Kukaiņi ir būtiska meža ekosistēmas daļa – tie veic daudz svarīgu funkciju, kas palīdz uzturēt meža veselību un līdzsvaru tajā. Līdzīgi kā senos laikos runāja par pasauli, kas turas uz trim vaļiem vai ziloņiem, arī kukaiņu nozīmi dabā var salīdzināt ar vienu no lielajiem pīlāriem, uz kura balstās visa pasaule.
"Kukaiņi nodrošina ļoti daudzu ekosistēmu funkcijas neatkarīgi no tā, vai runājam par mežiem, zālājiem vai ūdeņiem. Viena no to svarīgākajām lomām ir augu apputeksnēšana. Lai gan visbiežāk par to runājam pārtikas ražošanas un lauksaimniecības kontekstā, tā ir tikpat būtiska arī mežos, jo, lai augi varētu vairoties un augt, lielai daļai no tiem nepieciešama apputeksnēšana," stāsta AS "Latvijas valsts meži" (LVM) vides eksperts Mārtiņš Kalniņš.
Apputeksnētāji, "sanitāri" un barība citām radībām
Eiropā aptuveni 78 % savvaļas ziedaugu sugu ir pilnībā vai vismaz daļēji atkarīgi no apputeksnētājiem. Bieži vien cilvēki domā, ka apputeksnēšanu nodrošina tikai bites, ar tām parasti saprotot tikai mums labāk pazīstamo medus biti, taču patiesībā apputeksnētāju loks ir daudz plašāks. Eiropā pie tiem pieskaitāmas vēl daudzas savvaļas bišu sugas, arī tauriņi, vaboles un lapsenes. Lai gan parasti visvairāk izceļ mājas bites, dabiskajās ekosistēmās to loma ir pat mazāka nekā citu kukaiņu ieguldījums.
Kukaiņi mežā piedalās arī organisko vielu, piemēram, atmirušās koksnes, lapu un citu atlikumu, sadalīšanās procesos. Lai gan iesaistās arī, piemēram, sēnes, kukaiņi ir viena no nozīmīgākajām organismu grupām, kas šo darbu veic. Vēl viena nozīmīga kukaiņu funkcija ir ekosistēmu "tīrīšana". Mežā mītošās radības atstāj mēslus, daļa dzīvnieku arī iet bojā dabiskā nāvē, un kukaiņi palīdz atliekām sadalīties, mineralizēties un pēc tam atgriezties barības vielu apritē.
"Kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem ir svarīga loma arī augsnes auglības uzturēšanā. Piemēram, sliekas un dažādi kukaiņi pārvieto barības vielas augsnē, veido alas un ejas, kas ļauj augsnē labāk iekļūt skābeklim, padarot to irdenāku un bagātāku ar barības vielām. Turklāt kukaiņi ir arī būtisks barības avots daudziem dzīvniekiem. Latvijā aptuveni puse vai pat vairāk putnu sugu ir kukaiņēdāji, un pat putni-graudēdāji mazuļu barošanas laikā lielā mērā pārtiek no kukaiņiem. Ar tiem barojas arī abinieki, piemēram, vardes un krupji, kā arī daudzi zīdītājdzīvnieki – lapsas, eži un citi," kukaiņu būtisko lomu dabas ciklā uzsver eksperts.
Kas vienam kaitē, citam dara labu
Kā uzsver biologs, patiesībā mežam kaitējumu nenodara neviens organisms. Tas, ko mēs parasti saucam par meža kaitēkļiem, būtībā nav kaitēkļi pašam mežam.
"Mēs esam pieraduši lietot šo terminu, taču patiesībā šie organismi kaitējumu nodara tikai no cilvēka skatpunkta. Proti, cilvēks no meža vēlas iegūt noteiktu resursu, visbiežāk – koksni. Ja kādu kukaiņu darbības rezultātā koks aug lēnāk, izaug mazāks vai arī pasliktinās tā kvalitāte, mēs to uztveram kā kaitējumu. Tomēr dabā tas ir pilnīgi normāls process. Mežā, tāpat kā jebkurā citā ekosistēmā, sugas savstarpēji mijiedarbojas – vieni organismi izmanto citus kā barību vai dzīves vidi," skaidro Kalniņš.
Piemērs – mizgrauža darbības dēļ aiziet bojā koks, kurā atrodas melnā stārķa ligzda, tādējādi šis koks putnam vairs nav piemērots ligzdošanai. Taču arī šāda situācija ir daļa no dabiskajiem procesiem un ekosistēmas mijiedarbības. "Tāpēc no bioloģiskā viedokļa to nevarētu saukt par kaitējumu pašam mežam – tas vienkārši ir dabas procesu norises rezultāts," piebilst biologs.
Tomēr, runājot tieši par kukaiņiem, kas Latvijas teritorijā var nodarīt būtisku kaitējumu cilvēkam svarīgajam resursam – koksnei, viena no visbiežāk pieminētajām sugām ir astoņzobu mizgrauzis, kas apskādē egļu audzes. Dabiskie ienaidnieki vieni paši nespēj novērst lielus mizgraužu uzliesmojumus, tāpēc to izplatības ierobežošana lielā mērā ir saistīta ar mežu apsaimniekošanas paņēmieniem.
"Egle ir viena no galvenajām koku sugām, no kuras Latvijā iegūst koksni, tāpēc šī kukaiņa ietekme ir īpaši jūtama, taču pastāv arī citas mizgraužu sugas, kas dzīvo uz citiem kokiem, piemēram, priedes. Reizēm savairojas zāģlapsenes, kas nograuž priežu skujas vai jaunos dzinumus, kā arī dažas tauriņu sugas, piemēram, ozolu mūķene. Tomēr šo sugu ietekme parasti ir lokāla, salīdzinoši neliela, visbiežāk atspoguļojas mazākā koksnes pieaugumā tikai konkrētajā gadā, un paši koki reti kad iet bojā, " uzsver Kalniņš.
Mizgrauzis nav indīgs kukainis, tāpēc dabā tam ir diezgan daudz dabisko ienaidnieku. Starp nozīmīgākajiem ir skudrulīši – vairākas savstarpēji līdzīgas vaboļu sugas, kas sastopamas arī Latvijā. Mizgraužus ierobežo arī jātnieciņi, kas pieder pie plēvspārņiem un ir radniecīgi bitēm un lapsenēm. Tos barībā izmanto arī citi plēsīgi kukaiņi, piemēram, dažādas plēsīgās vaboles un skudras. Tādējādi šie kukaiņi dabiskā veidā palīdz regulēt mizgraužu populāciju.
"Noteikti jāpiemin arī trīspirkstu dzenis, kura galvenā barība ir mizgraužu kāpuri. Šai putnu sugai mizgrauži ir ļoti svarīgs barības avots – bez tiem trīspirkstu dzenis Latvijā, visticamāk, būtu ļoti reta suga vai pat varētu izzust," vērtīgu dabas faktu atklāj vides eksperts.
Sarkanais plakanis, lapkoku praulgrauzis un parkšķis
LVM vides eksperti un vides plānošanas speciālisti mežā aktīvi pēta retas un apdraudētas sugas. Tas attiecas gan uz kukaiņiem, gan putniem. Speciālisti veic sugu inventarizāciju un, balstoties uz iegūtajiem datiem, plāno arī nepieciešamos aizsardzības pasākumus. Šāda izpēte palīdz labāk saprast, kur konkrētās sugas sastopamas un kā nodrošināt tām piemērotus dzīves apstākļus.
"Runājot par jaunām sugām, kas arvien biežāk parādās Latvijas faunā, tās lielākoties ir dienvidu izcelsmes un siltumu mīlošas sugas – gan tauriņi, gan vaboles. Visbiežāk izplatās sugas, kas labi lido, taču ne tikai – arī citas pakāpeniski virzās uz ziemeļiem. Parasti šīs sugas nav īpaši apdraudētas, taču mūsu klimatiskajos apstākļos tām var būt grūtāk pārziemot, jo bargākās ziemās daļa populācijas var aiziet bojā. Ja tomēr suga spēj veiksmīgi izplatīties, tā pakāpeniski paplašina savas izplatības areālu," stāsta zinātnieks.
Pētniekiem īpaši nozīmīgi ir gadījumi, kad izdodas uziet jaunas atradnes sugām, kas Latvijā jau ir zināmas, bet sastopamas reti. Piemēram, 2025. gada janvāra pirmajās dienās Jēkabpils apkārtnē tika atrasta vabole – sarkanais plakanis. Šī suga dzīvo zem nesen nokaltušu apšu mizas un Latvijā tiek uzskatīta par samērā retu un interesantu.
"Katrs jauns atradums pētniekiem sagādā patiesu prieku. Piemēram, pērn arī konstatēts sarkanspārnu sisenis jeb parkšķis. Tā ir suga, kas dzīvo sausās un smilšainās vietās, parasti sastopama nevis meža iekšienē, bet drīzāk mežmalās, izcirtumos vai virsājos. Pats kukainis ir diezgan tumšs un grūti pamanāms, taču lidojot kļūst redzami tā sarkanie spārni un ir dzirdama raksturīga pakšķoša skaņa, no kuras arī radies šīs sugas nosaukums. Papildus tam atrastas arī jaunas lapkoku praulgrauža atradnes. Jauni apdzīvoti koki konstatēti gan vietās, kur šī suga jau iepriekš bija zināma, gan arī pilnīgi jaunās teritorijās, kur tās klātbūtne līdz šim nebija reģistrēta. Šādi atklājumi palīdz labāk izprast sugas izplatību un tās dzīves apstākļus," ar interesantiem atklājumiem dalās vides eksperts.
No balkona puķu kastes līdz Sarkanajai grāmatai – kur meklēt?
Arī cirsmās atstātie koki – gan dzīvie, gan atmirušie – meža ekosistēmā ir ļoti nozīmīgi un vērtīgi. Piemēram, izcirtumā atstāta priede var kalpot kā sildīšanās un medību vieta dažādiem kukaiņiem. Arī vecs ozols var būt mājvieta desmitiem dažādu kukaiņu sugu. "Katrs šāds koks ir gluži kā pūralāde," tā Kalniņš.
LVM ir izstrādāts mehānisms, kas ļauj veidot aizsargājamas teritorijas. Ja kādai sugai nepieciešama aizsardzība, tiek noteiktas teritorijas vismaz minimālā apjomā. Tas bieži vien nozīmē konkrētu koku, koku grupu vai pat veselu meža nogabalu saglabāšanu. Tomēr viens no izaicinājumiem ir nodrošināt, lai šīs aizsargātās teritorijas nebūtu izolēti punkti, bet veidotu savstarpēji saistītu tīklu. Ja piemērotas dzīvotnes atrodas pārāk tālu cita no citas vai starp tām nav piemērotas vides, sugām var būt grūti izplatīties.
"Par sugu apdraudējumiem plaši runāts arī nesen izdotajā Latvijas Sarkanajā grāmatā, kuras viens sējums veltīts tieši kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Šī darba sagatavošanā pētnieki vairākus gadus vērtēja sugu stāvokli, un rezultāti parāda gan apdraudēto sugu skaitu, gan galvenos riskus. Iesaku papētīt – grāmata pieejama arī elektroniski," norāda Kalniņš.
Taču Latvijas Sarkanā grāmata nav vienīgais avots, kur smelties informāciju par dažādām kukaiņu sugām! Lai iepazītu kukaiņu pasauli, nav obligāti jādodas tālu prom, novērošanu var sākt tepat, savas mājas pagalmā vai pat balkona puķu kastē, papētot, kādi kukaiņi atlido pie ziediem. Protams, interesantākus novērojumus var veikt, dodoties ārpus mājas – uz pļavu vai mežu.
Lai pamanītu vairāk, ir vērts pievērst uzmanību dažādiem objektiem. Vienkāršākais ir vērot ziedus. Tāpat interesanta mikropasaule atrodama uz veciem kokiem un atmirušas koksnes, kur dzīvo daudz dažādu organismu. Lai gan lielākā daļa Latvijā sastopamo kukaiņu ir aktīva dienā un siltā laikā, reizēm ir vērts arī siltā vasaras naktī doties pastaigā ar lukturīti. "Atrast ziņas par kukaiņiem mūsdienās nav sarežģīti, jo pieejami arī daudzi avoti internetā. Tomēr ir vērts meklēt arī plašāku informāciju, neaprobežojoties tikai ar īsiem aprakstiem. Var izmantot arī dabas novērojumu platformas," mudina Kalniņš.
Viena no populārākajām platformām ir "iNaturalist", kas darbojas visā pasaulē, tajā var ievietot uzņemtās fotogrāfijas – un citi lietotāji palīdz noteikt sugas vai sniedz papildu informāciju par novērojumiem. Savukārt Latvijā dabas novērojumu fiksēšanai īpaši piemērots ir portāls "Dabasdati.lv".
"Latvijā tā joprojām ir liela privilēģija, ka kukaiņus iespējams vērot gandrīz jebkur, pat intensīvāk apsaimniekotos lauksaimniecības reģionos, kur gan to skaits, protams, var būt mazāks. Arī ceļmalās bieži var novērot dažādas sugas, bet mežā iespējas ir vēl plašākas," piebilst pētnieks.
