Rīga caur viedtālruņa objektīvu – ko jauniešu fotogrāfijas atklāj par pilsētvidi?

Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos, sociālajos medijos un vides politikas dienaskārtībā aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta pilsētvides jautājumiem. Salīdzinot Rīgu ar citām Eiropas galvaspilsētām, bieži norādām uz kaimiņvalstu veiksmīgajiem infrastruktūras risinājumiem un analizējam vietējos trūkumus. Lai gan pilsētvides jautājumi sociālajos medijos izraisa karstas diskusijas starp pieaugušajiem, tās reti noved pie konstruktīva kopsaucēja. Vienlaikus jauniešu iesaiste sabiedriski nozīmīgu jautājumu apspriešanā ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta. Kā panākt, lai tieši jaunieši paustu savu viedokli par pilsētvidi un viņos patiešām ieklausītos?

Vienu no iespējām piedāvā sabiedriskā zinātne (angliski – citizen science) – pieeja, kas iedzīvotājiem ļauj aktīvi iesaistīties pētniecībā, tostarp pašiem vākt un dokumentēt datus. Ir novērots, ka jauniešu pilsoniskā līdzdalība arvien biežāk izpaužas tieši digitālajā vidē, savukārt sabiedriskās zinātnes mobilās lietotnes ļauj jauniešiem dokumentēt pilsētvidi, paust viedokli un iesaistīties sabiedriskās diskusijās, kļūstot par aktīviem savas apkārtnes novērotājiem un līdzdalībniekiem. Bet kas pašiem Rīgas jauniešiem pilsētvidē šķiet svarīgs, un kādas problēmas viņi tajā saskata?

Kāpēc viena vieta šķiet "mūsējā", bet cita – ne?

Sociālo un kultūras pētījumu jomā pastāv dažādi teorētiskie koncepti, kas palīdz izprast attiecības starp cilvēku un apkārtējo vidi. Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc viena pilsētas iela liek justies droši un mājīgi, kamēr cita rada vēlmi paātrināt soli?

Pētnieki šīs attiecības ar apkārtējo vidi skaidro, izmantojot arī "vietas izjūtas" (angliski – sense of place) jēdzienu. Vietas izjūta palīdz izprast ne tikai konkrētas vietas īpašības un vērtības, bet arī to, kā cilvēki raksturo savu apkārtējo vidi un kādas personīgās nozīmes un vērtības ar to saista.⁴

Šajā gadījumā nav runa vienkārši par pilsētas arhitektūru vai skaistu bruģi – vietas izjūtu veido arī mūsu atmiņas, emocijas un ikdienas maršruti.

Tādējādi šis jēdziens palīdz izprast ne tikai vietas, kurās pilsētas kopienas dzīvo un mijiedarbojas, bet arī sociālās un kultūras nozīmes, ko cilvēki šīm vietām piešķir.³

Šajā kontekstā būtisks kļūst jautājums – kā Rīgas pilsētvidi izjūt un vērtē jaunieši? To palīdz noskaidrot jau minētā sabiedriskās zinātnes pieeja. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt mūsu izpratni par jauniešu vietas izjūtu, ir sabiedriskās zinātnes pieeja.

Tradicionāli sabiedriskā zinātne ir tikusi uzskatīta par veidu, kā sabiedrība var aktīvi iesaistīties zinātniskajos procesos, nevis vienkārši saņemt informāciju no ekspertiem.² Tomēr tās potenciāls sniedzas daudz tālāk par datu vākšanu.

Sabiedriskā zinātne var kalpot kā sadarbības platforma, kurā jaunieši, zinātnieki un citas ieinteresētās puses strādā kopā, lai risinātu sociālos un vides izaicinājumus.²

Lai gan sabiedriskā zinātne biežāk izmantota dabaszinātnēs un kvantitatīvo datu vākšanā¹, tās lietojums cilvēka un vides mijiedarbības pētniecībā, jo īpaši sociālajā un kultūras kontekstā, paver plašākas iespējas izprast, kā jaunieši uztver savu apkārtni un veido attiecības ar to.

Ietves – ikdienas šķēršļu josla

Vai pilsētas ietvēm un ielām ir jākalpo kā drošam pārvietošanās ceļam vai jākļūst par šķēršļu joslu, kas liek nemitīgi skatīties zem kājām?

Jauniešu skatījumā galvaspilsētas ielu un ietvju seguma tehniskais stāvoklis ir viens no pilsētvides elementiem, kas ietekmē ikvienu no mums ikdienas gaitās. Jauniešu uzņemtajās fotogrāfijās dominēja ielas un ietves ceļā uz skolu universitāti vai darbu un atpakaļ uz mājām. Jauniešuprāt, šie ceļi un ietvju segumi, kas bieži vien ir bedraini, ne tikai negatīvi ietekmē pilsētas vizuālo tēlu, bet arī apdraud gājēju un citu satiksmes dalībnieku drošību, palielinot savainošanās risku.

"[..]Piemēram, tie, kas brauc ar elektroskrejriteņiem, tur ir diezgan riskanti, it īpaši, kad ir lapas sakritušas un tad, tur ejot tu neredzi, kur ej un tad vēl ir slidens, un diezgan briesmīgi. Var aizķerties nepamanot. Diezgan briesmīgas tur tās bedres. [..]"

[..] Daudz vecu cilvēku mums dzīvo. Tiešām onkulīši, tantītes, viņas knapi pat staigā. Es tiešām redzu, ka ikdienā ļoti daudzi aizķeras un nokrīt. Es domāju, tā ir nolaidība. Te ir tiešām nolaists gan no pašvaldības, gan arī no apsaimniekotāja puses. [Nodilušo bruģi] vieglāk būtu izņemt ārā, tur būtu vienkārši zemīte. Cilvēks nepaklups.[..]"

Fotogrāfijās un diskusijās aktualizējās arī pilsētvides pieejamības jautājums. Jaunieši norādīja, ka nereti ielu un ietvju segumi nav piemēroti cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā, vecākiem ar bērnu ratiņiem, kā arī tiem, kuri vēlas pilsētā pārvietoties ar velosipēdu, skrituļslidām vai citiem pārvietošanās līdzekļiem.

Lai gan ielas un gājēju celiņi šķiet, kā ierasti pilsētvides elementi, jauniešu skatījumā tie cieši saistās ar plašākiem jautājumiem par drošību, pilsētvides uzturēšanu, pieejamību un kopējo dzīves kvalitāti pilsētā. Nekvalitatīva infrastruktūra, nepietiekams apgaismojums un novārtā pamesta vide netiek uztverta tikai kā estētiski trūkumi – tie tieši ietekmē cilvēku drošības sajūtu, iespējas brīvi pārvietoties pilsētā un vēlmi pavadīt brīvo laiku ārpus mājām.

Atpūsties vai baidīties? Parki un mikrorajonu pagalmi

Kur pilsētā atrast mieru, un kāpēc līdz ar krēslas iestāšanos var zust drošības sajūta?

Jauniešu iesniegtās fotogrāfijas un diskusijās paustais atklāja, ka par nozīmīgām vietām viņu ikdienā kļūst arī Rīgas parki un citas zaļās zonas, tostarp daudzdzīvokļu māju pagalmi. Jaunieši norādīja, ka ir vairākas pilsētas vietas, kuras būtu nepieciešamas pilnveidot un labiekārtot, lai vairotu drošības sajūtu.

Piemēram, vairākkārt tika pieminēts viens no Rīgas centra lielākajiem parkiem – Vērmanes dārzs, kas vakara stundās jauniešiem šķiet drūms un nepietiekami apgaismots.

Vienlaikus jaunieši pievērsa uzmanību arī Rīgas mikrorajonu zaļajām zonām un iekšpagalmiem, kas ilgstoši atstāti novārtā. Jaunieši norādīja, ka viņu bērnībā iemīļotie rotaļu laukumi laika gaitā kļuvuši par potenciāli bīstamiem objektiem daudzdzīvokļu māju pagalmos.

"Manuprāt, Vērmanes dārzs ir pārāk tumšs. It īpaši tagad, kad tuvojas ziema, un daudzi cilvēki tur pavada laiku. Tur bieži iet garām bērni un vecāki cilvēki. Dažreiz man rodas sajūta, ka no krūmiem varētu izlēkt kaut kas [..]"

"Daudzās vietās ir bērnu laukumi. Bieži bija tā, ka man vecāki teica "neej tur", jo tie ir ļoti veci. Ir bailes par bērnu, ja viņš tos izmanto. Jo tie ir metāliski, izrūsējuši [..]"

Diskusijas atklāj, ka Rīgas parku un zaļo zonu vērtējumu veido ne tikai to fiziskie elementi, bet tas, kā šīs vietas tiek uzturētas, cik tās ir funkcionālas un vai tās rada sajūtu, ka par vidi tiek rūpēts. Dalībnieki priekšroku dod pārdomātam telpiskajam plānojumam un sakoptām zaļajām zonām. Turpretim nepabeigti, pamesti vai nepārdomāti pilsētvides elementi rada diskomfortu un mazina emocionālo piesaisti konkrētajai vietai.

Tāpat pētījuma dalībnieki norāda, ka viņu attieksme pret šīm vietām laika gaitā ir mainījusies – no bērnības līdz mūsdienām. Kā piemērs tiek minēti piemājas rotaļu laukumi, kas bērnībā bijuši nozīmīga ikdienas vides daļa, bet šobrīd, viņuprāt, vairs nav nedz pievilcīgi, nedz droši. Tas liecina, ka zaļās zonas tiek vērtētas ne tikai kā dabas daļa pilsētā, bet arī kā nozīmīga sociālā infrastruktūra.

Ko stāsta ēku fasādes?

Gan jauniešu fotogrāfijās, gan vēlāk organizētajās diskusijās atklājās, ka ēku fasādes un pilsētas daudzveidīgā arhitektūra jauniešu skatījumā atspoguļo konkrētās pilsētvides sociālo atmosfēru, estētisko kvalitāti un vispārēju labbūtību. Tāpēc jaunieši uzmanību pievērsa ne tikai ēku funkcionalitātei, bet arī tam, kā tās tiek uzturētas. Jauniešuprāt, tukšās un pamestās ēkas pilsētas centrā rada negatīvu priekšstatu par pilsētas vēsturisko centru, savukārt padomju laikā būvētie dzīvojamie rajoni daļai jauniešu asociējas ar novecojušu infrastruktūru, nesakārtotību un zemāku dzīves kvalitāti.

"Man šķiet, ka tā problēma ir tā, ka visi guļamrajoni ir diezgan veci, jo tās mājas ir Hruščovkas un vecās paneļmājas, kas ir padomju mantojums. Un tās, pirmkārt, izskatās slikti, nerunājot par to, kādas tās ir iekšā, tad tā arī ir liela problēma par to, kā tās ir būvētas. Tā lielākā problēma ir tie guļamrajoni, jo visas bedres un nesakārtotība ir tieši tur. Es domāju, ka centrā cenšas jau tomēr kaut ko piekopt."

Kopumā, jauniešuprāt, arī pilsētas ēku stāvoklis ietekmē pilsētvides kvalitātes vērtējumu. Pamestas, tukšas vai vizuāli degradētas ēkas tiek uztvertas kā pilsētvides sociālo problēmu un nepietiekamu rūpju par tās uzturēšanu pazīme.

Sakoptas ēkas un kvalitatīva arhitektūra jauniešu skatījumā saistās ar drošības sajūtu, lepnumu un piederību pilsētai.

Jauniešu skatījumā pilsētvides vizuālā kvalitāte nav vienīgi estētisks jautājums – tā var liecināt par konkrētās vietas sociālajām attiecībām, vērtībām un attieksmi pret pilsētvidi, tādējādi veidojot arī jauniešu ikdienas pieredzi pilsētā.

Piederība pilsētai sākas ikdienā

Apskatot jauniešu fotogrāfijas un analizējot diskusijās paustās bažas, pētnieki pievērsa uzmanību arī simboliskajām nozīmēm, ko jaunieši saista ar pilsētvidi. Slikts apgaismojums, novecojušās fasādes, pamestās ēkas un nekoptās zaļās zonas diskusiju laikā bieži tika interpretētas kā zīmes par nepietiekamām rūpēm par pilsētvidi, tās iedzīvotājiem un viņu vajadzībām. Turpretī sakārtota vide tika saistīta ar drošības, komforta un piederības sajūtu. Tas liecina, ka jauniešu pilsētvides kvalitātes vērtējumi ir cieši saistīti ne tikai ar tās estētisko pievilcību, bet arī ar plašāku priekšstatu par sociālo atbildību un pilsētas pārvaldību. Pētījuma rezultāti tādējādi sasaucas ar teorētiskajām atziņām, ka pilsētvide pauž sociālās nozīmes un vērtības, kas ietekmē cilvēku emocionālo saikni ar vietu.

Pētījums atklāj arī to, ka jauniešu piederības sajūta Rīgai ir cieši saistīta ar viņu ikdienas pieredzi un pārvietošanos pilsētā. Dalībnieki visbiežāk izvēlējās vietas, kas ir daļa no viņu ikdienas rutīnas, piemēram, maršrutus uz universitāti, darbu vai mājām. Tas norāda, ka piederības sajūta veidojas ne tikai caur atpazīstamiem pilsētas orientieriem vai simboliskām vietām, bet arī regulārā mijiedarbībā ar šķietami ikdienišķām pilsētvides telpām.

Kopumā pētījuma rezultāti rāda, ka jaunieši vēlas iesaistīties sarunā par pilsētas attīstību un ir gatavi dalīties savā pieredzē un vērtējumā par pilsētvidi. Pētījumā izmantotā sabiedriskās zinātnes mobilā lietotne izrādījās jauniešiem piemērots iesaistes rīks, mudinot viņus apzinātāk pievērst uzmanību apkārtējai videi un dokumentēt to sev ierastā veidā – ar viedtālruni. Jauniešu fiksētās bedres, tumšie parki, novecojušās fasādes un pamestās ēkas tādējādi nav tikai stāsts par pilsētvides nepilnībām. Tās atklāj, kā ikdienas vide veido jauniešu drošības, piederības un priekšstatu par to, cik lielā mērā pilsēta rūpējas par saviem iedzīvotājiem.