Vidzemes Augstskolas (ViA) vadošais pētnieks, profesors Jānis Buholcs savu profesionālo ceļu sāka žurnālistikā, rakstot ziņas un komentārus. Šobrīd viņš pēta sociālos medijus, žurnālistikas ētiku un pilsonisko līdzdalību, kā arī docē studiju kursus. Viņa nesen izdotajā zinātniskajā monogrāfijā Sociālo mediju laikmets aplūkots, kā darbojas sociālo mediju platformas, kā tajās veidojas cilvēku attiecības un kā platformas mijiedarbojas ar informācijas vidi.
Viens no pēdējā laika notikumiem Tavā akadēmiskajā dzīvē ir grāmatas Sociālo mediju laikmets iznākšana. Kā tā tapa?
Jānis: Pie grāmatas strādāju aptuveni divus gadus. Sākums tapa akadēmiskā atvaļinājuma laikā, bet pēc tam pie grāmatas atgriezos no pārējiem darbiem brīvajā laikā.
Grāmatas pamatā ir ilgākā laika posmā tapuši novērojumi un skaidrojumi. Dažu ideju sākotnējās versijas aprakstīju jau savā promocijas darbā, bet citas ņemtas gan no manis paša vēlāko gadu pētījumiem, gan arī daudzu citu pētnieku secinājumiem. Daudz devusi arī docēšana. Ne tikai sociālie mediji, bet visa mediju nozare strauji mainās – katru gadu studiju kursi ir jāpapildina, un tas gan spilgti parāda attīstības tendences, gan arī liek pārskatīt pašam savus līdzšinējos priekšstatus. Kādā brīdī sapratu, ka stāstāmā ir tik daudz, ka to varu apkopot grāmatā.
Kā saprati, ka grāmata ir pabeigta? Sociālie mediji taču turpina mainīties.
Jānis: Jā, process noteikti neapstājas, un līdztekus grāmatā rakstītajam būtu bijis iespējams apskatīt arī vēl citus aspektus. Turklāt pašā rakstīšanas procesā arī radās vēl jaunas idejas. Taču vienā brīdī vienkārši ir jāliek punkts – vai vismaz daudzpunkte. Domāju, ka pēc dažiem gadiem atkal būs lietas, kuras gribēsies noformulēt citādi vai par kurām būs vērts uzrakstīt no jauna.
Pirms pievērsies pētniecībai, Tu strādāji žurnālistikā. Kā no ziņu rakstīšanas nonāci līdz darbam Vidzemes Augstskolā?
Jānis: Kad izvēlējos studēt komunikācijas zinātni, gribēju kļūt par žurnālistu. Man patika rakstīt un strādāt ar informāciju. Studiju laikā, rakstot darbus un iesaistoties pirmajos pētniecības projektos, atklāju, ka mani interesē arī pētniecība un piesaista pati akadēmiskā vide.
Laikā, kad pirmo reizi nonācu ViA, mans pamata darbs bija ārzemju ziņu rakstīšana, un studēju doktorantūrā Latvijas Universitātē. Mani uzrunāja Agnese Dāvidsone, kura tolaik bija Komunikācijas un mediju studiju virziena direktore – vispirms par iespēju iesaistīties bakalaura darbu vērtēšanā un pēc tam par studiju kursu docēšanu. Laika gaitā sāku aizvien vairāk pievērsties tieši darbam ar studentiem un pētniecībai.
Kādi jautājumi Tevi pētniecībā ir saistījuši līdzās sociālajiem medijiem?
Jānis: Viens no tiem ir bijusi žurnālistika – tai skaitā žurnālistu izpratne par profesionālo ētiku. Žurnālistu vidū kopumā ir vienprātība par ētikas principiem abstraktā līmenī – patiesība, objektivitāte, godīgums. Taču, tas, kādu jēgu viņi šiem jēdzieniem piešķir, kad pieņem lēmumus ikdienas darbā, var pamatīgi atšķirties. Piemēram, vai objektivitāte nozīmē, ka nedrīkst nostāties nevienā pusē, pat ja viena puse ir upuris un otra – agresors? Un ko nozīmē “ziņot patiesību” situācijā, kurā visas svarīgās detaļas vēl nav zināmas – un nav zināms, kas nav zināms? Tas, kā žurnālisti risina dilemmas, daudz ko paskaidro saistībā ar to, kāpēc viņu darba rezultāts ir tieši tāds.
Esmu pētījis arī pilsonisko līdzdalību. Latvijā nav augsta vēlētāju aktivitāte, un arī pilsoniskās organizācijās darbojas samērā nedaudz cilvēku – taču vienlaikus ir citas līdzdalības formas, kurās cilvēki arī izsaka pilsonisko pozīciju, piemēram, iesaistīšanās diskusijās par nozīmīgiem jautājumiem sociālajos medijos vai kādu produktu nepirkšana un nesadarbošanās ar kādiem uzņēmumiem vērtību nesakritības dēļ. Kopā ar A. Dāvidsoni un Vinetu Silkāni esmu pētījis saikni medijpratību un pilsonisko līdzdalību. Secinājums bija tāds: lai gan medijpratīgam cilvēkam ir prasmes un zināšanas, kas noder arī pilsoniskajā līdzdalībā, tas nenozīmē, ka medijpratīgie ir arī motivēti šīs prasmes tādā virzienā izmantot.
Esmu pētījis arī migrācijas tēmas, konkrēti – kā cilvēki pēc pārcelšanās uz citu valsti uztur saikni ar Latviju un citiem ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem. Sociālie mediji ir viens no veidiem, kā šīs attiecības uzturēt, un to lietojumā atspoguļojas arī tas, kādas saiknes emigrants veido ar mītnes zemes cilvēkiem.
Ko Tu visvairāk novērtē pētnieka darbā, un kas tajā ir grūtākais?
Jānis: Visvairāk novērtēju akadēmisko brīvību. Vidzemes Augstskolā varu pievērsties jautājumiem, kuri mani interesē, un attīstīt tos gan pētniecībā, gan auditorijā, un ir iespēja kombinēt gan lietišķo, gan fundamentālo pētniecību. Dažkārt pētniekam var uzdot konkrētu problēmu un lūgt atrast risinājumu. Fundamentālajā pētniecībā darbs bieži sākas ar vēlmi labāk izprast kādu parādību, pat ja tajā brīdī nav acīmredzami, kur šīs zināšanas tālāk var noderēt. Iespēja veikt fundamentālos pētījumus dod vaļu pētnieku radošumam, un tas ir svarīgs elements, lai nonāktu pie negaidītiem atklājumiem. Turklāt šī pētniecība ļauj veidot akadēmisku dialogu ar citiem pētniekiem jau starptautiskā līmenī
Grūtākais ir darba apjoms. Elastīgs darba laiks ļauj pašam plānot savu dienu, bet brīžos, kad darba ir daudz, robežu starp darbu un pārējo dzīvi ir grūtāk novilkt.
Ja Tev būtu vesels gads, kurā pats varētu izvēlēties, ko pētīt, kam Tu pievērstos?
Jānis: Mani interesē tas, kā cilvēki uztver tiešsaistes vidi, kurā uzturas. Sociālie mediji un citas tiešsaistes telpas mūsdienās ir tik šķietami ikdienišķas, ka mēs bieži vien neaizdomājamies, ar ko šīs dažādās telpas savā starpā atšķiras un kā mēs tās piedzīvojam, izjūtam. Mēs tās par “telpām” neuztveram, bet tās tādas ir, līdzīgi kā fiziskās pasaules telpas ēkās un pilsētvide. Kas raksturo sociālās telpas, kas veidojas dažādos sociālajos medijos un kā tās veidojas tehnisko risinājumu un lietotāju rīcības rezultātā? Izpratne par tiešsaistes telpām mainās arī laika gaitā, un to var pamanīt arī valodā. Kādreiz cilvēki lietoja frāzi “sērfot internetā”, bet mūsdienās tā vairs nesaka, sociālajos medijos mēs darām kaut ko citu.
Ir arī citi piemēri, kad vārdi veido to, kā mēs uztveram vidi, uz kuru šos vārdus attiecinām. Sarunvalodā sociālos medijus dažkārt sauc par “sociālajiem tīkliem”. Taču sociālais tīkls ir pazīšanās un mijiedarbības saišu kopums neatkarīgi no tā, vai tā uzturēšanai izmantojam tiešsaistes platformas, vai arī sazināmies klātienē. Tīklošanās ziņā sociālie mediji nav nekas unikāls – sociālos tīklus cilvēki attīsta darbā, mājās, ciemos, izklaides vietās un tamlīdzīgi. Tādējādi sociālie mediji ir tikai viena no vidēm, kur cilvēki var tīkloties. Taču, ja domājam, ka tikai sociālie mediji ir sociālie tīkli, mūsu uztverē tie kļūst par kaut ko no plašākiem sabiedriskajiem procesiem atdalīti – par atsevišķu, izolētu pasauli, uz kuru pārējās pasaules likumsakarības neattiecas. Kas, protams, ir aplami.
Kas palīdz atgūt spēku pēc intensīva darba?
Jānis: Man patīk iespēja pārslēgt nodarbes – darīt praktiskas lietas ar rokām. Pirms dažiem gadiem pārcēlos no Rīgas uz Cēsīm, un šajā laikā lielais projekts ir bijis mājas remonts. Vienmēr jau paliek kaut kas, ko vēl uzlabot un uztaisīt. Tas, ka rezultāts ir redzams uzreiz un vienlaikus to var darīt bez steigas, sniedz gandarījumu.
Ja šodien vēlreiz būtu jāizvēlas, ar ko nodarboties, vai Tu izvēlētos ko citu?
Jānis: Es daru to, ko gribētu darīt. Man patīk rakstīt, strādāt ar informāciju un domāt par jautājumiem, kuriem ir sabiedriska nozīme – un akadēmiskais darbs šādu iespēju man sniedz.
