Skaista bildīte mums iebaro atkritumus
Tekstila atkritumi ir viens no lielākajiem slogiem videi un veido aptuveni 3–5 % no kopējā atkritumu apjoma. Turklāt katru gadu to apjomi pieaug, jo pieaug ātrās modes patēriņš.
Lai arī trīs procenti nešķiet daudz, tomēr atšķirībā no bioloģiskajiem atkritumiem tekstils dabā sadalās ļoti lēni un rada vides piesārņojumu ilgtermiņā. Turklāt to ir ievērojami grūtāk pārstrādāt.
"Problēma ir milzīga. Ļoti liela. Mēs nespējam pārstrādāt. Mēs arī neprotam pārstrādāt. Mēs joprojām neprotam arī lietot tekstilu adekvāti, kā tas būtu jādara. Tad, kad man jautā, ko tad īsti pirkt, mana pirmā atbilde ir – nepirkt. Šim vajadzētu būt katra cilvēka vadmotīvam," pauda Dāboliņa.
Ja katrs pats sev pajautātu, kāpēc ir iegādājies kādu apģērba gabalu, ļoti bieži atbilde būtu nevis tāpēc, ka man to vajadzēja un es nevarēju bez tā iztikt, bet gan tāpēc, ka es vienkārši gribēju.
Profesore uzsvēra, ka iegādāties kaut ko tikai tādēļ, lai sevi uzmundrinātu, vai tādēļ, ka kaut kas vienkārši iekritis acīs, ir absolūti saprotama cilvēku vājība, ko nevar nosodīt. Vienlaikus ir jāmudina cilvēki domāt un kritiski izvērtēt – ko tieši mēs iegādājamies.
"Šobrīd mūsu atkritumos vismaz 10 % ir nekad nelietotu lietu. Lielākoties tās nāk no "Shein" un tamlīdzīgiem ātrās iepirkšanās veikaliem, kas ražo atkritumus. Viņu prece ir tik nekvalitatīva," uzsvēra Dāboliņa. Cilvēkus šajos internetveikalos uzrunā skaistie attēli – viņi uzķeras uz mākslīgi radītām bildēm internetā un šīs preces nopērk. Tikai pēc tam, kad tās tiek saņemtas, cilvēks saprot, cik nekvalitatīvas šīs preces ir, tāpēc bieži vien tās pa taisno nonāk miskastē.
Kādēļ tik grūti pārstrādāt?
Turklāt kamēr plastmasas, papīra, kartona un citu materiālu preces vismaz varbūt vēl nonāk otrreizējā pārstrādē, tekstils lielākoties pārstrādāts netiek, jo tas vienkārši ir ļoti sarežģīti.
"Ir materiāli, ir sarežģīti materiāli, ir ļoti sarežģīti materiāli, ir ļoti, ļoti sarežģīti materiāli, un tad ir tekstils. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs vairs neesam tik godīgi un vienkārši pret tekstila ražošanu kā kādreiz. Kādreiz vai nu savā vai blakus saimniecībā izauga aita, mēs to nocirpām, izmazgājām vilnu, savērpām dziju un to lietojām. Tieši tāpat ar linu. Kas notiek ar tekstilu šobrīd? Mums ir sintētiskie materiāli, mums ir materiālu sajaukumi," skaidroja profesore.
Pārstrādi vēl sarežģītāku padara tas, ka tekstils ražošanas procesā nereti tiek mīkstināts, eļļots, vaskots, ķīmiski apstrādāts un krāsots ar dažnedažādām krāsām. Tāpat tekstila izstrādājumi iet cauri sarežģītam pēcapstrādes procesam, kura laikā atkal tiek mīkstināti, ķīmiski gludināti un piepildīti ar papildu vielām.
"Piemēram, nopērkot T kreklu – jo lētāks krekls, jo vairāk tas ir salīmēts – un pirmoreiz izmazgājot šo T kreklu, cik bieži tas ir tāds, kādu mēs to nopirkām? Reti, jo pirmās pēcapstrādes vielas ir izskalojušās. To, kas skar ādu, nemazgātu nemaz nedrīkstētu lietot, jo tas, kurš zina, kas tur ir uzklāts virsū, nemaz negrib to pie savas ādas," ieteica profesore.
Viss šis ražošanas, apstrādes un izmantoto vielu komplekss veido tādu galarezultātu, ko nav iespējams tik viegli pārstrādāt. Tādēļ jādomā, kā tekstilu izmantot pēc iespējas ilgāk.
"Atkal atgriežamies pie sendienām. Ko darīja mūsu vecmāmiņas ar apģērbu? Viņas to bija tik grūti ieguvušas, ka lietoja, kamēr nolietoja, un tad, kad tas bija nolietots, tas bija vai nu kāds paklājiņš vai siltinājums, vai lupatiņa, ar ko kaut ko saslaucīt. Tā ir vēl viena lieta, uz ko es aicinātu cilvēkus – novalkāto T kreklu nevis izmest miskastē, bet sagriezt lupatiņās un kādu brīdi nelietot papīra dvieļus, jo arī papīra dvieļi diemžēl nav tik nevainīgi, kā mums gribētos domāt," atzina Dāboliņa.
Nevajag baidīties no viskozes un liocela
Tāpat, protams, jāpievērš uzmanība tam, no kādiem ražotājiem iegādājamies apģērbu un kāda ir konkrēto uzņēmumu ražošanas prakse. Mūsdienās ir uzņēmumi, kas domā par vidi un ir raduši veidus, kā ražot apģērbu dabai draudzīgāk un ilgtspējīgāk.
Vēl ir vērts pievērst uzmanību apģērbu sastāvam, aicināja profesore:
"Tas, no kā nevajadzētu baidīties un kas pārstrādē ir ļoti laba lieta, ir viskoze un liocels. Ja pareizi tiek lietotas ķimikālijas, šie ir ļoti zaļi un tīri materiāli, jo tos var sadalīt atpakaļ pa sastāvdaļām. Tie veidoti no tā saucamajām man-made šķiedrām, mākslīgajām šķiedrām, no kurām mēs nezin kādēļ baidāmies, jo lielākā daļa sabiedrības domā, ka tā ir sintētika, bet patiesībā tā ir celulozes izcelsmes šķiedra."
Viņa uzsvēra, ka ne tikai kokvilna un lins, bet arī viskoze un liocels ir ļoti labi materiāli lietošanai pie miesas – un vairākos rādītājos tie pat apsteidz kokvilnu, jo ir zīdaināki, vieglāki un taustei patīkamāki, kā arī labāk absorbē mitrumu un ātrāk žūst. Līdz ar to no tiem nevajag baidīties.
