Pētījuma ietvaros tika analizēts, kā uztura stāvoklis ir saistīts ar komplikāciju risku pēc sarežģītām rekonstruktīvām operācijām. Iepazīstināšu arī ar mūsu pētniecības komandas atklājumu, kas ir pirmais šāda veida atklājums pasaulē.
Kā sagatavot organismu operācijai jau vairākus mēnešus iepriekš
Ja zināms, ka pēc mēneša vai pāris mēnešiem gaidāma plānveida operācija, šo laiku ir vērts izmantot veselības uzlabošanai. Labāk sagatavots organisms var labāk izturēt operācijas radīto slodzi, līdz ar to komplikāciju risks mazinās. Turklāt tas attiecas uz visām operācijām – gan ārstnieciskām, gan estētiskām.
Viens no svarīgākajiem soļiem, gatavojoties operācijai, ir ēšanas paradumu izvērtēšana. Operācija organismam rada ievērojamu slodzi, arī atveseļošanās laikā tam nepieciešamas uzturvielas audu dzīšanai un citiem atjaunošanās procesiem.
Svarīgi ir nevis ēst mazāk, bet pilnvērtīgāk. Uzturā jāiekļauj pietiekami daudz olbaltumvielu un veselīgo tauku, tostarp omega-3 un omega-6 taukskābju, kā arī jāierobežo baltie milti un cukurs.
Viens no riska faktoriem, ko zināmā mērā varam ietekmēt ar uzturu, ir hronisks, zemas intensitātes iekaisums organismā (šāds iekaisums palielina operācijas komplikāciju risku). Pētījumi liecina, ka dažādi uztura paradumi var atšķirīgi ietekmēt iekaisuma procesus.
Piemēram, piesātināto tauku aizstāšana ar nepiesātinātajiem var mazināt iekaisuma rādītājus. Neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa satur vielas, kam piemīt pretiekaisuma īpašības. Tomēr svarīgākais ir nevis viens produkts, bet ēšanas paradumi kopumā.
Ir pētījumi, kas apliecina, ka pirmsoperācijas laikā uzņemts pilnvērtīgs uzturs uzlabo operācijas rezultātus. Piemēram, Taivānā 2023. gadā veica pētījumu[2] pacientiem, kas gaidīja operāciju slimnīcā. Viņiem tika uzlabots uzturs un – tas uzlaboja brūču dzīšanu un operācijas rezultātus.
Es arī pievērsos uztura tēmai – vienā no sava promocijas darba daļām pētīju nepietiekama uztura saistību ar pēcoperācijas komplikāciju risku. Kopā ar pētnieku komandu izmantojām vairāku asins analīžu rādītāju kombināciju — CONUT indeksu (no angļu valodas Controlling Nutritional Status) –, kas palīdz novērtēt pacienta uztura stāvokli. Konstatējām, ka pacientiem ar nepietiekama uztura pazīmēm pēcoperācijas komplikācijas bija biežākas.
Tāpēc pirms plānveida operācijas ikvienam pacientam būtu svarīgi izvērtēt uztura stāvokli. Turklāt cilvēks ne vienmēr pats pamana, ka viņa uzturs nav pietiekams! Arī cilvēkam ar normālu ķermeņa svaru var būt nepietiekams uzturs. Savā praksē, strādājot arī ar pacientiem, kuriem plānotas plastiskās operācijas, esmu pārliecinājies, ka šī problēma var skart ļoti dažādus cilvēkus. Dažkārt nepietiekams uzturs ir saistīts ar ēšanas traucējumiem, piemēram, anoreksiju, un tas var būt aktuāli arī gados jauniem un vidēja gadagājuma cilvēkiem.
Savukārt senioriem ģimene un ārsti mēdz nepamanīt, ka cilvēks jau cieš no malnutrīcijas jeb nepietiekama uztura.
Šai problēmai vēlos pievērst īpašu uzmanību, tāpēc aicinātu seniorus, viņu bērnus, mazbērnus un citus tuviniekus vairāk interesēties par to, kas ir pilnvērtīgs uzturs vecumdienās. Savā praksē novēroju, ka daļa senioru ir pieraduši pie ļoti pieticīga uztura un uzskata, ka viņiem vairāk nemaz nevajag. Cilvēki nereti turas pie ierastajiem ēšanas paradumiem, kas nav pilnvērtīgs uzturs. Taču ilgtermiņā tas var pasliktināt veselību un apgrūtināt atveseļošanos, ja bijusi nepieciešama operācija.
Tomēr tikai ar uztura maiņu nepietiek. Intensīvajā terapijā veikti pētījumi ar pacientiem, kuri slimības dēļ ilgstoši atradās guļus stāvoklī un saņēma uzturu, kura daudzums bija aprēķināts pēc medicīniski pamatotām formulām. Tomēr noteiktās analīzes un pārbaudes uzlabojās nepietiekami, jo ierobežotajos apstākļos pacientiem nepietiek fizisko aktivitāšu.
Šis atklājums attiecas uz jebkura profila pacientiem – iespēju robežās jāievēro aktīvs dzīvesveids. Tieši pilnvērtīgs uzturs kombinācijā ar fiziskām aktivitātēm, piemēram, pastaigām, riteņbraukšanu, pretestības vingrinājumiem u. c., uzlabo ķermeņa spēju izmantot uzņemtās uzturvielas. Fiziskās aktivitātes, to biežums un intensitāte jāpielāgo individuāli.
Operācijas iznākumu ļoti ietekmē cilvēka muskuļa masa un diemžēl nav izgudroti medikamenti, kas operācijas laikā spētu aizstāt muskuļu sniegto atbalstu organismam. Tāpēc ir tik svarīgi jau pirms operācijas rūpēties gan par pilnvērtīgu uzturu, gan fiziskajām aktivitātēm. Ķermenis akūtās situācijās muskuļus bieži zaudē straujāk nekā taukus. Vislabāk jebkurai operācijai ir sagatavojies cilvēks ar pietiekamu muskuļu masu, jo viņam ir gana daudz aminoskābes, kas atrodas muskuļos. Tās palīdzēs veiksmīgāk noritēt dzīšanas procesiem, aizsargās no infekcijām – muskuļi ir kā vairogs.
Kā anesteziologs īpaši novērtēju, ja pacientam ir laba fiziskā izturība jeb aerobā slodzes tolerance – ikdienā šādi cilvēki labi spēj izturēt kardiorespiratoro slodzi, bet operācijas laikā viņi labāk panes vispārējo anestēziju, viņiem ir labāk trenēti elpošanas muskuļi, sirds un elpošanas sistēma parasti ir labāk sagatavota operācijas radītajai slodzei. Savā ziņā šie pacienti bauda sava darba augļus – ieguldījumu fizisko spēju attīstībā – un viņiem retāk ir pēcoperācijas komplikācijas.
Svarīgi ir atmest kaitīgos ieradumus, piemēram, alkohola lietošanu un smēķēšanu. Smēķēšana veicina hroniskus iekaisuma procesus, bojā asinsvadus, kaitē sirdij un plaušām, taču visiem minētajiem orgāniem būs paaugstināta slodze anestēzijas laikā un atveseļošanās periodā.
Man pacienti mēdz jautāt – kad smēķēšanu pārtraukt? Vai ir jēga to darīt trīs dienas pirms operācijas? Jā, ir. Protams, jo agrāk cilvēks pārtrauc smēķēšanu, jo labāk, taču atteikties no tās ir vērts arī tad, ja līdz operācijai palikušas vien dažas dienas. Jau dažu stundu laikā pēc smēķēšanas pārtraukšanas sāk samazināties oglekļa monoksīda un nikotīna koncentrācija organismā. Dažu nedēļu laikā pakāpeniski uzlabojas arī elpceļu pašattīrīšanās funkcija, mazinās gļotu veidošanās un atjaunojas daļa imūnsistēmas funkciju. Jo ilgāk cilvēks nesmēķē, jo lielāks ieguvums.
Jāsamazina iekaisums organismā
Gatavojoties operācijai, svarīgi pievērst uzmanību arī hroniskajām slimībām un ar tām saistītajiem iekaisuma procesiem.
Iekaisums organismā ne vienmēr ir saistīts ar infekciju. To var veicināt arī hroniskas slimības, piemēram, autoimūnas saslimšanas. Gatavojoties operācijai, kopā ar ārstu ir vērts izvērtēt, vai šo slimību ārstēšanu iespējams uzlabot un tādējādi mazināt iekaisumu. Ne vienmēr to var pilnībā novērst, taču arī labāka hronisko slimību kontrole var palīdzēt sagatavoties operācijai.
Vēl viens jautājums ir ikdienā lietotie medikamenti. Ja cilvēks regulāri lieto vairākas zāles, ar ārstu vērts pārrunāt, vai ārstēšana ir optimāla un vai nepastāv nevēlama zāļu mijiedarbība. Taču pašam pārtraukt medikamentu lietošanu vai mainīt devas noteikti nevajadzētu.
Jāsāk ar došanos pie ģimenes ārsta vai internās medicīnas speciālista, un jāizvēlas ārstēšanas metodes, kas uzlabo vispārējo veselības stāvokli. Nākamais, kurš var dot padomu, ir ķirurgs. Un, jau vistuvāk operācijas laikam – anesteziologs. Šie ārsti var ieteikt, kādas analīzes veikt un ko vēl uzlabot.
Piemēram, savā klīniskajā darbā diezgan bieži sastopos ar pacientiem, kuriem pirms operācijas konstatēta anēmija jeb mazasinība. Sievietēm tā var būt saistīta ar ilgstošu dzelzs deficītu vai pastiprinātu menstruālu asiņošanu. Šādos gadījumos ārsts var ieteikt dzelzs preparātus vai citu ārstēšanu. Atsevišķiem pacientiem nepieciešama arī intravenoza dzelzs ievadīšana.
Vēl ir akūtās saslimšanas. Kā anesteziologs parasti rekomendēju – akūtas saaukstēšanās laikā un divas nedēļas pēc tam neiesaku veikt plānveida operāciju. Ja ir palikusi, teiksim, nedēļa, līdz operācijai un sākušās lielas iesnas, vislabāk būtu sazināties ar ārstu, un var tikt pieņemts lēmums plānveida operāciju pārcelt.
Ko par komplikāciju risku var pastāstīt asins analīzes
Gatavojoties operācijai, pacientiem parasti tiek veiktas dažādas asins analīzes. Tomēr es savā klīniskajā un pētnieciskajā darbā esmu pārliecinājies, ka no tām iespējams iegūt vairāk informācijas, nekā ikdienā izmantojam. Bieži uzmanību pievēršam atsevišķiem rādītājiem un tam, vai tie atbilst normai, lai gan vairāku rādītāju kombinācija var palīdzēt precīzāk novērtēt komplikāciju risku.
Dažkārt svarīgākais ir iemācīties labāk izmantot mūsu rīcībā esošo informāciju.
Tieši šī ideja kļuva par pamatu manam promocijas darbam Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Darbā pētīju brīvo audu lēveru mikroķirurģiju – sarežģītu rekonstruktīvās ķirurģijas metodi, ko izmanto, lai atjaunotu audus, kas zaudēti, piemēram, smagu traumu vai audzēju izņemšanas rezultātā. Operācijas laikā audus kopā ar tiem nepieciešamajiem asinsvadiem pārvieto no vienas ķermeņa vietas uz citu. Pēc tam ķirurgs ar ļoti smalkām šuvēm savieno asinsvadus, lai pārstādītajos audos atjaunotu asinsriti.
Šo operāciju iznākums lielā mērā atkarīgs no tā, vai pārstādītajos audos saglabājas pietiekama asinsrite. Ja asinsvadā izveidojas trombs un asinsrite tiek traucēta, pārstādītie audi var iet bojā. Tad pacientam var būt nepieciešama atkārtota operācija.
Tāpēc ir ļoti svarīgi jau pirms operācijas saprast, kuriem pacientiem komplikāciju risks ir lielāks, bet pēc operācijas – iespējami ātri pamanīt pazīmes, ka nav kaut kas kārtībā.
Lai to izpētītu padziļināti, kopā ar pētniecības komandu asociētās profesores Simonas Doniņas un emeritētās profesores Birutas Mamajas vadībā ar mikroķirurgu dr. med. Jāni Zariņu pievērsāmies tam, kā pēcoperācijas komplikāciju risks ir saistīts ar ilgstošiem iekaisuma procesiem un asins recēšanas īpatnībām.
Ilgstoši iekaisuma procesi var ietekmēt asinsvadu darbību un veicināt jau minēto bīstamo trombu veidošanos.
Mūsu pētniecības komanda bija viena no pirmajām Latvijā, kas brīvo lēveru mikroķirurģijā konstatēja saistību starp iekaisuma procesiem un laboratoriski nosakāmiem asins recēšanas rādītājiem, tostarp fibrinogēnu un fon Villebranda faktora antigēnu.
Savukārt pilnīgs mūsu jaunatklājums pasaules līmenī ir tas, ka iekaisuma biomarķieris TGF-β1 pēc operācijas var signalizēt par pārstādīto audu asinsrites traucējumiem, vēl pirms ķirurgs pamana redzamas komplikāciju pazīmes.
Tēlaini izsakoties, šis biomarķieris var būt kā agrīns pārstādīto audu palīgā sauciens – tas var liecināt par asinsrites traucējumiem, vēl pirms tie kļūst redzami ķirurgam. Nākotnē šāds rādītājs varētu palīdzēt ārstiem ātrāk izvērtēt, vai nepieciešama atkārtota operācija.
Šis atklājums jau ir citēts plastiskās ķirurģijas žurnālā Ķīnā[3]. Pagaidām grūti prognozēt, cik plaši šo atklājumu nākotnē varēs izmantot medicīnā. Dažkārt arī nelieli atklājumi laika gaitā rada pārmaiņas. Mikroķirurgi secina, ka tas palīdzēs viņu darbā. Tomēr TGF-β1 noteikšana pašlaik ir salīdzinoši dārga un tehniski sarežģīta, tāpēc šo rādītāju slimnīcu ikdienas praksē vēl neizmanto. Taču tas varētu uzlabot operāciju rezultātus.
Mūsu pētījums un tajā gūtās atziņas vēlreiz apliecina, cik nozīmīga ir pacienta sagatavošanās plānotajai operācijai. Tā ir būtiska daļa no ārstēšanas procesa, kuras panākumi lielā mērā ir atkarīgi no pacienta un ārsta savstarpējās sadarbības. Savukārt mūsu atklājumi var palīdzēt ārstiem vēl labāk prognozēt riskus un uzlabot ārstēšanas rezultātus.
Avoti:
[1] Rihards Pēteris Ročāns, RSU promocijas darbs "Biomarķieru modelis komplikāciju paredzēšanai brīvo lēveru mikroķirurģijā", vadītāji asoc. prof. Simonas Doniņu un emer. prof. Biruta Mamaja.
[2] Hwang, T.-Z., et al. (2023). Intraoperative Enteral Nutrition Feeding in Free-Flap Healing after Reconstruction Surgery for Head and Neck Cancers. Otolaryngology–Head and Neck Surgery, 169(4), 843–851.
[3] Zhang, C., Yu, Q., & Zhang, T. (2026). Bibliometric analysis of research trends and emerging hotspots in plastic surgery publications. Plastic and Aesthetic Research, 13, 18.