“Ģimenes ārsta profesiju joprojām pavada dažādi stereotipi, kas var ietekmēt arī jauno ārstu karjeras izvēli,” to atklāj vērienīgs Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētījums, kurā notikušas arī intervijas ar programmas Medicīna studentiem un analizēta medicīnas studentu attieksme pret ģimenes medicīnas specialitāti. Pētnieku grupas dalībniece ir programmas Sociālās zinātnes apakšprogrammas Veselības vadība doktorante Ieva Griķe. Viņa vēlas šo stereotipu lauzt un pētījumā kopā ar kolēģiem meklē būtiskākos šķēršļus jauno ārstu piesaistei ģimenes medicīnā. Realitāte izrādās daudz plašāka, sarežģītāka.
Iepazīstinām ar doktoranti I. Griķi un viņas pētījumu.
I. Griķe RSU ir nav tikai doktorante, viņas profesionālā darbība ar mūsu universitāti bijusi saistīta vairākos posmos – sākumā strādājusi RSU Doktorantūras nodaļā, pēc tam – Rezidentūras nodaļā vadījusi rezidentūras procesus. Patlaban viņa ir RSU Mūžizglītības centra direktore. Kopš 2007. gada viņas darba ceļš saistīts ar augstākās izglītības un zinātnes jautājumiem, tostarp Izglītības un zinātnes ministrijā.
I. Griķes pirmā izglītība ir politikas zinātnē, bet maģistra grādu ieguvusi veselības vadībā. Tādējādi visa pieredze veidojusi pamatu, lai turpinātu akadēmisko ceļu doktorantūrā, kur viņa var apvienot profesionālo pieredzi ar zinātnisko interesi par veselības politiku.
Jūsu topošais promocijas darbs rit Valsts pētījumu programmas projekta Ģimenes ārstu dzīvesspēka veicināšana Latvijā: izaicinājumi un risinājumi ietvaros. Kādēļ kā pētāmo tēmu izvēlējāties šo virzienu?
Jau iepriekš strādājot RSU Rezidentūras nodaļā, es plānoju un koordinēju rezidentūras procesus, topošo speciālistu studijas un sadarbojos ar rezidentūras vadītājiem un ārstniecības iestādēm – kopumā aptuveni 60 dažādās rezidentūras programmās. Šajā darbā labi iepazinu rezidentūras izaicinājumus un grūtības. RSU un Latvijas Universitāte (LU) kopīgi īsteno uzņemšanu rezidentūrā, tādēļ, būdama cieši iesaistīta uzņemšanas norisēs, labi pārzināju situāciju visā Latvijā.
Jau tolaik bija redzams, ka ir ārstu specialitātes, kuras valstij ir īpaši nepieciešamas – turklāt lielā skaitā. Vienlaikus gan jauno ārstu izvēlē tās nereti nav populārākās. Piemēram, viena no mazāk izvēlētajām ir ģimenes ārsta specialitāte. Līdzīga situācija vērojama arī ar iekšķīgo slimību ārstiem (internistiem) un neatliekamās medicīnas ārstiem.
Šīs ir ļoti svarīgas specialitātes, lai nodrošinātu pamata veselības aprūpi, tomēr studējošo interese par tām joprojām ir salīdzinoši zema.
Arī mūsu pētījums vēlreiz parādīja, ka šī nav tikai individuālu izvēļu problēma – to ietekmē gan veselības aprūpes sistēmas organizācija, gan darba vide, gan specialitātes prestižs un karjeras perspektīvas.
Es jau biju sākusi doktorantūras studijas, un mana sākotnēji iecerētā tēma bija plašāka, kopumā saistīta ar deficīta ārstu specialitātēm. Veselības ministrija izsludināja minēto projektu – par faktoriem, kas ietekmē tieši ģimenes ārstu studējošo piesaisti un noturēšanu profesijā. Darbs šajā pētījumā lieliski atbilst manai profesionālajai pieredzei un izglītībai – te krustojas gan manas zināšanas politikas zinātnē, gan veselības vadībā.
Pētījums ir apjomīgs. Kurā pētījuma daļā jūs iesaistījāties?
Pašreiz pētījums ir noslēguma fāzē. Es vairāk iesaistījos divās darba pakās, proti, par apkārtējās vides ārējo faktoru izpēti, kas saistās ar studentu piesaisti un jauno ārstu noturēšanu, kā arī saistībā ar rekomendāciju izstrādi situācijas uzlabošanai. Ko mēs darījām? Pētījām, kāds ir normatīvais regulējums ģimenes ārstu piesaistei un noturēšanai. Intervējām valsts institūcijas un pašvaldības, kā arī profesionālās asociācijas – kāds ir to vērtējums par situāciju, kādi ir galvenie instrumenti, kuri tiek izmantoti situācijas uzlabošanai. Apskatījām arī zinātnisko literatūru: ko saistībā ar pētāmo jautājumu dara pasaulē, kas darbojas un kas ne, ko dara valsts, pašvaldības un augstskolas. Latvijā divas universitātes – RSU un LU – nodrošina jauno ārstu sagatavošanu. Cita starpā izvērtējām, cik agrīni studiju procesā studenti sastopas ar ģimenes medicīnu, jo pētījuma rezultāti liecina, ka motivācija izvēlēties šo specialitāti bieži veidojas jau studiju sākumposmā.
Otrajā darba pakā, savukārt, sociālās antropoloģijas kolēģi intervēja gan studentus un rezidentus, gan jaunos ģimenes ārstus. Bija svarīgi saprast viņu redzējumu.
Pasteidzoties laikam priekšā, pirms plašāk esam uzzinājuši par pētījuma rezultātiem, kas jūs pašu pārsteidza pētījuma rezultātos? Un ko varētu mainīt, lai mums būtu vairāk jauno ģimenes ārstu un viņi profesiju nepamestu?
No vienas puses jau tagad no valsts un augstskolu puses ļoti daudz tiek darīts, lai problēmu risinātu. Pozitīvais – problēma ir nosaukta vārdā.
Bet realitāte ir tāda, ka ļoti bieži iecerētajām darbībām nav naudas.
Taču pētījums parādīja, ka galvenais izaicinājums nav tikai finansējuma trūkums.
Bieži vien problēma ir koordinētas rīcības un skaidra ilgtermiņa plāna trūkums – dažādas institūcijas dara daudz, bet veiktie pasākumi ne vienmēr veido vienotu sistēmu.
Esošā rīcība ir sadrumstalota – viens dara kaut ko vienu, otrs ko citu… Pietrūkst pārraudzības un sistemātiska redzējuma, lai visas aktivitātes būtu ar ilgtermiņa efektu.
Ja jums tagad vajadzētu reklamēt pēdējo kursu programmas Medicīna studentiem ģimenes ārstu rezidentūras programmu, ko jūs uzsvērtu?
Intervijās ar medicīnas studentiem izskanēja arī priekšstati, ka ģimenes ārsta darbs galvenokārt saistīts ar administratīviem pienākumiem un nosūtījumu izrakstīšanu.
Patiesībā tā ir ļoti plaša specialitāte! Ar apjomīgām profesionālās izaugsmes iespējām klīniskajā jomā. Piemēram, šobrīd tajā arvien vairāk ienāk modernās tehnoloģijas un arvien biežāk ģimenes ārsti izmanto ultrasonogrāfiju.
Ģimenes medicīna maldinoši šķiet viegla un vienkārša, patiesībā tā ir viena no visgrūtākajām – ja gribi tajā būt izcils, jāpārzina ļoti plašs medicīnas spektrs – dermatoloģija, internā medicīna, kardioloģija, otolaringoloģija un citas jomas. Turklāt pētījums rāda, ka jaunajiem ārstiem ļoti svarīga ir arī darba vide – komanda, profesionālais atbalsts un iespēja strādāt modernā praksē, un tāpēc daudzviet pasaulē ģimenes medicīna tiek organizēta kā komandas darbs, nevis individuāla prakse.
Ja jau rīt jūs kļūtu par veselības ministri, ko jūs mainītu saistībā ar ģimenes medicīnu?
Mūsu pētījums parāda, ka jaunie ārsti pieņem lēmumus ne tikai par specialitāti, bet par dzīves modeli – par darba vidi, komandu, reģionu, administratīvo slogu un nākotnes drošību.
Pirmā rīcība būtu radīt strukturētu un atbalstošu primārās aprūpes modeli, kurā ārsts nejūtas viens.
To var panākt, izveidojot prognozējamu un koordinētu primārās aprūpes modeli, kur pēctecība, komandas darbs un prakses atbalsts ir sistēmiski nodrošināti, nevis atstāti individuālai iniciatīvai. Tas nozīmētu arī skaidrāku sadarbības modeli starp valsti, pašvaldībām un citām procesā iesaistītajām institūcijām, lai ģimenes ārstu piesaiste un noturēšana būtu mērķtiecīgi plānota ilgtermiņā.
Pievērsīsimies studijām doktorantūrā. Kādas tās ir, ko no cilvēka prasa?
Es nepateikšu neko jaunu: doktorantūra prasa lielu pašdisciplīnu. Cik daudz izdari, tik arī būs. Ir daudz patstāvīgā darba.
Un kā izdodas disciplinēt sevi?
Disciplīna izdodas ar dažādām sekmēm. Es atceros, kā viena no doktorantūras nodarbību docētājam dalījās pieredzē, kā sevi disciplinē: viņa apzināti atvēlēja ik rītu apmēram 40 minūtes pētniecības darbiem, proti, dažādu zinātnisko darbu rakstīšanai. Kādu laiku izdodas no tā iedvesmoties, sekot šim principam līdzi, bet tad “notiek dzīve”, kas izsit no ritma… Noteikti ir vērtīgi, ka esmu iesaistījusies pētījumā ar veselu komandu, jo projekta termiņi mobilizē, turklāt kopīgās diskusijās var labāk definēt jautājumus un interpretēt rezultātus.
Vai pētnieciskais darbs ir pavēris arī kādas starptautiskas sadarbības, dalību konferencēs?
Projekta rezultātus esam prezentējuši divās ģimenes ārstu konferencēs. Viena bija Eiropas Lauku ģimenes ārstu asociācijas konference pagājušā gada vasarā, savukārt pagājušā gada rudenī bijām Pasaules ģimenes ārstu asociācijas kongresā. Tā bija ļoti interesanta pieredze saprast, ka un ko daudzi pēta ģimenes medicīnas jomā. Iepazināmies gan ar dažādiem klīniskajiem pētījumiem, gan tiem, kuri veltīti profesijas stiprināšanai (piemēram, kā jau pamatstudiju posmā pozicionē ģimenes medicīnu). Sapratām, ka mūsu izaicinājumi nav unikāli, daudziem ir ļoti līdzīgas problēmas. Vienlaikus ir valstis, kurās šie jautājumi ir sakārtotāki, nobriedušāki.
Kuras tās ir un ko no tām varam mācīties?
Varam daudz ko mācīties no Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādas. Tur universitātes jau kopš pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem sistemātiski domā, kā studiju laikā ieinteresēt studentus primārajā veselības aprūpē, īpaši ģimenes medicīnā. Piemēram, daudzās medicīnas skolās tiek veidoti tā sauktie longitudinal learning pathways – studiju modeļi, kuros studenti ilgākā laika posmā ir piesaistīti vienai primārās aprūpes praksei vai kopienai, seko pacientiem laika gaitā un paralēli apgūst dažādas klīniskās disciplīnas. Tas ļauj daudz labāk izprast ģimenes ārsta darba saturu un bieži vien ietekmē arī specialitātes izvēli.
Gatavojot pētījumam literatūras apskatu, mani pārsteidza, ka ar problēmām, ar kurām Latvijā saskaramies šodien – piemēram, jauno ārstu piesaisti primārajai aprūpei –, šīs valstis sāka sistemātiski strādāt jau pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Tikmēr Latvijā padomju periodā ārstu karjeras izvēle lielā mērā tika noteikta administratīvi – jaunos ārstus pēc studijām vienkārši nosūtīja darbā uz konkrētām vietām.
RSU jūs vadāt arī Mūžizglītības centru. Pastāstiet vairāk par to!
Patlaban aktīvi paplašinām mūžizglītības piedāvājumu: attīstām jaunas izglītības programmas dažādās jomās, tostarp sociālajās zinātnēs un digitālajā transformācijā. Veidojam arī mikroapliecinājuma programmas, kas ļauj ātri un elastīgi apgūt darba tirgū nepieciešamās prasmes. Universitātes kontekstā mikroapliecinājumi ir svarīgi, jo tie ļauj koncentrētā formā apgūt konkrētas kompetences un papildināt profesionālās zināšanas, neiesaistoties pilna apjoma studijās.
Ņemot vērā arī starptautiskās tendences, domāju, ka šīs programmas kļūs par ļoti svarīgu mūžizglītības instrumentu universitātē, jo ļauj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām darba tirgū un piedāvāt elastīgākas mācīšanās iespējas dažādu nozaru profesionāļiem.
Manā redzējumā Mūžizglītības centram nākotnē arvien vairāk būtu jākļūst par vietu, kur cilvēks var elastīgi atgriezties universitātē dažādos dzīves posmos – papildināt savas zināšanas, pārkvalificēties vai apgūt jaunas kompetences.
Ko jūs ieteiktu citiem cilvēkiem, kuri vēl tikai domā: sākt doktorantūras studijas vai nē?
Ieteiktu nebaidīties. Doktorantūra paver jaunus apvāršņus un iespējas. Pilnīgi noteikti!
