Kad Daniela Godiņa runā par ķīmiju, uzreiz kļūst skaidrs — viņai tā nav tikai sausa zinātne ar formulām un laboratorijas aprēķiniem. Viņas skatījumā ķīmija ir viena no radošākajām jomām, kur ik dienu iespējams nonākt pie jauniem atklājumiem un idejām, kas vēlāk var pārtapt praktiskos risinājumos sabiedrībai nozīmīgām problēmām. Savā pēcdoktorantūras pētījumā Daniela meklē iespējas, kā papildus izmantot no kokapstrādes nozares blakusprodukta — bērza mizas – izdalītas ekstraktvielas. Viņa sintezē biomasas bāzētus polimēru sorbentus. Taču paralēli pētnieciskajam darbam viņa sevi spilgti apliecina arī kā aktīvu zinātnes jomas vēstnieci bērniem, jauniešiem un topošajiemo zinātniekiem.
Interese par ķīmiju Danielai radās jau skolas gados, kad tieši eksaktie priekšmeti šķita īpaši saistoši, palīdzot saprast, cik daudz par ikdienā redzamo pasauli iespējams izskaidrot ar zinātnes palīdzību. Tāpēc šaubu par profesionālo izvēli neesot bijis: Daniela Latvijas Universitāte ieguva bakalaura, maģistra un doktora grādu ķīmijā. Vēl studiju laikā, izstrādājot bakalaura darbu, viņa iesaistījās sadarbības projektā ar pētniekiem no Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta (LVKĶI), un šī sadarbība pārauga darba attiecībās.
Kā pati Daniela atzīst, viņas ceļš zinātnē veidojies dabiski un secīgi — bez krasām pauzēm vai šaubām par izvēlēto virzienu: “Man viss dzīvē kaut kā ļoti secīgi ir gājis — nav bijuši tādi pārrāvuma posmi, kad es apsēžos un sāku domāt, ko darīt tālāk. Es vienkārši visu laiku virzos uz priekšu un daru. Mani vienmēr interesējusi ķīmija, jo tā, manuprāt, dod atbildes uz ļoti fundamentāliem jautājumiem.”
Ķīmija Danielai ir arī ļoti daudzslāņaina joma — tā vienlaikus prasa precizitāti, analītisku domāšanu un spēju nepārtraukti meklēt jaunus risinājumus. Viņasprāt, ķīmija nav tikai formulas un iepriekš paredzami rezultāti, bet process, kurā arī rūpīgi izplānots eksperiments var novest pie negaidīta atklājuma.
“Ķīmija ir ārkārtīgi radoša sfēra, jo tev visu laiku ir jādomā jauni risinājumi, jaunas idejas un inovācijas. Pat tad, kad šķiet, ka eksperiments ir izdomāts līdz pēdējai detaļai, vienmēr var notikt kaut kas neparedzams, un tieši tas arī padara šo darbu tik aizraujošu,” viņa saka.
Pēc studijām turpinot savu ceļu zinātnē, Daniela pēcdoktorantūras pētījumā pievērsusies vienam no kokapstrādes nozares blakusproduktiem — bērza tāss ekstraktvielām un iespējām no tām iegūt inovatīvu biobāzētu polimēru sorbentu. Vienkāršoti skaidrojot, sorbenti ir materiāli, kam piemīt spēja sevī absorbēt vai piesaistīt dažādas vielas.
“Tipiskākais sorbents, ko mēs visi esam redzējuši, ir mazais maisiņš ar bumbiņām, kas ir, piemēram, apavu kastē,” stāsta Daniela.
Taču būtiska atšķirība slēpjas izmantotajās izejvielās — tradicionālie sorbenti bieži tiek ražoti no naftas izcelsmes materiāliem, savukārt Danielas mērķis ir attīstīt videi draudzīgāku, biobāzētu alternatīvu, izmantojot atjaunojamus vietējos resursus.
Šim materiālam nākotnē varētu būt plašs pielietojuma potenciāls — no laboratoriskās analītikas un dažādu paraugu attīrīšanas līdz vides piesārņojuma savākšanai un biomedicīnas risinājumiem, tostarp asiņu paraugu apstrādei.
“Sorbentus mēs ikdienā nemanām, bet tie ir ļoti nozīmīgi dažādos procesos — gan laboratorijā, gan dažādu vides jautājumu risināšanā. Mans mērķis ir pētīt, kā šos materiālus var attīstīt tālāk, lai tie būtu ne tikai efektīvi, bet arī dabai draudzīgāki,” skaidro Daniela.
Pētījumam ir būtiska nozīme arī plašākā kontekstā — tas cieši sasaucas ar aprites ekonomikas principiem un ilgtspējīgu resursu izmantošanu Latvijā, kur kokrūpniecība ir viena no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Bērza miza, ko tradicionāli nereti uzskata par pārstrādes blakusproduktu, šādā veidā kļūst par vērtīgu izejmateriālu augstas pievienotās vērtības produktu radīšanai.
Strādājot Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, Daniela specializējusies analītiskajā ķīmijā — viņas ikdienas darbs saistīts ar dažādu paraugu analīzi, metožu izstrādi un vielu īpašību izpēti. Tomēr laboratorijas darbs ir tikai viena viņas profesionālās ikdienas šķautne, jo neviena diena institūtā neesot līdzīga citai. Līdztekus šim darbam Daniela regulāri iesaistās arī skolēnu un studentu uzņemšanā institūtā, vada ekskursijas, demonstrē eksperimentus un stāsta par to, kā zinātne darbojas dzīvē - ārpus mācību grāmatām.
Tieši darbs ar bērniem un jauniešiem viņai kļuvis par īpaši nozīmīgu misiju. Daniela uzskata, ka interese par zinātni visbiežāk rodas nevis teorijā, bet brīdī, kad iespējams ieraudzīt procesu dzīvē un saprast, kā tas saistīts ar reālo pasauli.
“Man ļoti svarīgi ir iet un stāstīt par zinātni un zinātniekiem. Mans iekšējais mērķis ir lauzt stereotipus — ka mēs, zinātnieki, esam neinteresanti, ka zinātnē nav vietas personībai. Man šķiet svarīgi parādīt, ka arī laboratorijā vari būt radošs, spilgts un interesants cilvēks,” viņa uzsver.
Danielas skatījumā sabiedrībā joprojām saglabājas priekšstats par zinātni kā sarežģītu un attālinātu jomu, un tas negatīvi ietekmē arī bērnu un jauniešu attieksmi pret eksaktajiem priekšmetiem. Lai gan par STEM nozīmi tiek runāts arvien vairāk, praksē interese par šīm jomām ne vienmēr pieaug tik strauji, kā gribētos. Viņasprāt, viena no problēmām ir tā, ka mācību procesā bieži pietrūkst praktiskās pieredzes un saiknes ar reālo dzīvi.
“Ja bērns redz tikai teoriju, interese ātri pazūd. Interese rodas tad, kad viņš redz, kā tas strādā dzīvē — eksperimentā, laboratorijā, reālā darbā. Bieži vien bērni pat nezina, ko īsti dara zinātnieks, un tieši tāpēc ir svarīgi viņiem šo vidi parādīt,” skaidro Daniela.
Viņasprāt, arī zinātniekiem pašiem jāiesaistās šīs saiknes veidošanā starp skolu, universitāti un nākotnes profesijām, jo tieši agrīnā pieredze bieži nosaka, vai jaunietis vēlāk izvēlēsies eksakto zinātņu ceļu. Tāpēc darbs ar jaunajiem institūta apmeklētājiem viņai nav tikai papildu aktivitāte līdzās pētniecībai, bet būtiska daļa no profesionālās identitātes un personīgs ieguldījums nākotnes zinātnes paaudzē.
Daniela sevi raksturo kā cilvēku, kurā organiski sadzīvo divas šķietami atšķirīgas pasaules — eksaktā domāšana un radošums. No vienas puses, viņai patīk strukturētība, precizitāte un loģika, bet no otras — spēja idejas pasniegt interesanti, aizraut citus un veidot dzīvu sarunu par zinātni. Šo līdzsvaru starp profesionālo izcilību un sabiedrisko iesaisti apliecina arī viņas saņemtā atzinība — pēc doktora grāda iegūšanas Daniela kļuva par vienu no Baltijas stipendijas sievietēm zinātnē laureātēm.
Programma "Pēcdoktorantūras pētījumi" Latvijā tiek realizēta ar ES fondu līdzfinansējumu. Programmas mērķis ir attīstīt jauno zinātnieku prasmes, veicināt viņu zinātnisko kapacitāti un nodrošināt karjeras uzsākšanas iespējas zinātniskajās institūcijās un pie komersantiem, stiprinot pētniecības cilvēkresursu atjaunotni un kvalificētu pētnieku skaita pieaugumu Latvijā. 1.1.1.9. pasākums “Pēcdoktorantūras pētījumi” (2024.-2029.) administrē Latvijas Zinātnes padome.
- Plašāka informācija par programmu: https://www.lzp.gov.lv/lv/pecdoktoranturas-programma
