LKA Kultūras un mākslu institūta vadītājas vietniece, vadošā pētniece un starptautisko pētniecības projektu attīstītāja Baiba Tjarve
Pētniecība bieži tiek uztverta kā individuāls darbs – zinātnieks, viņa idejas, viņa raksti un publikācijas. Tomēr realitātē aiz katra pētījuma stāv komanda: kolēģi, partneri, studenti, institūcijas un starptautiskie sadarbības tīkli. Tieši šī kopdarba pieredze ir tas, kas pētniecību padara jēgpilnu un spējīgu radīt ietekmi. Tāpēc šajā viedokļrakstā apzināti nerunāšu tikai “es” formā. Pētniecībā reti kas tiek paveikts vienatnē – un “mēs” šajā tekstā nozīmē gan mūsu komandu, gan plašāku kopienu, kas veido un virza kultūras pētniecību Latvijā un ārpus tās. Un, lai parādītu, kā “mēs” pieeja izskatās dzīvē, aicinu ielūkoties vienā – pavisam konkrētā – mēnesī, kas atklāj Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) pētniecības ritmu, sadarbības un ieguvumus.
Novembris pētniecībā vienmēr ir īpašs mēnesis – tajā tiek uzsāktas jaunas sadarbības, sniegti jaunu projektu pieteikumi, tiek prezentēti rezultāti, notiek konferences, un bieži tas ir brīdis, kad visspilgtāk redzam kopdarba kulmināciju. Tas nereti ir intensīvākais punkts gada griezumā, kur vienā kalendārajā mēnesī saslēdzas daudzu mēnešu darbs. Tieši tāpēc izvēlējos dalīties ar novembra stāstu – lai parādītu, cik spraiga un daudzveidīga var būt viena mēneša “mēs” pētniecības dzīve. Iešūpojoties novembrim, tiešsaistes sanāksmē tiekamies ar Ziemeļvalstu kultūrpolitikas resursu centra “Kulturanalys Norden” pārstāvi Malinu Veijmēri. Ar Malinu iepazinos Ziemeļvalstu kultūrpolitikas konferencē šovasar, viņa aicināja kādu no LKA pētniekiem iesaistīties rakstu krājumā par kultūras lomu arvien pieaugošās spriedzes apstākļos; par to, kā kultūra un māksla var palīdzēt stiprināt gan indivīdu, gan valsts izturētspēju. Malina saka, ka mums, Latvijā, jau ir ilgstoša pieredze dzīvot kara draudu apstākļos un ka mēs varētu būtiski papildināt šādu kolektīvu darbu, kas pamatā fokusēsies uz Ziemeļvalstīm. Ziemeļvalstis ir lielisks piemērs, kā veidot sadarbību kultūrpolitikas pētniecības jomā – ar dinamisku kultūrpolitikas pētnieku kopienu, kas tiekas regulārā Ziemeļvalstu kultūrpolitikas konferencē, izdod kopīgu zinātnisku žurnālu un aktīvi sadarbojas dažādos pētniecības projektos. Tāpēc likās būtiski uz kopīgu sarunu aicināt gan Latvijas Kultūras ministrijas pārstāvjus, gan Malinu, lai viņa mūs iepazīstinātu ar Ziemeļvalstu sadarbību kultūrpolitikas procesu analīzē un pētniecībā. Ceram, ka arī mums izdosies stiprināt kultūrpolitikas pētniecību Latvijā un mazliet aizsākt sadarbību Baltijas mērogā.
4.–7. novembris: ikgadējā LKA starptautiskā konference “Kultūras Krustpunkti”
Jau vairākus gadus “Kultūras Krustpunkti” vairs nav tikai viena diena. Tēmu ir tik daudz – un tās ir tik būtiskas gan kultūras profesionāļiem, gan studentiem –, ka konference ir organiski izaugusi par teju nedēļu garu notikumu kopumu, iekļaujot spēcīgu starptautisko dimensiju. Man īpaši nozīmīga būs 5. novembra konferences diena, kas būs veltīta jauniešu pilsoniskajai līdzdalībai (konference “Jauniešu pilsoniskā līdzdalība: dekoratīva vai autentiska? Formāla vai jēgpilna?”). Šī tēma ir bijusi centrā gan fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā “Ceļā uz līdzdalīgu iesaisti muzejos: Latvijas muzejpedagoģijas prakses izpēte” (MEET), ko vadu, gan valsts pētījumu programmas projektā “Jauniešu autentiskas līdzdalības priekšnoteikumi formālās un neformālās izglītības vidē” (UNFRAMED), kurā esmu galvenā izpildītāja. MEET projekta ietvaros mēs trīs gadus pētījām, kā muzeji var veiksmīgāk strādāt ar savām kopienām un ar kādiem izaicinājumiem saskaras, īpaši iesaistot jauniešus. Savukārt UNFRAMED fokusējās uz to, ko patiesībā nozīmē autentiska un jēgpilna līdzdalība – vai esošās pieejas patiesi uzrunā jauniešus, un vai tās atspoguļo viņu intereses, nevis tikai institūciju skatījumu. Abos projektos bieži nonācām līdz sarežģītajam jautājumam par varas attiecībām: kā tās mainīt, un cik grūti tas patiesībā ir. Lai līdzdalība būtu īsta, jauniešiem (vai jebkuriem iesaistītajiem) jābūt līdzdalībai lēmumu pieņemšanā, jājūtas uzklausītiem un ņemtiem vērā. To piedzīvojam arī mēs paši kā pētnieki, strādājot ar līdzdalīgām pētniecības metodēm – tās nozīmē daļēji atteikties no “eksperta pozīcijas” un nodot daļu varas pētījuma dalībniekiem. Tas nav viegli, īpaši vidē, kur esam pieraduši pie domas, ka “mēs zinām labāk”. Dienas noslēgumā, sadarbībā ar Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrību, atklājām arī Ninas Saimonas grāmatas “Līdzdalīgais muzejs” tulkojumu latviešu valodā. Tā vienkāršā, saprotamā valodā paskaidro, kā iesaistīt kopienu savā darbā un “atdot daļu varas” apmeklētājiem, dalībniekiem un kopienas pārstāvjiem. Turklāt šīs atziņas ir viegli attiecināmas ne tikai uz muzejiem, bet uz kultūras jomu plašāk.
20. novembris: vairāku starptautisko pētniecības projektu iesniegšanas termiņš
Kā LKA Kultūras un mākslu institūta (KMI) vadītājas vietniece, šajā laikā īpaši aktīvi strādāju pie diviem virzieniem: jaunu sadarbību identificēšanas un uzsākšanas, kā arī atbalsta sniegšanas kolēģiem projektu pieteikumu izstrādē. Šī vasara un rudens ir bijuši īpaši intensīvi, gatavojot pieteikumus Eiropas Savienības pētniecības un inovāciju programmai “Apvārsnis Eiropa”. Šoreiz piedalāmies ļoti daudzveidīgos konkursos un paplašinām sadarbības tālāk par ierasto kultūras un mākslas jomu, attīstot starpdisciplinārus projektus: ar vides pētniecību, veselības jomu, kā arī integrējot mākslinieciskas aktivitātes un sadarbojoties ar LKA teātra un audiovizuālās mākslas kolēģiem. Ņemot vērā lielo konkurenci “Apvārsnis Eiropa” projektos, skatāmies uz ieguvumiem ne tikai gala rezultāta, bet arī paša pieteikuma izstrādes procesa līmenī. Šis process dod jaunas partnerības, pieredzi konsorciju vadībā, zināšanas par aktuālajām pētniecības tēmām un palīdz augt gan kā pētniekiem, gan kā institūcijai.
25. novembris: politikas dialogs par amatniecības nākotni Eiropā
Šajā dienā norisināsies vairāku starptautisku “Apvārsnis Eiropa” projektu kopīgi rīkota diskusija ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem un citiem politikas veidotājiem. Tajā prezentēsim kopīgi izstrādātās politikas rekomendācijas amatniecības nozares attīstībai Eiropā. LKA ir partneris projektā “Tracks4Craft” (Amatniecības zināšanu pārveidošana par ilgtspējīgu, iekļaujošu un ekonomiski dzīvotspējīgu kultūras mantojumu Eiropā). Projekta ietvaros veicām plašu Eiropas valstu politikas un normatīvā regulējuma kartējumu par amatniecības jomu. Izpēte atklāja, cik sarežģīta un neviennozīmīga šī nozare patiesībā ir. Amatniecība var būt gan spēcīga ekonomikas nozare (kā, piemēram, Vācijā, kur tā aptver vairāk nekā 130 profesiju – no celtniecības līdz pārtikas ražošanai), gan tradicionālais kultūras mantojums, kur galvenie jautājumi ir amatnieku statuss, prasmju saglabāšana, pārmantošana un intelektuālā īpašuma aizsardzība. Dažās valstīs tradicionālā amatniecība cieši integrējas laikmetīgajā mākslā un dizainā, citās – tā tiek pasargāta kā vērtība, kuru jānodod nākamajām paaudzēm. Un te slēpjas izaicinājums: ja nozari nevar viennozīmīgi definēt, kļūst grūti izstrādāt tai piemērotu politiku un atbalsta instrumentus. Kādas pieejas ir pareizākās? Kad prioritāte ir saglabāšana, kad – attīstīšana un inovācija? Uz šiem jautājumiem vēl meklējam atbildes, gatavojot arī zinātniskās publikācijas. Īpaši vērtīga pieredze ir iniciatīva “CRAFTOUR”, kas apvieno piecus “Apvārsnis Eiropa” projektus (Craeft, Tracks4Crafts, Colour4Crafts, Hephaestus, Culturality). Tā jau ir kļuvusi par spēcīgu sadarbības platformu starp pētniekiem, praktiķiem un politikas veidotājiem. Iniciatīvas ietvaros top kopīgas politikas rekomendācijas, tiek rīkotas diskusijas un plānota starptautiska konference, kā arī kopīgs rakstu krājums prestižā izdevniecībā. Šī pieredze liek aizdomāties – vai līdzīgu sadarbības modeli nevajadzētu attīstīt arī Latvijas Zinātnes padomes finansētajos projektos, ja tie skar līdzīgas vai savstarpēji saistītas tēmas?
Iespēja ieskatīties LKA pētnieka ikdienā novembrī atklāj, ka pētniecība nav individuāls un vientuļš darbs, bet gan kopīgas sarunas un sadarbības, kurās dažkārt arī jāizkāpj no komforta zonas, jāpiekrīt jauniem izaicinājumiem un jāmēģina ieraudzīt savas pētnieciskās intereses ļoti atšķirīgos kontekstos.
