Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) no 2025. gada 4. septembra būs aplūkojama izstāde "Reālistes". Tā piedāvās iespēju ielūkoties astoņu 19. gadsimta beigu – 20. gadsimta sākuma rakstnieču prozas publikācijās. Lai izzinātu, kāpēc veidota šāda izstāde un kas ir tajā iekļautās reālistes, LSM.lv uz sarunu aicināja izstādes veidotājus – Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā īstenotā projekta "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi" pētniekus Zitu Kārklu un Paulu Daiju.
Iepriekš noklusētas balsis, kas pieder sievietēm
Izstādes "Reālistes" iecere ir saistīta ar Latvijas Zinātnes padomes finansēto projektu "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi" un vēlmi paskatīties, kas notiek sieviešu rakstniecībā, jo latviešu reālisma kanons ir veidots no vīriešu autoru vārdiem. Autores–sievietes literatūras ainavā ienāk 19. gadsimta vidū, un ir svarīgi iezīmēt, kādas ir atšķirības, ko viņas ienes.
Izstādē mūsdienu interesentam būs iespēja iepazīties ar LNB krājuma materiālu izlasi, kurā aplūkojamas pirmo latviešu reālisma rakstnieču publikācijas. Krājuma izlasē pārstāvētas autores, kuru vārdi ne visiem šķiet dzirdēti vai zināmi: Marija Medinska-Valdemāre, Minna Freimane, Hermīne Zālīte, Birznieku Latiņa, Birznieku Sofija, Tirzmaliete, Emīlija Prūsa un Anna Brigadere.
"Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka tā būs izstāde par personībām. Mēs izceļam astoņas rakstnieces, ar kurām iepazīstinām caur tekstiem," stāsta Zita Kārkla.
Tieši šis laikposms izvēlēts tāpēc, ka par to ir zināms ļoti maz – lielākoties sieviešu rakstniecība 20. gadsimtā līdz pat Pirmajam pasaules karam vairumam asociējas ar Annu Brigaderi un Aspaziju – tikai divām autorēm.
"Man liekas ļoti svarīgi, ka šajā krājuma izlasē mēs skatāmies tieši uz literatūru. Kad sākām īstenot šo projektu, viens no mūsu galvenajiem jautājumiem bija – ko mēs vēl nezinām par latviešu reālismu? Kā tas bieži notiek, priekšplānā izvirzījās iepriekš noklusētas vai piemirstas balsis, kas pieder sievietēm," skaidro Pauls Daija.
Viņš norādīja, ka izstādes tēma Latvijas Nacionālajai bibliotēkai ir aktuāla arī saistībā ar pirmās latviešu grāmatas piecsimtgadi. Jau šobrīd norisinās darbs pie turpmākiem pētījumiem un pasākumiem 2026. gadā, kas izgaismos sieviešu ieguldījumu grāmatniecībā.
Droši skatīties acīs pasaulei
Reālisma pieeja uzsvēra ikdienas dzīves attēlojumu, un tas deva iespēju arī sieviešu pieredzei ienākt literatūrā, ļaujot sievietēm rakstīt par to, ko viņas labi pazīst – mājām, attiecībām un ģimenes dzīvi. Šo iespēju sievietes–rakstnieces izmantoja, lai runātu arī par sev būtiskām tēmām – sociālo nevienlīdzību, izglītību, darba iespējām u.tml.
Piemēram, agrīnās rakstnieces bieži iestājās par sieviešu izglītības nozīmi, un reālisma literatūra deva viņām iespēju parādīt, kāda ir sieviešu dzīve bez izglītības un kā tā mainās, ja izglītība ir pieejama.
Pašām autorēm bija pieejamas vien ierobežotas sava laika izglītības iespējas – dažas bija mācījušās pagastskolā vai meiteņu skolā, taču lielākoties izglītību ieguvušas pašmācības ceļā, apmeklējot kursus, atsevišķas nodarbības vai iesaistoties vēstuļu apmaiņā. Viņu daiļrade bieži pievēršas tēmām, kas viņām pašām bija būtiskas un personīgi nozīmīgas.
Nākamajai rakstnieču paaudzei, kuras darbi izstādē nav aplūkoti, jau bija iespēja iegūt ģimnāzijas izglītību, taču izstādē iekļautajām astoņām sievietēm šādas formālas izglītības nav.
Tieši tāpēc arī savā daiļradē viņas cīnās par jautājumu, kas pašām ir aktuāls. Reālisma literatūra piedāvā patiesu un daudzpusīgu dzīves attēlojumu, bieži vien atsedzot arī neērtas vai neglītas patiesības, kas ir aktuālas arī šodien – piemēram, nevienlīdzība, vientulība, identitātes meklējumi.
"Kad 19. gadsimtā parādās šis virziens, tas atšķiras ar to, ka nevis vēlas vienkārši atspoguļot realitāti, bet gan droši skatīties acīs pasaulei –nebēgt iztēles telpā vai kaut ko selektīvi atlasīt no realitātes mums apkārt un mūsos, bet identificēt problēmas. Šis gadsimts ļauj nobriest sieviešu emancipācijas idejām, un reālismam te ir ļoti būtiska nozīme," uzskata Pauls Daija.
Atsedzošais un iekļaujošais skatiens
"Tas, ar ko jaunu nāca reālisti – ka rakstnieka skatienam ir jābūt kā skalpelim, kas atsedz arī to, ko mēs nevēlamies redzēt. Tāpēc reālisms ļoti bieži ir vērsts uz sabiedrības negatīvajām pusēm, par kurām netiek runāts, bet kuras mēs visi zinām. Domāju, ka arī mūsdienās var uzdot jautājumu par šāda skatiena nepieciešamību," norāda Pauls Daija.
Šis gadsimts veicina arī sieviešu emancipācijas ideju attīstību, un reālismam tajā ir īpaša nozīme – pienāk brīdis, kad kļūst skaidrs, ka vairs nav pietiekami, ja tikai vīrieši raksta par sievietēm.
Agrīnās emancipācijas idejās tika uzsvērts, ka sievietēm pašām jādod balss, jāpauž savs skatījums un pieredze. Tā ir prasība pēc tā, lai sievietes netiek tikai attēlotas, bet arī pašas raksta un domā.
Izstādē aplūkojamo daiļdarbu kontekstā Zita Kārkla uzsver, ka rakstnieču skatījums bieži pievēršas tieši sievietēm:
"Piemēram, Minna Freimane savos ceļojumu aprakstos vēro, kā dzīvo sievietes citur, kāda ir viņu ikdiena, ar ko tās nodarbojas un kādas ir sieviešu iespējas. Interese par to, kā citur dzīvo sievietes, ir jau globālas sieviešu apziņas sākums. Turklāt autores bija sabiedriski aktīvas un nereti arī ekonomiski patstāvīgas personas, kas liecina par reālu sieviešu līdzdarbību sabiedrībā, ne tikai literāri, bet arī ekonomiski un intelektuāli. Piemēram, Marija Medinska-Valdemāre pārvaldīja brāļa īpašumus, Birznieku Latiņa nodarbojās ar uzņēmējdarbību – viņai piederēja savs grāmatu veikals, bet Hermīne Zālīte bija aktīva publiciste."
Kārkla arī norāda uz sieviešu rakstniecības atšķirībām: pilsētās dzīvojošās rakstnieces savos darbos biežāk akcentēja izglītību, pašnoteikšanos, ceļošanu un Eiropas perspektīvu, savukārt lauku vidē dzīvojošās sievietes galveno uzmanību pievērsa tam, kā sievietei būt līdztiesīgai tur, kur viņa atrodas.
Agrīno rakstnieču darbos redzamas idejas, kas parādījās pirms mūsdienu feminisma attīstības, bet jau izteica līdzīgas domas par dzimumu līdztiesību, sieviešu tiesībām un sociālo taisnīgumu – viņas ne tikai vēro un atspoguļo sieviešu dzīvi, bet arī analizē sabiedrības normas un lomas.
"Pat rakstnieces, kuras lauku noslēgtībā pretojas modernitātei un emancipācijas idejām, piemēram, Birznieku māsas un Tirzmaliete, savos vērojumos neatņemami ietver kritisku skatījumu," skaidro Kārkla, "tas rāda, ka sievietes literatūrā var būt gan vērotājas, gan reformētājas – viņu skatījums paplašina izpratni par sievietes dzīvi un sabiedrību kopumā."
Pašsaprotamības, kas nav tik pašsaprotamas
Mūsdienu lasītājam, iepazīstoties ar šo krājuma izlasi, var rasties jautājums: kāpēc interesēties par tik senu literatūru un ko tā var dot šodien?
Zita Kārkla norāda, ka izstāde piedāvā refleksiju par to, kas mūsdienās tiek uzskatīts par pašsaprotamu, un sniedz ieskatu tajā, kā sabiedrības normas un iespējas ir mainījušās:
"Krājuma izlase ļauj mūsdienu lasītājam atklāt ne tikai literatūras vērtības, aktualizējot mazāk zināmas vai aizmirstas lietas, bet arī sieviešu pieredzi un balsis. Tā aicina pārdomāt, cik daudz no tā, ko šodien uzskatām par pašsaprotamu, ir radies ilgas cīņas rezultātā, pārvarot dažādus šķēršļus."
"Man šķiet, šie pirmsākumi, kas vēlāk palikuši lielo sasniegumu ēnā, ir vērtīgāki, nekā esam ieraduši domāt. Ne gluži visi darbi šajā izstādē, bet liela daļa no tiem ir par iešanu pret straumi un ar to ir iedvesmojoši arī mūsdienās," skaidro Daija.
Savukārt iešana pret straumi tajos laikos nozīmēja arī publicēšanos – atļaušanos pievienot savu balsi, sev aktuālās un būtiskās tēmas literāro darbu plūsmai, nereti iestājoties pret valdošo vai populāro viedokli.
Izstāde aplūkojama no 4. septembra līdz 22. novembrim LNB 5. stāva telpā "Retumu pasaule", un tajā gaidāmas arī divas diskusijas – 9. septembrī par izstādē aplūkojamo autoru darbiem un mantojumu diskutēs literatūrzinātnieki Pauls Daija, Eva Eglāja-Kristsone, Ilva Skulte un Zita Kārkla, savukārt 13. novembrī notiks saruna ar mūsdienu reālisma rakstniecēm Andru Manfeldi un Dainu Tabūnu.
Literatūrzinātniece un kritiķe, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Dr. philol. Zita Kārkla ir Zinātne Latvijai 2023 kalendāra zinātnes personība. Literatūrzinātniece, kura pēta ilgstoši marginalizētās grupas – sieviešu rakstnieču – lomu latviešu literatūras vēsturē. Zinātnes komunikācijas platformas researchLatvia video stāsts ar Zinātnes kalendāra 2023 pētnieci Dr. philol. Zitu Kārklu:
Raksts tapis Latvijas Zinātnes padomes finansētās Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmā, projekts "Atgūstot latviešu reālismu: literārās inovācijas kā identitātes meklējumi"(lzp-2024/1-0341)
