Jūlija pētniece ir Vidzemes Augstskolas (ViA) vadošā pētniece Linda Lancere. No medicīnas inženierijas un fizioterapijas līdz virtuālās realitātes un digitāliem risinājumiem veselības aprūpē – Lindas Lanceres profesionālais ceļš vienmēr vedis tur, kur satiekas tehnoloģijas, zinātne un cilvēks. Vidzemes Augstskolas pētniece ne tikai veido tiltus starp dažādām nozarēm, bet arī pārliecina starptautiskus partnerus, ka pasaules līmeņa inovāciju sarunām vieta ir arī Latvijā.
Kāda ir Jūsu pēdējā laika aktualitāte?
Linda: Kopā ar starptautisku virtuālās realitātes veselības aprūpes asociāciju, kas ir viena no nozarē atzītākajām organizācijām, oktobrī Rīgā organizēsim konferenci "8th Annual Virtual Reality and Healthcare Europe Symposium". Līdz šim tā notikusi citviet Eiropā, taču pēc sarunas ar asociācijas vadītāju vienā no starptautiskajām konferencēm man izdevās pārliecināt, ka šoreiz tās norises vietai jābūt Rīgai. Konferencē notiks arī jaunuzņēmumu ideju konkurss (pitch competition), piedalīsies pasaules līmeņa eksperti un dalībnieki gan no ASV, gan Eiropas. Īpaši vērtīga būs otrā diena, kas norisināsies kopā ar Precīzijas medicīnas forumu https://pmnetforum.com/ – Latvijā labi zināmu nozares pasākumu. Vidzemes Augstskolas studentiem un kolēģiem tā būs iespēja satikt pasaules līmeņa profesionāļus, dzirdēt iedvesmojošas lekcijas un veidot jaunus kontaktus. Savukārt augstskolas vārds izskanēs arī starptautiskā profesionālajā vidē, piemēram, Frontiers žurnāla speciālizdevumā "Immersive, Intelligent, and Interoperable Technologies in Rehabilitation: From Lab to Clinical Integration".
Kas Jūs ievirzīja esošajā pētniecības jomā?
Linda: Mans ceļš ved mani caur eksperimentiem, kuros esmu atklājusi sevi. Pirmā studiju pieredze bija Latvijas Jūras akadēmijā Kapteiņa specialitātē – gribēju ceļot un labi pelnīt, taču studijas nepabeidzu. Vēlāk izvēlējos medicīnas inženieriju, kur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Starp studijām piedzima mans pirmais dēls, un kolēģi laboratorijā mani iedrošināja turpināt studijas doktorantūrā.
Doktora grādu ieguvu medicīnas inženierijā, un, godīgi sakot, papildu motivāciju darbu pabeigt deva arī fakts, ka strauji tuvojās mana otrā dēla piedzimšana, disertācijas vadītājs J. Dehtjars un pārējie kolēģi ļoti atbalstīja procesā. Medicīnas inženierija ir ļoti plaša joma – tajā ir gan materiālzinātne, gan protēžu izstrāde, gan elektronika. Studiju laikā metinājām mikroshēmas, strādājām pie datortomogrāfiem un citas praktiskas lietas, kas man ļoti patika. Laboratorijas darbs bija ļoti interesants, taču man pietrūka dinamikas. Pētīt procesus atomu līmenī ir aizraujoši un arī ļoti vajadzīgi, bet rezultāti rodas lēni un ieviesti reālajā dzīvē - vēl lēnāk, esmu pārāk nepacietīga.
Pēc doktorantūras sāku strādāt 3D drukas uzņēmumā, kas toreiz Latvijā bija pielīdzināms zinātniskajai fantastikai. Tieši tur pirmo reizi nonācu starp divām pasaulēm – uzņēmējiem un pētniekiem. Manos darba pienākumos ietilpa palīdzēt abām pusēm saprast vienai otru, prezentēt idejas, izstrādāt biznesa plānus, vadīt projektus un meklēt kopīgus risinājumus tehnoloģiski un no biznesa perspektīvas, šis bija pagrieziena punkts, kurā, kaut arī tikai to visu mācījos, sapratu, ka tā ir viena no lietām, kas man ļoti patīk. Lielu lomu nospēlēja uzņēmuma vadība, kas veda cauri šim procesam, kas bija desmit reizes straujāks nekā universitātes vide. Šajā uz;nēmumā arī sākas sasaiste ar medicīnu - gan drukājām protēzes bērniem un pieaugušajiem, gan arī izstrādājām programmatūru protēžu modelēšanai
Ar laiku sapratu, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem vēl tiešāk, tāpēc ieguvu arī fizioterapeita kvalifikāciju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc tam nāca piedāvājums strādāt uzņēmumā, kas attīstīja virtuālās realitātes risinājumus - simulācijas neatliekamajā palīdzībā kara apstākļos. Turpinājās medicīnas tēma, arī šeit biju nosacīti tilts - bija jānodrošina, ka tehnoloģija īsteno prasības no medicīniskās perspektīvas.
Tieši šī daudzveidīgā pieredze mani atveda uz Vidzemes Augstskolu, kur varu apvienot pētniecību ar sadarbību starp akadēmisko vidi, uzņēmējiem un veselības aprūpes speciālistiem.
Kā sākās Jūsu ceļš Vidzemes Augstskolā?
Linda: Pilnīgi nejauši. Man ļoti patīk kāpt kalnos, un vienā no ekspedīcijām – šķiet, Elbrusā vai Kazbekā – satiku asoc.prof. Arni Cīruli. Kādu laiku pēc šīs ekspedīcijas, viņš uzrunāja mani par Vidzemes Augstskolas pēcdoktorantūras iespēju un mudināja pieteikties. Pieteikuma sagatavošanā ļoti palīdzēja Atis Kapenieks, bet tieši Arnis bija tas cilvēks, kura dēļ šodien esmu šeit.
Pēcdoktorantūras projekta laikā man bija iespēja gadu pavadīt Amerikas Savienotajās Valstīs BAFF programmā, kas deva ļoti vērtīgu starptautisku pieredzi - apgūt zināšanas par klīniskās pētniecības un tehnoloģiju validēšanas procesiem vienā no vadošajām šīs jomas laboratorijām.
Kas ir Jūsu pētniecības joma?
Vienkāršoti sakot – es veidoju saikni starp cilvēku un tehnoloģijām. Palīdzu medicīnas speciālistiem saprast, kā tehnoloģijas var risināt viņu ikdienas problēmas, bet tehnoloģiju izstrādātājiem – izprast ārstniecības nozares vajadzības. Liela daļa mana darba saistīta ar lietotāja pieredzi jeb User Experience (UX). Praksē tas nozīmē daudz sarunu ar ārstiem, fizioterapeitiem un citiem speciālistiem, lai izprastu problēmu, un pēc tam šo informāciju "pārtulkotu" programmētājiem un izstrādātājiem. Vai arī otrādi - palīdzēt zinātniekiem, inženieriem saprast, kam tieši viņu tehnoloģija varētu palīdzēt un potenciāli būt arī bizness. Tas ir process no idejas, līdz testēšanai un ieviešanai reālajā dzīvē. Strādāju ar mobilajām, web, sensoru un virtuālās realitātes tehnoloģijām un visu, kas saistīts ar to ieviešanu.
Vai un kā pētniecības rezultāti ietekmē sabiedrību, ekonomiku vai citas jomas?
Linda: Man ir ļoti pateicīga joma, jo tās ietekme uz sabiedrību ir ļoti tieša. Ar tehnoloģiju palīdzību varam uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti gan individuālā, gan visas veselības aprūpes sistēmas līmenī. Mēs iesaistām cilvēkus ar muguras sāpēm virtuālās realitātes vingrojumu pētījumos, izstrādājam digitalizācijas stratēģijas veselības aprūpes pakalpojumu pilnveidei, veicinām dialogu starp ministrijām un slimnīcām, palīdzam veselības tehnoloģiju jaunuzņēmumiem, piemēram, projektā LeapXR, radīt kvalitatīvus produktus un vienlaikus popularizējam veselīgu dzīvesveidu. Man ir svarīgi, lai pētniecība nepaliktu tikai publikācijās, bet pārtaptu risinājumos, kas reāli palīdz cilvēkiem.
Kas Jūs visvairāk aizrauj pētnieka darbā, un kas rada lielākās grūtības?
Linda: Mani visvairāk motivē apziņa, ka ar tehnoloģiju palīdzību varam palīdzēt cilvēkiem atklāt savas iespējas un par savu veselību rūpēties efektīvāk. Taču es vienmēr saku – tehnoloģijai ir jāpalīdz cilvēkam būt apzinātākam, nevis jākļūst par galveno risinājumu. Ikdienā satieku dažādu jomu profesionāļus, nepārtraukti mācos un uzzinu ko jaunu. Šajā jomā nav iespējams apstāties – tehnoloģijas attīstās ļoti strauji. Lai cik ironiski tas nebūtu, joprojām liela daļa mobilo un tīmekļa risinājumu netiek izstrādāti cilvēkam ērti lietojamā veidā, nemaz nerunājot par virtuālo realitāti. Man patīk būt tai, kas saved kopā dažādas puses un palīdz nonākt līdz kopīgam risinājumam. Tas rada lielu gandarījumu un arī pašai dod iedvesmu jaunām idejām. Droši vien kolēģus ar tām dažreiz esmu mazliet nogurdinājusi (smejas.)
Protams, ir arī grūtības. Finansējuma piesaiste kļūst arvien sarežģītāka, un konkurence projektu konkursos pieaug. Tāpat izaicinājums ir iedrošināt cilvēkus izmēģināt jaunās tehnoloģijas, īpaši, ja tām pievienoti dažādi sensori. Vienlaikus tas rada arī gandarījumu – skaidrot, lauzt stereotipus un palīdzēt ideju autoriem saprast, kā vislabāk attīstīt savus risinājumus. Virtuālās realitātes jomā papildu sarežģījumus rada regulējums un sertifikācijas prasības, tāpēc nereti pat ļoti labs produkts tirgū nenonāk tik ātri, kā gribētos. Turklāt joprojām valda stereotips, ka virtuālā un papildinātā realitāte ir domāta tikai spēlēm un izklaidei, lai gan veselības aprūpē tās potenciāls ir daudz plašāks.
Kā Vidzemes Augstskolas vide palīdz Jūsu darbā?
Linda: Vidzemes Augstskolas lielākā priekšrocība ir tās elastība. Tā dod brīvību izvēlēties projektus, sadarboties ar partneriem Latvijā un ārvalstīs un strādāt pie tēmām, kas patiešām ir nozīmīgas. Šeit nav sajūtas, ka viss iestrēgst procesos – var ātri virzīt idejas uz priekšu, sekot līdzi nozares attīstībai un radīt reālu ietekmi. Un vēl viena ļoti liela vērtība ir cilvēki – mūsu augstskolā ir daudz entuziastisku un profesionālu kolēģu, ar kuriem kopā tiešām var gāzt kalnus.
Kas Jūs raksturo ārpus pētniecības?
Linda: Man patīk kustība un izaicinājumi. Dejoju latīņamerikas dejas, spēlēju pludmales volejbolu, braucu ar kvadraciklu un esmu lēkusi ar izpletni. Ļoti patīk arī kāpt kalnos. Protams, lielākā daļa mana brīvā laika paiet kopā ar abiem dēliem un suni. Kad gribas atpūsties, nereti tas nozīmē palīdzēt vecākiem – nopļaut zāli vai pastrādāt dārzā (smejas.)
Vai mēģināt bērnus ievirzīt savā jomā?
Linda: Mērķtiecīgi – nē. Man svarīgāk ir, lai viņi atrod savu aicinājumu un iemācās patstāvību, atbildību, pārliecību un iegūst prasmes, kas noderēs neatkarīgi no izvēlētās profesijas. Piemēram, vecāko dēlu iesaistīju video montāžā Riga TechGirls projektā “Cilvēcīgi par tehnoloģijām - veselības aprūpes speciālistiem” un mudināju iestāties StartSchool programmā. Nezinu, vai tā būs viņa nākotnes profesija, bet pieredze un vide noteikti būs vērtīga.
Kur Jūs sevi redzat pēc dažiem gadiem?
Linda: Man ir svarīgi izprast lietu būtību un procesus. Tāpēc nedomāju, ka man ir izšķiroši, vai strādāju augstskolā, uzņēmumā, nevalstiskajā organizācijā vai citur. Man svarīgākais ir būt komandā, kas rada praktiskus un sabiedrībai vajadzīgus risinājumus. Man vienmēr paticis atrasties starp dažādām jomām, palīdzēt cilvēkiem saprast vienam otru un kopīgi nonākt līdz rezultātam. Domāju, ka arī pēc dažiem gadiem vēlēšos darīt tieši to.
