Kāpēc sēt pļavu? Cik ilgā laikā tā izaugs? Vai tad tas nenotiek pats no sevis? Delfi Brand Studio projekta "Dabas pēdās" ietvaros saruna ar Dr. geogr. Agnesi Priedi.
Bioloģiski daudzveidīga puķu pļava varbūt košāk zied mūsu apziņā nekā Latvijas realitātē, kur to bieži aizstāj lekns lopbarības zālājs vai citu, saimnieciski izdevīgāku kultūraugu tīrumi. Dabas datu skaitīšanas slēdziens ir skarbs – tikai nepilns viens procents valsts teritorijas atlicis dabiskajiem zālājiem. Lai arī tie ir ap 60 tūkstošiem hektāru, šī biotopa apdraudējums slēpjas tajā, ka mazie pļavu deķīši ir izkaisīti pa visu teritoriju. Pārāk atstatus, lai tie savā starpā spētu ar vēja, putnu vai liellopu "pasta" palīdzību apmainīties ar sēklām, tādējādi nodrošinot sugu apriti, izplatīšanos vai vismaz izdzīvošanu. Kā atzīst biotopu un augu sugu aizsardzības jomas eksperte Agnese Priede, dabisko zālāju kopšana un sēšana ir veids, kā palīdzēt sugām atgriezties. Asinsrites uzturēšanai būtu nepieciešams, lai vismaz 3 % Latvijas plestos dabiskās pļavas.
Ilgtermiņa attiecības
Agnese pieticīgi bilst, ka misija esot skaļš vārds, bet apmēram tāds ir viņas darbības vadmotīvs – pirmkārt, palīdzēt cilvēkam saprast, vai pļava ir tas, kas vajadzīgs, un vai šis process būs pa spēkam, un, otrkārt, izglītot par praktisko pusi un turpmākajām attiecībām ar pļavu. Dabiskai pļavai bieži tiek ierādīts kāds mežonīgāks dabas stūris, kur saimnieks nevēlas nopūlēties ar zemes apstrādi citām vajadzībām. Dažkārt cilvēki dzīvojot ilūzijās – ai, apnicis pļaut, audzēsim pļavu. Taču arī dabiskā pļava ir jāpļauj, turklāt jāierobežo invazīvie augi, pļavu veidojot patiešām vērtīgu un sugām bagātu. Kas jāzina un jāņem vērā pļavas saimniekam? Viens scenārijs – ja bioloģiski vērtīgais zālājs iegadījies mantojumā. Rūpīgi gan jāizsver, vai to vēlas un spēj turpināt. Patiesībā pļava nevar bez cilvēka palīdzības saglabāties, tad tā vienkārši aizaugs ar krūmiem. Pati svarīgākā kopšana – zāli nopļaut. Ne par agru, jo vērtīgie augi nepaspēs izziedēt un ieriest sēklas, bet arī ne par vēlu – tikmēr var sākt izplesties invazīvie augi, vai arī zelmenis saaugs par biezu un apgrūtinās puķu sēklu ieaugšanos. Ar pļaušanu vien nepietiks – tikpat būtiski ir nopļauto zāli novākt, lai tā nekalpo par augsni bagātinošu mēslojumu. Tas savukārt veicinās leknākas zāles kuplošanu, kamēr vērtīgās sugas vislabāk izpaudīsies tieši nabadzīgākā augsnē.
Cita pļavenieku kategorija – un tādu parādās aizvien vairāk – ir entuziasti, dabas mīļotāji, biodaudzveidības advokāti un diskrētā skaistuma novērtētāji, kuri vēlas dabisko pļavu ierīkot vai atjaunot. Ar ko sākt? Agnese Priede vairākkārt atkārto – nav vienas receptes, jāizvērtē, kāds ir pļavas stāvoklis, augsnes tips, mitruma līmenis, tajā jau esošās augu sugas. Pļava ir ilgtermiņa attiecības, kuras nav vērts sākt, ja nevarēs turpināt, jo ar dabisko pļavu nekas nebūs ātri, uzreiz un koši jau pa gabalu.
Kāpēc cilvēkam vajag pļavu
Pirmais, visgrūtākais, solis esot saprast, kas ir dabiskā pļava, kas tā nav un ko ar to darīt.
Dabiskā pļava ir pa spēkam tikai cilvēkiem, kas grib dabu, nevis grib, lai tās nebūtu. Un pārsteidzoši daudz cilvēku grib! Tas dod cerību.
Pļavas dzīvotspējai tātad ir vajadzīga zināma cilvēka iejaukšanās. Bet tajā pašā laikā dabisko pļavu vajag arī tās saimniekam. Cilvēks, pirmkārt, sāk vērot un domāt. Vispirms ir vienkārši raibs zemes pleķis, bet palēnām pļavas kopējs sāk iepazīt sugas, atpazīt augus, novērtēt retumus. Ja pats vēlas ievākt sēklas, tad jāiepazīst augi dažādās dzīves cikla stadijās, jāzina, kad tieši tie zied un kad būs noziedējuši, lai pie sēklām tiktu. Process nav ātrs, bet, kad "klikšķis" uz pļavu ir ieslēdzies, cilvēki aizrautīgi seko dabas norisēm, meklē informāciju, kopumā – izveido attiecības ar dabu. Pēc Agneses pieredzes, tas ir lielākais ieguvums pašam cilvēkam – šī pļavas sajūta, kas tiek iesēta zemes kopējā. Labos apstākļos tā turpina dīgt un izplesties. Meklējot, vai tad tie izdīgušie sīkaudziņi ir vai nav tie, kas iesēti, cilvēks ir iedziļinājies vai vismaz dzirdējis un aizdomājies par to, cik svarīgi kopt ne tikai košus svešzemju augus, bet lolot arī mūsu pašu reizēm no skata necilos dārgumus. Kopumā – darīšana aizved pie saprašanas, līdz ar to var teikt, ka līdzdalība un mācīšanās process ir ļoti svarīgs. Agnese saredz paralēles ar dabas datiem jeb sabiedrisko zinātni – arī tur vismaz tikpat svarīgs kā iegūtā informācija ir pats process, kurā cilvēki izglītojas un līdzdarbojas, jo dabas aizsardzību nevar organizēt tikai "no augšas". Turklāt šis process notiek arī, iesējot pavisam nelielu teritoriju jeb mazpļaviņu.
Kabatas formāta mazpļaviņa un ainavu arhitektūra
Uzmanīgi jāizpēta pieejamais zemes pleķītis – ja zeme ir auglīga, visticamāk, pieticīgākās augsnēs mītošos augus nomāks leknas graudzāles. Ja teritorijā ir koki, atbilstošākas rūpes būtu tos sakopt, bet necensties tur par katru cenu iekopt dabisko pļavu, jo lieli koki "nosūks" zemes resursus un puķes aizies bojā. Tāpat nav vērts bērt pļavu augu sēklas, ja tur jau iekārtojušās gārsas vai zeltslotiņas. Tad vispirms pāris gadu jāvelta to apkarošanai, pēc tam var pievērsties bioloģiskajai daudzveidībai.
Biotopu eksperte iedrošina – nav tik mazas teritorijas, lai nebūtu vērts ierīkot dabisko zālāju, tas var būt kāds neauglīgāks dārza stūris vai ceļmala. Pirms dažiem gadiem Latvijas Dabas fonds rīkoja akciju "Iesēj savu kvadrātmetru!", aicinot pieteikties viena pļavas puķu kvadrātmetra iesēšanai ar fonda ievāktajām sēklām. Atsaucība bija tik liela, ka visiem pat nepietika ievākto sēklu, kopumā divos gados tika izdalīts vairāk nekā tūkstotis sēklu paciņu.
Pļavas sajūta nav iesēta tikai kādā šaurā entuziastu pulciņā laukos, tā nāk modē arī publiskajos apstādījumos pilsētvidē, kur importa šķirņu puķu dobes nomaina pļavas veida zaļā zona. Agnese stāsta, ka sadarbojusies arī ar pašvaldībām, dārzkopības un ainavu arhitektūras jomas pārstāvjiem. Tā ir abpusēji jauna pieredze, kas, cerams, vērsīsies plašumā. Piemēram, Tukuma ugunsdzēsēju depo ticis pie savas dabiskās pļavas, vairākas pilsētas pļavas iekoptas arī Rīgā, Jelgavā un citur.
Sēklu detektīve
Agneses pašas aizraušanās ar pļavas sēklu vākšanu sākusies pirms gandrīz 20 gadiem, strādājot par botāniķi Ķemeru nacionālajā parkā. Ar pašiniciatīvu sākusi piesēt dažādus augus pļavās, vairākus gadus rīkotas arī talkas. Starp citu, šodien tur izveidojusies "smuka pļaviņa" – kā apliecinājums, ka rezultāta ieraudzīšanai patiešām jāapbruņojas ar pacietību. Cilvēkiem patikusi ideja par pļavas atjaunošanās paātrināšanu šādā veidā, sākuši taujāt pēc sēklām, bet tāda piedāvājuma – iegādāties vietējo bioloģiski daudzveidīgo zālāju sēklas – nav bijis. Agnese atzīst – savienot sēklu medības ar algotu darbu nevar. Viņa kā sēklu detektīve no jūnija līdz septembra beigām skraida pa dažnedažādām teritorijām, ķerot, kas kur zied un kad būs noziedējis, tātad – gatavs ievākšanai. Ja kādam rodas sajūta, ka vairāki desmiti eiro par pļavas puķu sēklu paciņu ir dārgi, tad jāizprot, kāds laika un zināšanu ieguldījums ir tādas sagatavošana. Daži pļavu augi, piemēram, saulpurene, Latvijā sastopami tik reti, ka ir īsts izaicinājums to sēklas atrast! Tāpēc retākās sugas tiek speciāli audzētas sēklu ieguvei.
Diemžēl, vienkārši rudenī izkaisot sēklu paciņas saturu zālē, nevar paļauties, ka nākamgad tur kuplos, piemēram, gaiļbiksīšu čemuri. Tāpēc, ja ir kāds augs, ko noteikti gribas iegūt, drošākais ceļš esot ievāktās sēklas vispirms iesēt podiņā un izaudzēt stādus, ko pēc tam izstādīt pļavā. Tas palīdz nodrošināties pret gadījumiem, kad sēklas par labu barību grib atzīt dažādi grauzēji. Šādi audzētus dēstus piedāvā arī pļavu kopēja Liene Auziņa, kas sociālajos tīklos atrodama ar profilu "Mūsu dabiskās pļavas", turpat pieejami arī praktiski videopadomi.
Pļavu pulciņš
Kādi palīdzības resursi pieejami entuziastiskam pļavkopim? Konsultācijas sniedz gan Agnese Priede, gan citi eksperti. Labus resursus ir izstrādājis Latvijas Dabas fonds – tostarp kompakta izmēra ilustratīvu sugu noteicēju "Kas aug dabiskās pļavās? Kas dzīvo dabiskās pļavās?". Arī Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi vairākus metodiskos materiālus, kas domāti pļavu saimniekiem. Taču ar savu pļavu jaunatklājumiem un kopšanas piedzīvojumiem nav vis jātiek galā vienatnē – Latvijā izveidojusies pļavu entuziastu kopiena, Agnese to dēvē par pļavu pulciņu, ko pamatā veido Latvijas Dabas fonda un Dabas aizsardzības pārvaldes projektos iesaistījušies pļavu īpašnieki. Pat ja par dalību projektos dažkārt var saņemt arī nelielu maksājumu zālāja kvalitātes veicināšanai, lielākā daļa dalībnieku par vēl vērtīgāku nekā finansiālo ieguvumu atzīst tieši saņemtās ekspertu konsultācijas un iespēju satikt līdzīgi domājošos.
Bieži cilvēki esot pārsteigti, kad eksperti viņu pļavā konstatē botāniskos dārgumus. Taču gadoties arī otrādi – saimniekam šķiet, ka margrietiņām, magonēm un rudzupuķēm piesējusies pļava ir varen vērtīga bioloģiskās daudzveidības krātuve, tomēr ekspertiem nākas apbēdināt, ka šīs košās ziedētājas nebūt neliecina par augstvērtīgu dabisko zālāju.
Marķējums ļauj atpazīt un atbalstīt dabisko pļavu produktus
Ņemot vērā ilgtermiņa specifiku un faktu, ka bioloģiski daudzveidīgas dabiskās pļavas nebūs apvienojamas ar raženu lauksaimniecisko darbību, – vai tas ir tikai dārgs hobijs fanātiskiem entuziastiem? Agnese pārliecinājusies, ka no šādām pļavām tomēr var gūt arī ienākumus. Pļavas uzturēšana ļoti labi sader ar ekstensīvu lopkopību. Latvijas Dabas fonds radījis īpašu marķējumu "Dabisko pļavu produkts" – roku apskauts bezdelīgactiņas zieds ir zīme, ko piešķir uzņēmējiem, kuri apsaimnieko dabiskos zālājus un ražo ar tiem saistītus produktus – gaļu, medu, zāļu tējas, piena produktus, amatniecības izstrādājumus – vai piedāvā pļavas tūrisma pakalpojumus. Starp ražotājiem, kas šo zīmīti drīkst likt uz saviem produktiem, ir gaļas liellopu, aitu, kazu un zilo govju audzētāji, biškopji, viesu uzņēmēji. Klasika – bioloģiski daudzveidīgās pļavās vāktas tējas. Iegādājami arī sīrupi un izvilkumi, sorbeti un saldējumi, aitādas, pat kosmētika un keramikas izstrādājumi ar augu nospiedumiem. Lai par īsti daudzveidīgu pļavu iedzīvinātu kādu atmatu vai bijušo aramzemi, process var ilgt pat vairākas desmitgades. Tomēr nav jānolaiž rokas, bet jāķeras pie darba tagad – bioloģiski daudzveidīga pļava, līdzīgi kā iestādīts mežs, priecēs arī nākamās paaudzes.
