Dr. ing. Maira Indrikova ir zinātniece, kuras piemērs var kļūt par iedvesmu ikvienam jaunajam pētniekam. Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas Fakultātē, Fizikas programmā, Maira devās uz Ķīles universitāti Vācijā, kur, sadarbojoties ar tehnoloģiju un inženierijas gigantu “Bosch”, uzrakstīja gan maģistra, gan doktora darbu par litija jonu baterijām. Maira vienmēr ir bijusi uzņēmīga un atvērta jaunām iespējām, tāpēc pēc kāda laika kļuva par lielā uzņēmuma pētniecības inženieri un inovāciju vadītāju. Taču ar to viņas veiksmes stāsts nebeidzas, jo Maira Indrikova pirms vairāk nekā gada atgriezās Latvijā. Savas iegūtās zināšanas un prasmes Maira tagad izmanto atbildīgajā Rīgas Tehniskās universitātes Zinātņu prorektores amatā.
Kā sākās Jūsu interese par zinātni un darbu zinātnē?
Interese par zinātni man radās jau agrā bērnībā, jo es vienmēr gribēju saprast, kā lietas strādā un kas ir tie neredzamie procesi, kas tās darbina.
Pabeidzot vidusskolu, sāku studēt Latvijas Universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, iestājos tajā laikā populārajos “fizmatos”. Es studēju fiziku, un šo studiju laikā ar Erasmus+ programmas palīdzību nokļuvu Zviedrijā, Ūmeo universitātē. Šajā laikā man iepatikās starptautiskā vide.
Savu bakalaura darbu uzrakstīju Latvijas Universitātes Cietvielu Fizikas institūtā. Pētniecībā es pievērsos materiālzinātnei. Savas mentores Intas Muzikantes iedrošināta, es devos studēt materiālzinātni uz Vāciju, Ķīles universitāti, kur šī joma ir augsti attīstīta. Tā, soli pa solim es arvien vairāk sapratu, ko nozīmē darbs zinātnē un kā to var apvienot ar darbu industrijā.
Kā studiju un zinātniskais process notika Vācijā, Ķīles universitātē?
Vācijā ir kāds ļoti tipisks modelis – studenti tur strādā par laboratoriju asistentiem. Paralēli studijām maģistrantūrā, es strādāju arī materiālzinātnes laboratorijā, kurā mēs pievērsāmies tēmām, kas saistītas ar saules bateriju raksturošanu, silicija raksturošanu ar elektoķīmiskām metodēm un kodināšanas metodēm poru veidošanai. Šo laboratoriju tobrīd vadīja profesors Helmuts Folss, un viņš sadarbojās ar industriju. Viņš attīstīja saules bateriju raksturošanas iekārtu, ko tālāk tirgoja zinātnes centram tehnoloģiju un inženierijas uzņēmumā “Bosch”, un toreiz kā mans mentors viņš ieminējās: “Maira, tavā CV nav nevienas industrijas pieredzes, vai Tu gribētu rakstīt savu maģistra darbu kompānijā “Bosch”?”
Kad mācījos universitātē, es biju diezgan pārliecināta, ka gribu iet akadēmisko ceļu – man ļoti patika zinātne un viss, kas notiek universitātē, bet Vācijā es izlēmu pamēģināt un mainīt sava iesāktā ceļa virzienu. Nolēmu aizbraukt uz “Bosch” un sadarbībā ar uzņēmumu uzrakstīt savu maģistra darbu.
Atceros, ka pašā sākumā par kompāniju “Bosch” zināju tikai to, ka viņi ražo veļas mašīnas, tādēļ šaubījos – ko gan šajā pielietojumā es varētu vēl pētīt? Toreiz biju diezgan maldīga savos priekšstatos, jo nezināju, cik kompānija ir liela un dažāda. Nezināju arī, ka Vācijas uzņēmumos ir izveidoti augsti attīstīti zinātnes centri. Sākumā man bija priekšstats, ka “Bosch” uzņēmumu pārsvarā veidos ražošanas vide. Arī šajā aspektā maldījos – mēs tur bijām vairāki simti studentu no visas pasaules, pētot visdažādākās tēmas. Tie bija gan amerikāņi, gan franči, nīderlandieši, kolumbieši, kanādieši – es ieguvu daudzus draugus no visas pasaules.
Tā kā elektromobilitāte un ilgtspēja man ir tuvas tēmas, tad savu maģistra darbu es rakstīju par litija-jonu baterijām. Man bija divi darba vadītāji: viens uzņēmumā, bet otrs – universitātē. Šī bija lieliska iespēja – rakstīt maģistra darbu kompānijā sadarbībā ar Ķīles universitāti.
Pēc maģistra grāda iegūšanas, Jūs palikāt Vācijā un turpinājāt darbu zinātnē, rakstot disertācijas darbu.
Jā. Maģistra darba rakstīšanas laikā man bija regulāras tikšanās ar darba vadītāju no universitātes, lai saprastu, vai maģistra darbs ir uzrakstīts gana labā zinātniskā līmenī. Kopumā šis periods bija pilnīgi cita pasaule, kura man iepatikās tik ļoti, ka es izlēmu arī savu doktora darbu rakstīt industrijā. Protams, uzņēmums man nevar piešķirt zinātnisko grādu, bet Vācijā uzņēmumi šajā jomā ļoti veiksmīgi sadarbojas ar universitātēm.
“Bosch” zinātnes centrs ir kā viens liels starpdisciplinārs “campus”. Zinātnes iespējas, kas tur paveras, ir ļoti augstā līmenī. Uzskatu, ka fundamentālā zinātne un lietišķā zinātne ir vienlīdz svarīgas plašajā zinātnes ainavā. Tā kā tobrīd darbojos vairāk lietišķās zinātnes laukā, ātri aptvēru, cik svarīgi zinātniekam ir sadarboties ar industriju, jo industrijas pārstāvji zina, kas ir nepieciešams tirgum un cilvēkiem pašlaik. Savā disertācijā es turpināju pētīt litija-jonu baterijas elektromobilitātei, lai saprastu, kā elektrodu morfoloģija un īpašības ietekmē baterijas darbību. Mans mērķis bija, lai elektroauto tiktu tālāk, ātrāk tiktu uzlādēts un ilgāk kalpotu tā īpašniekam.
Sanāk, ka “doktora grāda” sēkla tika iesēta pašā uzņēmumā, jo caur uzņēmumu sākāt meklēt sava darba vadītāju universitātē… Vai Latvijā tā vispār mēdz notikt?
Jā, uzņēmums meklēja man darba vadītāju, kas ir eksperts savā jomā. Tā arī nonācu līdz Prof. Arno Kwade no Tehniskās Braunšvaigas universitātes.
Latvijā nozarei pakāpeniski parādās interese par industriāliem doktoriem, bet tas vēl nav tik izteikti un populāri.
Kopumā gan nevaru teikt, ka Latvijai iet slikti. Bieži vien, dzīvojot nepārtraukti vienā un tajā pašā vidē, mēs nepamanām pārmaiņas. Kad es devos iegūt zināšanas ārpus Latvijas robežām, zinātne Latvijā ļoti atšķīrās no tā, kāda tā ir tagad.
Atgriežoties mājās pēc 12 gadiem, es ieraudzīju ļoti lielas izmaiņas – gan infrastruktūras ziņā, gan tajā, ko esam mācījušies no ārvalstu kolēģiem, un domāju, ka ar katru gadu kļūs arvien labāk. Gudri cilvēki ir visur – neatkarīgi no tā, kādā pasaules malā vai valstī cilvēks dzīvo. Un, lai gan mūsu valsts ir maza, tā ir arī mūsu priekšrocība, jo esam savā starpā saistīti, viens otru pazīstam un šādā veidā mēs kopīgi varam ātri attīstīt jaunas idejas.
Piemēram, ja pavērojam, kādi ir Latvijā izstrādātie digitālie risinājumi, var secināt, ka mēs esam soli priekšā citām valstīm. Varbūt vāciešiem internets bija ātrāk pieejams mājās, taču šobrīd Latvijas optiskie kabeļi un pārējais, kas notiek digitālās infrastruktūras ziņā, ir daudz modernāks nekā Vācijā. Līdz ar to ir jomas, kur mēs esam izvirzījušies priekšā, un ir jomas, kur priekšā ir citas valstis. Man šķiet, svarīgāk ir mācīties vienam no otra to, kas labi strādā, nevis skatīties uz to, kas mums pietrūkst.
Kāpēc ir svarīgi veidot tīklus un veicināt starptautisko sadarbību?
Tas ir svarīgi, jo tikai retos gadījumos mēs varam sasniegt kaut ko lielu, nesadarbojoties. Mēs neesam valsts ar lielāko iedzīvotāju skaitu, tāpēc, ja vēlamies iekļauties kopējā ekosistēmā, ir neizbēgami veidot sadarbības, piemēram, kvantu tehnoloģiju attīstībā, čipu attīstībā, digitalizācijas jomā. Latvijai ir jābūt reālistiskai, atrodot savu nišu – to, kurā mēs varam sniegt pievienoto vērtību.
Starptautiskie tīkli un sadarbības spēlē būtisku lomu zinātnes attīstībā un progresā, tāpēc es ļoti atbalstu jauno zinātnieku došanos uz ārzemēm, lai smeltos pieredzi un zināšanas. Pēc tam gaidot viņu atgriešanos mājās, lai viņi savai valstij spētu dot gan jaunas zināšanas, gan ārvalstu kontaktus šo pašu sadarbību veicināšanai.
Kas, jūsuprāt, varētu būt Latvijas niša, mūsu veiksmes stāsts?
Ir svarīgi saprast, kas mums ir pieejams un kādas ir mūsu stiprās puses. Un, protams, ir būtiski sekot procesiem, aktuālajiem jautājumiem Eiropā, lai saprastu realitāti – kādas ir vajadzības un ko mēs varam piedāvāt.
Ja man jautātu, kur Latvijai ir priekšrocības, es teiktu – tā ir digitālā joma, kā piemēru minot mākslīgo intelektu, kiberdrošību. Par kiberdrošību runājot, iemesls tam ir visnotaļ skaidrs ģeopolitiskās un ģeogrāfiskās situācijas dēļ. Šīs tēmas mums ir ļoti tuvas un aktuālas.
Man bija tas gods pārstāvēt Latviju OECD paneļdiskusijā par kvantu tehnoloģijām, tur es iepazinos ar daudzveidīgo zinātnieku darbu Latvijas universitātēs. Un ir apbrīnojami, cik daudz mūsu zinātnieki ir sasnieguši katrs savā jomā.
Kāda bija jūsu motivācija pēc tik ilgiem gadiem Vācijā atgriezties Latvijā?
Es vēlējos atgriezties dzimtenē un dalīties ar visu, ko esmu uzzinājusi, atrodoties prombūtnē. Man tā ir spēcīga motivācija amatā, kurā šobrīd atrodos.
Vācijā es ļoti daudz iemācījos par procesu sakārtošanu, un Latvijā es redzu, ka daudzus esošos procesus var uzlabot. Protams, arī citas valstis varētu mācīties no mums – tas strādā abos virzienos. Pieredze uzņēmumā “Bosch” mainīja manu skatījumu uz lietu kārtību, un Latvijā es redzu, ka maziem solīšiem mēs arī varam sakārtot savu vidi tā, lai sasniegtu lielos mērķus, piemēram, iegūtu augstus reitingus starptautiskajā universitāšu izvērtējumā.
Salīdzinot ar citu valstu pētniekiem, latviešiem piemīt liels čaklums un ātrums, kādā mēs strādājam, fleksibilitāte dažādās jomās. Protams, reizēm ir svarīgi fokusēties uz vienu specifisku jomu, lai tajā būtu ekselents, bet Latvijā zinātnieki bieži ir arī plaša mēroga speciālisti. Svarīgi pieminēt, ka Latvijas cilvēki strādā ar milzīgu atdevi – it sevišķi ņemot vērā, ka mūsu valstī zinātniekiem nav garantētas finansiālas stabilitātes.
2025. gada 1. maijā sākāt strādāt RTU Zinātņu prorektores amatā. Kā Jūs šeit jūtaties?
Šis laiks paskrēja vēja spārniem, tas bija izteikti dinamisks, bet es jūtos labi. Man patīk būt mājās un es ļoti izjūtu, ka ir atšķirība, vai Tu dari kaut ko savas valsts labā, vai kādā citā valstī privātam uzņēmumam. Viennozīmīgi ir lielāks gandarījums ieviest kādu jaunu procesu savā valstī. Es izjūtu arī lielu lepnumu, par to, ka varu reprezentēt savu valsti dažādos starptautiskos pasākumos. Es to daru ar lielu cieņu, lepnumu un atbildības sajūtu. Jā, mums Latvijā ir lietas, ko var uzlabot, bet visi tie izaicinājumi, manuprāt, ir mūsu iespējas. Ja kādreiz man nolaižas rokas, tad es atgādinu sev, ka viss patiesībā ir tikai laika jautājums un visu ir iespējams paveikt. Izaicinājumi motivē mani darboties.
Kādas intereses Jums ir ārpus zinātnes? Kas jūs iedvesmo?
Man dzīvē patīk ievērot balansu, jo tikai tad, kad esmu izgulējusies, atpūtusies un sakārtojusi domas, es varu būt labāka vadītāja. Viena no lietām, kas man ļoti patīk un palīdz ir burāšana. Atgriežoties Latvijā, sapratu, ka man ir iespēja to darīt Baltijas jūrā, un nolēmu iegūt starptautisko atpūtas kuģu vadītājas apliecību. Lai gan esmu iesācēja, mana pieredze vēlreiz apstiprina atziņu, ko es sev vienmēr ņemu līdzi – ja grib, tad var. Tas noteikti ir hobijs, kas palīdz izvēdināt galvu un sakārtot domas.
Es izbaudu laiku pie dabas, tāpēc bieži dodos arī pārgājienos, sēņoju. Tāpat man patīk ceļot – tas dod iespēju attīstīt zināšanas ne tikai darbā, bet arī iepazīstot pasauli – dažādas vietas uz pasaules kartes un to kultūru. Izbaudu arī grāmatu lasīšanu.
Ko ir jāzina jaunajiem zinātniekiem, lai tie varētu gūt panākumus?
Zinātniekam ir jābūt neatlaidīgam. Svarīgi ir nepadoties un iet uz priekšu, jo vienmēr var atrast risinājumus. Ja pēc pirmā neizdevušās eksperimenta eksperimentālajā zinātnē pētnieks būtu nolaidis rokas, tad nekas netiktu atklāts un izgudrots. Mēs mācāmies no savām kļūdām, un arī kļūda ir rezultāts. Ir jābūt atvērtiem pasaulei un tās iespējām.
