Ir cilvēki, kuru profesionālā un ikdienas dzīve šķietami rit pilnīgi atšķirīgās pasaulēs. Annai Kļučņikai viena no tām ir laboratorija Kembridžā, kur viņa strādā ar šūnu un gēnu rediģēšanas tehnoloģijām, otra – maratona trase.
Abas vieno pacietība, izturība un spēja ilgstoši virzīties pretim mērķim, pat ja ne katra diena izdodas tā, kā iecerēts. Un abās Annai līdzās ir arī Latvija – valsts, kurā viņa nav uzaugusi, taču ar kuru saikne gadu gaitā kļuvusi arvien nozīmīgāka.
Ph. D. Anna Kļučņika ir Kembridžas Universitātes absolvente, bioloģe, gēnu rediģēšanas un molekulārās bioloģijas zinātniece. Pašlaik biotehnoloģiju uzņēmumā "Laverock Therapeutics" Kembridžā viņa strādā kā projektu vadītāja un vada komandu, kas ikdienā nodarbojas ar šūnu rediģēšanu. Viņas zinātnisko interešu lokā ir mitohondriju un kodola DNS, kā arī jaunākās gēnu rediģēšanas tehnoloģijas, kas nākotnē varētu palīdzēt šūnu terapijas padarīt plašāk pieejamas pacientiem.
"Šobrīd dzīvoju Kembridžā, strādāju laboratorijā kā projektu vadītāja un vadu komandu, kur mēs ikdienā nodarbojamies ar šūnu rediģēšanu. Paralēli trenēju gan sevi, gan citus sportistus. Diezgan daudz ir mainījies," stāsta Anna.
Saikne ar Latviju nenāca viegli
Uz Apvienoto Karalisti Anna pārcēlās jau gada vecumā, un bērnībā latvietība nebūt nebija kaut kas pašsaprotams. Vecāki ar viņu runāja latviski, taču Anna bieži atbildējusi angļu valodā. Arī došanās uz Londonas latviešu skolu svētdienās deviņu gadu vecumā sākotnēji vairāk šķitusi kā pienākums, nevis īpaša privilēģija
"Es visu sapratu latviski, bet vienmēr atbildēju angliski. Un, protams, deviņu gadu vecumā braukt svētdienā uz latviešu skolu mācīties – kurš gan to grib?" viņa stāsta.
Pagrieziena punkts nāca vēlāk – reizē ar latviešu skolu, vasaras nometnēm un Eiropas vasaras skolu. Tur izveidojās draugu loks un vide, kurā latvietība vairs nebija tikai ģimenes valoda.
"Tad es sāku saprast – arī es esmu latviete. Pieaugot kļuva svarīgi, ka runāju latviski un ka man ir šī latvietība, ko cenšos kopt, cik vien varu."
Šī saikne šobrīd izpaužas ļoti praktiski. Šogad savas kāzas Anna izvēlējās svinēt Latvijā, uz šejieni aicinot vīra – brita – ģimeni un draugus no dažādām pasaules malām. Daļai viesu tā bija pirmā sastapšanās ar Latviju.
"Man bija jautājumi pirms kāzām: kādi būs laikapstākļi, kāda ir tā Latvija, kāda ir tā Rīga? Īpaši vecākajai paaudzei priekšstats reizēm vēl bija saistīts ar padomju laikiem. Tad viņi atbrauca un bija pārsteigti – cik Rīga ir moderna, cik viss ir tīrs un skaists. Man šķiet, par Latviju var daudz stāstīt, bet īsti saprast to var tikai tad, kad pats atbrauc."
Ar zināšanām un pieredzi no Kembridžas uz Latviju
Jau vairākus gadus Anna domā, kā savu profesionālo pieredzi ciešāk sasaistīt ar Latviju. Vienas gatavas atbildes pagaidām nav, taču pirmie soļi jau sperti. Viņa piedalījusies Pasaules latviešu zinātnieku kongresā un citos profesionālos forumos, kuros iespējams satikt gan Latvijā, gan ārvalstīs strādājošos zinātniekus.
Tieši šādus kontaktus Anna uzskata par vienu no svarīgākajiem priekšnoteikumiem sadarbībai.
"Man šķiet, svarīgi ir radīt vietas, kur cilvēki var satikties – pētnieki un zinātnieki gan Latvijā, gan ārzemēs. Tikai sarunājoties var saprast, kur intereses sakrīt un kā viens otram var palīdzēt. Idejas bieži rodas tieši no šādām sarunām."
Domājot par savu iespējamo pienesumu Latvijai pēc pieciem vai desmit gadiem, Anna vispirms min jauniešus. Viņa gribētu nodot tālāk ne tikai zināšanas, bet arī pārliecību, ka starptautiska zinātnes karjera nav neaizsniedzama.
"Man kā augošai pētniecei būtu svarīgi palīdzēt jauniešiem saprast, kādas iespējas viņiem ir, un iedot pārliecību, ka viņi var jebko izdarīt. Ne tikai studēt Latvijā vai ārzemēs, bet arī meklēt grantus un finansējumu, pieteikties dažādām iespējām. Varbūt mans pienesums varētu būt mentorings, palīdzība ar pieteikumiem, angļu valodu vai vienkārši pieredzi."
Tādējādi saikne ar Latviju viņai nenozīmē obligātu pārcelšanos. Tā var būt profesionālo kontaktu veidošana, pieredzes nodošana un iespēju pavēršana nākamajiem Latvijas zinātniekiem.
No cilvēka, kuram sports nepatika, līdz Latvijas čempionei
Ja zinātne Annas dzīvē bijusi jau sen, sports ienāca daudz vēlāk. Skolas laikā viņa sevi par sportisku cilvēku nemaz neuzskatīja.
"Man skolā sports nepatika. Patika peldēt, jo tur tu esi viens pats un vari vienkārši darīt savu. Sporta skolotāji vienmēr lika mani kaut kur aizmugurē."
Skriešana sākumā kļuva par veidu, kā tikt galā ar doktorantūras un eksperimentālā darba spriedzi. Pamazām tā no atslodzes pārvērtās par nopietnu aizraušanos. 2022. gada "Rimi" Rīgas maratonā Anna kļuva par Latvijas čempioni maratonā, bet šobrīd gatavojas Čikāgas maratonam un cer uzlabot savu personīgo rekordu.
Nesen "Facebook" paziņojums viņai atgādinājis, ka tieši pirms 12 gadiem noskriets pirmais pusmaratons. Tagad aiz muguras jau ir Londonas un Rīgas maratoni, Latvijas čempiones tituls, savukārt iezīmējies jauns virziens – treneres darbs.
"Tas sākās diezgan vienkārši. Es vienmēr pati rakstīju sev treniņu programmas, tad sāku palīdzēt draugiem un kolēģiem. Kaimiņiene reiz stāstīja, ka viņas sapnis ir uzrakstīt grāmatu. Es viņai teicu – man savukārt gribētos būt skriešanas trenerei. Viņa pajautāja: kāpēc tad ne? Un es nodomāju – tiešām, kāpēc ne?"
Tagad Anna apguvusi arī treneres prasmes un raugās uz skriešanu kā uz vēl vienu jomu, kurā nākotnē varētu dot savu pienesumu Latvijai.
Viņa priecājas, ka Latvijas ielās skrējēju kļuvis daudz vairāk nekā pirms desmit gadiem. Īpaši simpātiska šķiet nerakstītā skrējēju savstarpējās sasveicināšanās tradīcija.
"Latvieši parasti ir diezgan kautrīgi, tāpēc sākumā pat biju pārsteigta, ka skrējēji sveicinās. Bet laikam mēs saprotam – esam savējie. Ceru, ka pēc vēl pieciem gadiem Latvijā skries vēl vairāk cilvēku."
Zinātne un sports – līdzīgāki, nekā šķiet
No malas gēnu rediģēšana un maratons var šķist divas nesavienojamas pasaules, taču Anna tajās redz daudz kopīga.
"Abās vajag pacietību un izturību. Doktorantūrā pētniecības projekti var ilgt gadiem. Ne katru dienu viss izdodas, bet ir jāatceras lielais jautājums, uz kuru gribi atbildēt. Ar skriešanu ir tieši tāpat. Var būt slikts treniņš, kad šķiet – es nekad savu rezultātu neuzlabošu. Bet svarīgākais ir katru dienu izdarīt tās mazās lietas, kas tevi ved tuvāk mērķim."
Zinātne un skriešana Annas ikdienā turpina pastāvēt līdzās, un abās jomās viņa vēl meklē nākamos mērķus. Profesionālajā darbā viena no iecerēm ir ciešāk veidot saikni ar Latviju – caur sadarbību, pieredzes apmaiņu un atbalstu jaunajiem zinātniekiem.
Arī skriešanā apstāties viņa negrasās. Šobrīd uzmanība pievērsta nākamajam maratonam, bet ilgākā perspektīvā Anna sevi arvien vairāk redz arī treneres lomā – palīdzot citiem sasniegt viņu pašu izvirzītos mērķus.
Projektu "Strādā Latvijai – diasporas cilvēkstāstu un aktualitāšu atspoguļošana Latvijā" līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latviesi.com".
