Digitālās inovācijas muzeju jomā un sabiedrības iesaiste kultūras mantojumā caur digitālajām platformām – tās ir tēmas, kurās Ph. D. Elīna Vikmane, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) docente un Kultūras un mākslu institūta pētniece, darbojas ar konsekventu starpdisciplināru skatījumu. Zinātnes komunikācijas portāls researchLatvia sarunājas ar E. Vikmani par digitālā kultūras mantojuma nākotni, muzeju lomu digitālajā laikmetā un pētnieces ceļu zinātnē.
Patlaban Elīna ir viespētniece pasaules lielākajā muzeju un pētniecības kompleksā Smitsona institūtā Vašingtonā, ASV, kur Fulbraita stipendijas ietvaros analizēs, kā digitālās platformas un sabiedrības līdzdalība pārveido muzeju darba procesus un mūsu attiecības ar kultūras mantojumu.
Starpdisciplinaritāte kā pētniecības virzītājspēks
Pētnieces profesionālais ceļš vijies cauri matemātikai, sociālajām zinātnēm, kibermuzeoloģijas pētījumiem un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja koncepta izstrādei. Tieši šajā procesā viņa saprata, ka vēlas pētniecībā iedziļināties sistemātiski. “Man ļoti interesē starpdisciplinaritāte, tās interesantās sadursmes. Man ir iespēja reizēm būt unikālā pozīcijā – dažkārt ļoti augsti novērtētai, dažkārt nesaprastai. Bet tas ir lauks, ko es pati esmu izvēlējusies,” stāsta E. Vikmane.
Savu disertāciju (2023) Elīna veltījusi kibermuzeoloģijas un digitālo inovāciju izplatības izpētei muzeju nozarē, analizējot, kā tehnoloģijas pārveido domāšanu par muzejiem, to pieredzēšanas veidus un digitālā kultūras mantojuma veidošanās procesu.
Viņas pētnieciskās intereses saistās ar kultūras mantojuma līdzdalības dinamiku un digitālo inovāciju difūziju, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā šie procesi ietekmē gan muzeju institucionālo darbu, gan sabiedrības pieredzi digitālajā laikmetā.
Zīmīgi, ka sadarbība ar Smitsona institūtu aizsākusies jau pirms stipendijas pieteikuma: “Pētniecībā apbalvojums nozīmē iegūt finansējumu, lai varētu strādāt. Pirms pieteikšanās Fulbraitam bija jāiegulda milzīgs sagatavošanās darbs, ar savu projekta ideju jāieinteresē partneri. Esmu ļoti priecīga, ka man to izdevās panākt.” E. Vikmane uzsver, ka Latvijas pētniekiem ir plašas iespējas sadarboties ar prestižākajām pasaules institūcijām. Galvenais ir drosme un paļāvība uz savām zināšanām: “Mūs tālāk virza mūsu pašu pārliecība un gatavība darīt. Latvijas zinātniekiem ir visas iespējas strādāt ar jebkuru pasaules institūciju.”
Kas mainās muzejos? Nākotnes skatījums uz digitālo kultūras mantojumu
Pārmaiņas notiek jau tagad, un tās būtiski maina gan muzeju uzdevumus, gan sabiedrības lomu. Ph. D. E. Vikmane kā LKA maģistra studiju programmas “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija” direktore studējošajiem bieži uzdod jautājumu, kas atklāj digitālās pasaules mērogu: “Kas būs jūsu digitālais mantojums? Nevis glezna vai grāmata, bet tas, ko jūs radāt digitāli šobrīd – fotogrāfijas, sarakstes, dokumenti. Kur tie paliks? Kurš tos glabās?”
Arī pandēmija muzeju jomā kļuva par skaidru pagrieziena punktu – muzeji bija spiesti strauji pārorientēt darbu uz digitālo vidi. E.Vikmanes pētniecībā tas deva iespēju novērot inovāciju izplatību reāllaikā.
Pēc Elīnas domām, digitālais mantojums kļūst arvien nozīmīgāks divu iemeslu dēļ, pirmkārt, tā ir tehnoloģiju straujā attīstība, otrkārt, milzīgie datu apjomi, ko cilvēki ik dienu rada.
“Pārmaiņas ir neizbēgamas. Mēs varam akli doties nākotnē, vai arī varam mēģināt saprast, kas un kā mainās, un sagatavoties nākotnei.” Šīs pārmaiņas ietekmē ne tikai muzeju darbu, bet arī plašāku kultūras ekosistēmu, sākot ar to, kā tiek glabāti dati, līdz tam, kā tiek interpretētas nākotnes digitālās liecības.
Digitālās platformas kā jauns muzeju darbības slānis
Elīnas pētījuma centrā ir jautājums, kā digitālās platformas maina mūsu attiecības ar kultūras mantojuma institūcijām. No vienas puses, muzeju fiziskās telpas vairs nav vienīgā vieta, kur notiek saskare ar kultūras mantojumu. No otras – sabiedrībai ir iespēja kļūt par aktīvu iesaistīto pusi, nevis tikai klusu vērotāju. “Var gadīties, ka mēs muzeju fiziski nekad neesam apmeklējuši, bet esam ļoti iesaistīti to darbībā. Tas ir būtisks pagrieziens muzeju praksē.”
E. Vikmanes pētījumā būtiska ir sabiedrības līdzdalība muzeju digitālajās platformās, jo tās var mainīt iestāžu funkciju: cilvēki piedalās datu papildināšanā; identificē, tranksribē vai anotē priekšmetus; piedalās interpretācijas procesā un kļūst par līdzautoriem mantojuma saglabāšanā vai komunikācijā. “Tas, ka sabiedrība tiek iesaistīta muzeju darbā, būtiski maina pašu muzeju.”
Digitālajā laikmetā muzeju uzdevumi kļūst daudzveidīgāki – tie glabā un rāda kolekcijas, kā arī koordinē procesus, iesaista sabiedrību un veido uzticamu digitālo vidi kopradei.
Viņa atgādina, ka liela daļa mūsu dzīves laikā piedzīvotā un pierakstītā, kas agrāk eksistēja papīra formātā, tagad glabājas digitāli: “Reti kurš mūsdienās raksta vēstules. Mums ir e-pasti, dokumenti, dzeja, digitāli fiksēti svarīgi dzīves notikumi. Teju visa mūsu dzīve pakāpeniski nokļūst digitālajās platformās vai mapēs.”
Līdz ar to rodas fundamentāli jauni jautājumi: Vai mūsu digitālie materiāli ir kultūras mantojuma daļa? Kur tie glabāsies pēc mums? Kas būs atbildīgs par to saglabāšanu? Pētniece norāda, ka jau šobrīd pastāv komerciālas un nevalstiskas platformas, kas piedāvā, piemēram, digitālo fotogrāfiju kolekcijas uzskatīt par mantojumu ar iespēju norādīt, kam tās piederēs pēc mūsu nāves, taču šobrīd sabiedrībā par to tikpat kā netiek domāts.
Pētniecības process un atklāsmes mirkļi
Pētniecība prasa pacietību, proti, liela daļa darba notiek domājot, meklējot saiknes, kas sākumā vēl nav saskatāmas. Brīžiem paiet nedēļas, līdz pēkšņi kļūst skaidrs tas, kas iepriekš licies nesaderīgs. “Nedēļām liekas, ka kaut kas tomēr nesakrīt. It kā virziens ir pareizais, bet iekšēji jūtu, ka vēl kaut kā pietrūkst. Tad eju garās pastaigās, un pēkšņi viss saslēdzas,” saka Elīna. Tieši staigāšana viņai kļuvusi par veidu, kā sakārtot domas. Šis ritms, t.i., kustība, klusums un attālums no ikdienas darba, ļauj domām sakārtoties. “Ir pat grāmata Philosophy of Walking – par iešanas nozīmi domāšanā. Arī man risinājumi visbiežāk rodas tieši staigājot,” viņa piebilst. “Kad skrienu, ierakstu sev audioziņas, lai nepazūd atklāsmes mirklis.”
Šie “aha” jeb atklāsmes brīži bieži vien kļūst par pavērsienu pētījumā – brīdi, kad iepriekšējās neskaidrības iegūst struktūru un rodas skaidrība tālākajam darbam. Tādējādi pētnieciskais darbs ir gan analīze un datu apstrāde, gan arī dziļš domāšanas process, kurā nozīmīgs ir nesaraustīts laiks, lai domas varētu izkristalizēties.
Sabiedriskā zinātne, līdzdalīgā pētniecība un zinātnes komunikācija
Elīnai Vikmanei īpaši tuva ir sabiedrības iesaiste pētniecībā. “Sabiedriskā zinātne sniedz milzīgu ieguvumu – zināšanas, piederības sajūtu, pašpārliecību. Bet tā prasa arī no pētniekiem atdot daļu varas,” viņa uzsver. Pētnieces profesionālo interešu centrā ir līdzdalīgā pētniecība, kurā cilvēki sniedz datus un piedalās iniciatīvas kopradē; pētnieki un iedzīvotāji strādā kopā; tiek pastāvīgi domāts par ētiku, varas līdzsvaru un datu zinātnisko kvalitāti. Taču tas ir arī auglīgi – šī pieeja maina gan pašu pētījumu, gan attiecības starp pētniekiem un iesaistītajiem cilvēkiem. Un tas, manuprāt, ir arī zinātnes komunikācijas ceļš – pētīt kopā ar cilvēkiem, lai saskatītu zinātnes komplicētību, nevis mēģināt vienkāršot pētījuma rezultātus.” Viņasprāt, sabiedriskā zinātne un līdzdalīgā pētniecība nav izolēti virzieni, bet savstarpēji papildinošas prakses, kas veido atvērtāku, saprotamāku un iekļaujošāku zinātni.
Elīna uzsver, ka sabiedrība spēj izprast zinātni daudz dziļāk, nekā bieži tiek iedomāts: “Man šķiet, ka zinātnes vienkāršošana ir ar labiem nodomiem būvēts ceļš uz elli. Cilvēki mūsdienu sarežģītajā pasaulē nevar vienlīdz interesēties par visu. Ja ir vēlme iedziļināties kādā tēmā, tieši niansētība ir tā, kas aizrauj.” Svarīgi ir nebaidīties skaidrot arī sarežģītas tēmas. Līdz ar to būtiski ir lauzt stereotipus un veidot atvērtāku sarunu par zinātniskām tēmām.
Viņasprāt, viens no efektīvākajiem zinātnes komunikācijas rīkiem ir stāstniecība un metaforas, jo tās palīdz sarežģītas idejas sasaistīt ar pieredzi, kas cilvēkiem ir pazīstama.
Pētniecība kā dzīvesveids
Pētniecība var kļūt par dzīvesveidu, kas prasa spēju uzturēt līdzsvaru. “Pētniekam ir jāprot, kā nodalīt profesionālo no privātās dzīves, jo izdegšanas risks ir ļoti augsts. Ir jāiemācas sev nospraust robežas,” uzsver E. Vikmane. “Man ir paveicies, ka Latvijas Kultūras akadēmijā ir izveidojusies droša, koleģiāla vide. Tas pētniekam ir ārkārtīgi svarīgi.”
Elīna mudina jaunos pētniekus rīkoties drosmīgi un nevilcināties ar pirmajiem soļiem jau bakalaura līmenī. Viņasprāt, tikai pašam iesaistoties pētniecības darbā, var saprast, vai tas ir īstais virziens un piemērots profesionālais ceļš. Vienlaikus viņa atgādina, ka lielais pārbaudījums ir doktorantūra – tas ir maratons, kurā jāatrod pētniecības ritms un jāspēj ilgstoši noturēt motivāciju.
Ph. D. Elīnas Vikmanes darbs rāda, ka mūsdienu zinātne veidojas sadarbībā un atvērtā dialogā ar sabiedrību. Viņas pētījumi digitālās muzeoloģijas jomā izceļ, kā tehnoloģijas, līdzdalība un skaidra komunikācija palīdz veidot saprotamāku un jēgpilnāku skatījumu uz kultūras mantojumu.
----
Par rakstu sēriju "Latvijas zinātnieku pieredzes stāsti"
Izglītības un zinātnes ministrijas komunikācijas zīmola researchLatvia veidots ieskats Latvijas pētnieku darba gaitās, veicinot dziļāku izpratni par zinātnes lomu sabiedrībā un radot dialogu starp zinātniekiem un plašāku sabiedrību.
Šie stāsti aicina gan esošos un topošos pētniekus, gan sabiedrību kopumā iepazīt Latvijas zinātnes sasniegumus, kā arī smelties iedvesmu un motivāciju no to personību pieredzēm, kuri savu karjeru saistījuši ar zinātnisko darbību. Intervijas tiek realizētas projekta Nr. 1.1.1.1/1/24/I/001 “Efektīvāka un viedāka Latvijas zinātnes politikas ieviešana un vadība” ietvaros.
