Pirms dažiem gadiem ideja par jaunas paaudzes slodzi nesošu biomateriālu no koksnes šķita gandrīz neticama. Taču tieši šī ideja aizveda Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta (LVKĶI) vadošo pētnieci Lauru Andži līdz Eiropas Pētniecības padomes (ERC) Starting Grant konkursa noslēdzošajai atlases kārtai – intervijai.
ERC Starting Grant ir viens no prestižākajiem Eiropas Pētniecības padomes grantiem jaunajiem zinātniekiem, kuri veido savu neatkarīgu pētniecības virzienu un īsteno ambiciozas, augsta riska zinātniskās idejas. Intervija bija konkursa otrā un pēdējā atlases kārta.
Laura konkursā piedalījās ar projektu OsteoWood. ERC projekta ideja izauga no BioPhoT platformas ietvaros attīstītā projekta OsteoWood laikā iegūtajām atziņām, taču balstās uz jaunu zinātnisku hipotēzi par koksnes, biopolimēru un suberīnskābju mijiedarbību. Projekta mērķis ir izprast, vai šīs mijiedarbības iespējams izmantot, lai radītu jaunu slodzi nesošu biomateriālu paaudzi medicīnas vajadzībām.
Par gandrīz gadu ilgo darbu pie projekta, ceļu līdz ERC intervijai un atziņām, ko šis process devis kā pētniecei, aicinājām Lauru uz sarunu.
Gandrīz gadu strādāji pie ERC pieteikuma. Kā šajā laikā mainījās tavs skatījums uz pašu ideju?
Sākot rakstīt ERC projektu, mana uzmanība galvenokārt bija vērsta uz gala materiālu – vai ir iespējams radīt slodzi nesošu implantu no modificētas koksnes. Tomēr projekta izstrādes laikā, īpaši diskusijās ar ERC konsultantiem un gatavojoties intervijai, mana perspektīva būtiski mainījās. Es sapratu, ka projekta patiesā vērtība nav tikai jaunā materiālā, bet fundamentālajos zinātniskajos jautājumos, kurus tas ļauj uzdot.
Katrs tehnoloģiskais solis kļuva par atsevišķu pētniecības jautājumu – kā priekšapstrāde maina koksnes šūnu sieniņu un ietekmē polimēru piekļūšanu? Kuras suberīnskābju frakcijas spēj iekļūt koksnē un kā tās mijiedarbojas ar koksnes polimēriem un hitozānu? Kā veidojas saites starp šiem komponentiem, un kā tās nosaka materiāla mehāniskās īpašības, uzbriešanu un bioloģisko uzvedību?
Strādājot pie projekta, arvien skaidrāk sapratu, ka pats izstrādes process kļūst par platformu jaunu zinātnisku atbilžu meklēšanai.
Paralēli tam man nācās ļoti dziļi iepazīt arī biomateriālu un implantu izpēti – metodes, prasības un aspektus, par kuriem koksnes zinātnē ikdienā nemaz neaizdomājamies, piemēram, ilgtermiņa uzvedību fizioloģiskos apstākļos vai materiāla mijiedarbību ar dzīviem audiem. Tieši tas, manuprāt, šo gadu padarīja tik vērtīgu.
Kā juties, uzzinot, ka esi uzaicināta uz interviju?
Tas bija ļoti īpašs brīdis. Tobrīd kopā ar savu bakalaura studenti strādājām pie viņas darba pieteikuma – formulējām hipotēzi un pētījuma uzdevumus. Tieši tajā brīdī pienāca e-pasts no ERC.
Atverot to, automātiski nodomāju: "Nu jā, droši vien atteikums." Bet, lasot tālāk, sapratu, ka esmu uzaicināta uz interviju.
Godīgi sakot, vēstuli pārlasīju vairākas reizes, jo sākumā vienkārši nespēju noticēt. Protams, sekoja liels prieks. Aizskrēju to izstāstīt kolēģiem, atgriezos pie savas studentes un vēl ilgi nespēju beigt smaidīt. Bet līdz ar prieku nāca arī kaut kas cits – sajūta, ka ideja, kurai pati esmu ticējusi vairākus gadus, ir saņēmusi ļoti nopietnu starptautisku novērtējumu.
Saņēmu daudz apsveikumu ar piebildi, ka jau pats uzaicinājums uz interviju ir milzīgs sasniegums. Un, laikam pirmo reizi šī projekta laikā, man pašai radās ļoti spēcīga pārliecība, ka šī ideja patiešām ir pelnījusi būt starp labākajām.
Pēc tam gan emocijas ātri nomainīja darbs. Sākās intensīva gatavošanās intervijai – tikšanās ar ERC konsultantiem, neskaitāmas treniņintervijas, kolēģu uzdotie jautājumi un ļoti daudz stundu, mēģinot paskatīties uz projektu no visdažādākajiem skatpunktiem.
Ko šis process ir devis tev kā pētniecei?
Droši vien pats svarīgākais ir tas, ka esmu iemācījusies daudz citādāk domāt par zinātniskiem projektiem. Līdz šim mana pieredze lielākoties bija saistīta ar pētījumiem, kuros ļoti ātri jāparāda praktisks pielietojums – ko mēs varēsim izmantot pēc gada, kādu problēmu atrisināsim un kur šo tehnoloģiju varēs ieviest. ERC process lika sākt no pavisam cita jautājuma – nevis ko mēs iegūsim, bet kādu jaunu zināšanu mums šobrīd trūkst.
Rakstot projektu un gatavojoties intervijai, sapratu, ka patiesi spēcīga zinātniska ideja nav tikai labs gala rezultāts vai tehnoloģija. Tā ir ideja, kas uzdod fundamentālus jautājumus un rada jaunas zināšanas. Šajā procesā iemācījos daudz skaidrāk formulēt zinātniskos jautājumus, domāt plašāk un veidot projektu vairākos līmeņos – gan ar skaidru praktisko mērķi, gan ar dziļu fundamentālu pamatojumu.
Bieži vien no malas var šķist, ka fundamentālā zinātne pēta ļoti šauras vai pat nenozīmīgas lietas. Taču patiesībā tieši šīs mazās atbildes kļūst par pamatu nākamajiem lielajiem atklājumiem. Nekas zinātnē nerodas tukšā vietā – katrs jauns risinājums balstās uz iepriekš uzkrātām zināšanām, un mūsu uzdevums ir šo zināšanu kopumu papildināt. Tikai pēc tam rodas tehnoloģijas, produkti un praktiskais pielietojums.
Manuprāt, tas ir lielākais ieguvums no šī gada – ne tikai daudz dziļāka izpratne par savu pētījumu, bet arī pavisam citāds skatījums uz to, kā top patiesi ambicioza zinātne. Neatkarīgi no gala rezultāta, šis ir bijis viens no vērtīgākajiem profesionālajiem procesiem manā karjerā.
