrāsoti vai pārrakstīti, taču arī šī īslaicība ir daļa no pilsētas dzīves – nepārtraukts dialogs starp cilvēku un pilsētu.
Uzmanība tiek pievērsta arī robežai starp mākslu un vandalismu. Tas, ko vieni uztver kā bojājumu vai nekārtību, citiem kļūst par pieredzes, protesta vai līdzdalības formu. Tieši šī pretruna padara ielu rakstību par būtisku pētniecības objektu, kas ļauj runāt ne tikai par mākslu, bet arī par sabiedrību, publisko telpu un tiesībām atstāt savu zīmi.
Vēlme izteikties, paliekot anonīmam
Ielu rakstība līdzās citiem ielu mākslas veidiem, piemēram, sienu gleznojumiem, murāļiem un parakstiem ("tags") jau ilgstoši ir viens no redzamākajiem un strīdīgākajiem pilsētvides elementiem, kas regulāri raisa diskusijas.
No vienas puses, tā bieži tiek izprasta kā vandalisms, proti, apzināta publiskā vai privātīpašuma bojāšana. Bet, no otras puses, pastāv skatījums, ka tā ir daļa no pilsētas vizuālās ainavas un sociāli aktīvas pilsētvides simptoms. Rīks, kas vienlaikus gan pārveido šo vidi, mainot tās ainavu, gan liecina par dažādu sabiedrības grupu aktualitātēm, sniedzot ieskatu sabiedrības noskaņojumā, spriedzes laukos, interesēs un attieksmē.
Tieši šī divējādība padara ielu rakstību par interesantu pētniecības objektu, līdzās to raksturojošajiem un tai specifiskajiem faktoriem, piemēram, autorības jautājumam.
Nereti uzraksti komentē sociālus vai politiskus procesus, bet tikpat bieži tajos parādās autoram ļoti tuvi, personīgi pārdzīvojumi, domas vai sajūtas, kuras autors, iespējams, ikdienā publiski nepateiktu.
Īpašu nozīmi iegūst ielu rakstības autorības jautājums – ielu rakstība atklāj šķietami pretrunu starp vēlmi publiski izteikties, bet vienlaikus ieturēt distanci un, iespējams, pasargāt sevi no ievainojamības, kuru paredz publiski izteiktas domas tiešums un atklātība. Anonimitāti, protams, nenosaka vienīgi autora personiskie iemesli, bet arī gluži praktiski faktori, kā administratīvais sods par publiska vai sveša īpašuma tīšu bojāšanu.
Maz kārtības, daudz tiešuma
Lai gan ielu rakstība nav daļa no kādas iepriekš ieplānotas pilsētvides ainavas, tā kopā ar citiem publiskās telpas vēstījumiem nepārprotami piedalās un sniedz pienesumu pilsētas vizuālajā ainavā un konkurē par pilsētas iedzīvotāju uzmanību.
21. gadsimta pilsētvide jau tā ir salīdzinoši piesātināta ar krāsām, saukļiem, aicinājumiem un dažādiem zīmoliem. Uz šī krāsainuma un informācijas piesātinātības fona ielu rakstība izceļas ar savu neparedzamību – tajā nav novērojama regularitāte vai vienota estētika. Tieši otrādi – katrs uzraksts ir veidots ar visvienkāršākajiem autoram pieejamiem līdzekļiem, izmantojot individuālu rokrakstu un burtveidolu.
Šajos uzrakstos ir maz "kārtības", toties daudz tiešuma, kas attiecīgi liek tiem izcelties uz pārējo, piemēram, reklāmu simetrijā un proporcijās balstīto vēstījumu fona.
Vienlīdz svarīgs ir arī pats lēmums izvēlēties savu viedokli paust pilsētvidē, kas nozīmē ne vien viedokļa publisku izteikšanu, bet arī savas fiziskās klātbūtnes iezīmēšanu publiskajā telpā. Šis žests apliecina, ka ielu rakstu autors ir kas vairāk nekā pasīvs pilsētas iedzīvotājs. Izvēle paust savu viedokli pilsētvidē apliecina autora rīcībspēju un spēju ietekmēt apkārtējo vidi ārpus sava mājokļa vai pagalma robežām.
Īpaši tas attiecas uz pilsētvidi, kurā jebkādas pārmaiņas mūsdienās parasti notiek tikai pēc saskaņošanas ar dažādām institūcijām un ilgstošām plānošanas procedūrām. Tāpēc iespēja cilvēkam vienam pašam, bez citu atļaujas vai iesaistes reāli mainīt pilsētvidi, ir salīdzinoši reta.
Protests pilsētas virsmās
Protests ielu rakstībā var izpausties dažādos veidos – gan pašā vēstījumā, gan tā izpildījumā un izvēlētajā vietā. Tas var būt nolasāms konkrētos vārdos un frāzēs, taču tikpat nozīmīga ir arī lokācija, kurā uzraksts tiek veidots. Arī uzraksta redzamība un tas, kā tas iejaucas vai papildina ierasto pilsētvides ritmu, var kļūt par protesta izpausmi.
Projekta laikā bieži sastapām ielu rakstības piemērus, kuros autori pauda pretošanos gan personīgi izjustām netaisnībām, gan plašākiem sociāliem un politiskiem procesiem. Daudzos uzrakstos atkārtojās aicinājumi graut sistēmu vai cita veida vēstījumi, kas noraida pastāvošo kārtību un pakļaušanos tai. Nereti tajos izmantoti lamuvārdi un skartas tabu tēmas.
Šķiet, provokatīva valoda šeit kalpo ne tikai kā pašizpausmes līdzeklis, bet ir veids, kā izjaukt ierasto publiskās komunikācijas kārtību un padarīt vēstījumu grūtāk ignorējamu.
Līdzīgi varētu būt vērtējama izvēle protestēt šādā publiskā formā. Uzraksts pilsētvides virsmās jau pats par sevi pārkāpj noteiktu kārtību un iemieso, iespējams, nelielu, taču tiešu nepakļaušanās aktu. Šāda pozīcija to pretnostata, piemēram, ierakstam sociālajos medijos, kur arī ir iespējams paust savu vēstījumu, tomēr pilsētvidē atstātais vēstījums ir fizisks, grūtāk ignorējams un kļūst par daļu no pilsētvides – tas iegūst fizisku formu. Tāpēc ielu rakstība ir īpatnēja protesta forma, kurā mijiedarbojas saturs, vide un rīcība. Rīcība mēdz būt impulsīva vai provokatīva, taču tā pārvērš pilsētvidi par vietu diskusijām.
Humors, ironija un nepakļāvība
Ielu rakstība neaprobežojas ar protesta izpausmēm, līdzās protestam sastopamas arī humora izpausmes. Humors nav gluži nejauša blakusparādība, bet gan apzināta stratēģija. Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā publiskajā telpā ienest personisku komentāru – provocējot, ironizējot vai izsmejot.
Šie uzraksti visbiežāk ietver gan mīlestības apliecinājumus, gan jokus, arī rupjības. Līdzās humoram visbiežāk novērojami intīmāki vai privāta rakstura vēstījumi.
Tas parāda to, ka humors ir veids, kā vieglākā formā runāt par neērtām un noklusētām tēmām. Humors var kalpot arī kā aizsegs, kur humoristiskais vēstījums vienlaikus ir gan izaicinājums lasītājam, gan paša autora maska.
Tieši šo šķietami vieglprātīgo un reizēm patiesi aizvainojošo uzrakstu ēnā tiek atklātas sabiedrībai neērtas patiesības, kur joks kalpo par aizsegu, bet vēstījums tomēr sasniedz mērķi.
Arī pareizrakstības kļūdas ir bieži sastopamas. Daudzi uzraksti satur pareizrakstības kļūdas, ko var lasīt divējādi: vai nu autors apzināti ignorē valodas normas, vai arī tās vienkārši nepārzina.
Šī neskaidrība par to, vai kļūda ir apzināts žests pret normām vai neapzināta nezināšana, ir daļa no ielu rakstības valodas, kas nekad nedod viennozīmīgas atbildes. Rakstības kļūdas tomēr nepadara vēstījumu mazāk spēcīgu, gluži pretēji, tās to padara par personīgāku un autentiskāku pieeju, kurā saturs ir svarīgāks par formu.
Sociālās vides atspoguļojums un identitātes meklējumi
Ielu rakstībā skaidri nolasāmi dažādi sociāli procesi un to veicinātās pārmaiņas sabiedrībā. Tā spēj fiksēt kolektīvas noskaņas un arī personiskas nedrošības sajūtas, kas saistīti ar indivīda vietu sabiedrībā. Neizpratne par sociāli sagaidāmo pozīciju vai prestižu, kas būtu sasniedzams noteiktā vecumā.
Piemēram, uzraksts "Jau 40, ko tagad?", kas lakoniskā veidā atklāj autora nedrošību par savu dzīves situāciju. Šajā kontekstā ielu rakstība kļūst par vidi, kurā izpaužas dažāda veida spriedze starp sabiedrības gaidām un indivīda attiecībām ar šīm gaidām.
Līdzās šādām un līdzīgām pieejām ielu rakstībā novērojamas arī dažādu sabiedrības ieradumu pārmaiņas, īpaši sabiedrības komunikācijas formu atšķirības. Viens no skaidrākajiem piemēriem ir tehnoloģiju ietekme uz savstarpējo komunikāciju.
Nesenā vēsturē ielu rakstības piemēros varēja novērot autora tālruņa numuru, bet mūsdienās pilsētvides tekstos daudz biežāk parādās sociālo mediju lietotājvārdi, profilu nosaukumi vai citi digitālās saziņas motīvi.
Pārmaiņas ir specifiskas dažādos līmeņos – mainās komunikācijas veids un vienlaikus arī pats priekšstats par to, ko nozīmē būt sasniedzamam. Līdzīgi – tālruņa numura gadījumā – autors drīzāk piedāvā tiešāku un personiskāku piekļuvi sev, savukārt sociālo mediju lietotājvārds biežāk ved uz publisku, apzināti veidotu un sociāli performatīvu identitāti jeb publisko "es", kas parāda to, kādu sava tēla daļu autori ir gatavi padarīt publisku.
Ielu rakstību iemieso sava veida sociālo pārmaiņu arhīvs, tajā var novērot gan individuālus pārdzīvojumus un identitātes meklējumus, gan arī plašākas kultūras un sociālo struktūru pārmaiņas. Tie liecina par pārmaiņām starp indivīdu un sabiedrību, esot ar citiem un pašiem ar sevi.
Tiesības uz pilsētu
Par līdzīgām idejām rakstījis franču filosofs Anrī Lefēvrs (Henri Lefebvre), analizējot pilsētvides un cilvēka attiecības. Pēc A. Lefēvra domām, pilsētu iedzīvotāju iespējas mainīt pilsētvidi ir salīdzinoši zemas, pat ja formāli pilsēta "pieder visiem" tās iedzīvotājiem. Savā teoretizējumā A. Lefēvrs aicina atdot iedzīvotājiem to "tiesības uz pilsētu", kas paredz pilsētas iedzīvotāju tiesības pieņemt lēmumus, koriģēt un plānot iedzīvotāju vajadzībām tuvāku pilsētvidi, iepretim dažādām šabloniskām pilsētvides plānošanas metodēm. A. Lefēvrs aicina radīt daudzfunkcionālas telpas, veicināt nejaušas satikšanās un tādējādi atdzīvināt publisko vidi.
Lai gan vairumā mūsdienu pilsētu pastāv dažādi iedzīvotāju iniciatīvu atbalsta mehānismi un iedzīvotāju līdzdalība nereti tiek izvirzīta kā salīdzinoši būtisks faktors ar pilsētvidi saistītu lēmumu pieņemšanā, A. Lefēvra teoretizējumi palīdz pilnvērtīgāk izprast ielu rakstības fenomenu un tā iemeslus.
No šo ideju skatpunkta ielu rakstību var interpretēt kā vienu no spontānas pilsētvides "demokratizācijas" formām – tā sniedz iespēju katram indivīdam veikt tiešas un nepastarpinātas pārmaiņas pilsētas ainavā.
Protams, šis faktors neatceļ juridiskos un ētiskos ierobežojumus, kas saistīti ar rakstīšanu uz publiska vai privāta īpašuma, taču tieši šī pretruna – starp aizliegumu un vēlmi izpaust savu viedokli, starp kārtību un pašdarbību – padara ielu rakstību par nozīmīgu mūsdienu pilsētu kultūras parādību.
