Zinātni un pētniecību nereti asociē ar garlaicīgu “sēdēšanu pie datora”, bezgalīgu rakstīšanu, skaitļu rēķināšanu un diagrammu veidošanu Excel. Šāds priekšstats izskanēja arī fokusgrupas diskusijā ar 12. klašu skolēniem, kas noritēja pētījuma “Zinātnes patēriņš un līdzdalība Latvijā” ietvaros. Protams, datu apstrādes un analīzes posms bieži ietver šīs darbības, taču veidi, kādos var iegūt nepieciešamos datus, atklāj daudz plašāku pasauli – jaunas vietas, cilvēkus, pieredzes un intereses. Patiesībā pētniecība sevī ietver krietni vairāk nekā tikai darbu pie datora.
Jau 16 gadu vecumā zināju, ka vēlos studēt kultūras pētniecību, un biju pārliecināta, ka to darīšu Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA). To sapratu brīdī, kad dialogā ar literatūru, cilvēkiem un citiem resursiem sāku meklēt likumsakarības kultūras un mākslu attīstībā. Pētniecības process mani ļoti aizrāva, tāpēc par studijām akadēmijā šaubu nebija. Vissvarīgākā man šķita iespēja būt to cilvēku vidū, kas palīdzētu iemācīties "redzēt pētnieka acīm" – un šī pieredze man tiešām ir kļuvusi par būtisku ieguvumu.
Divu studiju gadu laikā interese par pētniecību mani ir iepazīstinājusi ar dažādu programmu un augstskolu studentiem, pasniedzējiem, pētniekiem, kopienām, skolēniem un kultūras entuziastiem. Šis ceļš mani aizvedis uz līdz šim svešām vai maz zināmām Latvijas vietām – Kazdangu, Papi, Alsungu, Rendu, Liepāju, Ventspili, Valmieru, Ludzu –, kā arī ārpus Latvijas, uz Nirnbergu Vācijā. Pētniecības procesā esmu piedalījusies visos posmos: sākot ar idejas izstrādi un finansējuma piesaisti, turpinot ar respondentu rekrutāciju un lauka darbu, līdz pat datu apstrādei, analīzei, zinātniska raksta un atskaites sagatavošanai, kā arī rezultātu prezentēšanai konferencēs.
Šī pieredze attīstījusi ne tikai akadēmiskas prasmes – spēju rakstīt zinātniskus tekstus, strukturēt domas un analizēt kvalitatīvus un kvantitatīvus datus –, bet arī citas noderīgas iemaņas: kā vadīt grupas sarunu, kā pielāgot vienu un to pašu vēstījumu dažādām sabiedrības grupām, kā efektīvi komunicēt, plānot un strādāt ierobežotā laikā. Tāpat nācies mācīties nebaidīties uzrunāt cilvēkus, pārliecināt par idejas nozīmīgumu un veidot gan īstermiņa, gan ilgtermiņa projektu plānus.
Īpaši nozīmīga bijusi pieredze, anketējot Latvijas kinoteātru auditoriju un ar kursabiedriem vadot fokusgrupu diskusiju ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jauniešu auditoriju, kā arī iesaistoties dalībnieku rekrutācijā starptautiskos projektos, piemēram, “Kultūras mantojuma NVO kartēšana Centrāleiropā un Austrumeiropā” un “EU Kids Online”. Šie projekti pierādīja, ka darbs ar cilvēkiem nemaz nav vieglāks par darbu ar datiem, un apliecināja, cik svarīgi ir pilnveidot iepriekš minētās prasmes, kas nepieciešamas ikvienā pētniecības projektā un nozarē.
Kultūras pētniecība man atklājusi gan tēmas, kas interesē, gan jomas, kas saista mazāk. Būtiska loma šajā atklājumā bija diviem projektiem. LKA pētniecības projektu konkursā atbalstītais pētījums “Kazdanga – no vietu stāstiem līdz kopienas identitātes tīklošanai un kultūras mantojuma digitalizācijai” bija pirmais, kurā, jau kā studente-pētniece, piedalījos pirmajā kursā. Pirmā intervija, ekspedīcijas pieredze un kopienas identitātes tēmas iepazīšana raisīja interesi par kopienu izpēti, ko turpinu attīstīt gan individuāli, gan komandas pētījumos. Turklāt Kazdangas kultūras mantojuma izpētei tika veidots turpinājuma projekts “Kazdangas kultūrtelpas interaktīvā digitālā rīka lietošanas apmācības”, kurā pirmo reizi rakstīju pieteikumu Valsts kultūrkapitāla fondam un padziļināti apguvu nemateriālā kultūras mantojuma digitalizēšanas un kartēšanas prasmes.
Par nozīmīgu uzskatu pieredzi arī “Liepāja – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027.gadā” bāzes pētījumā, kurā kopā ar kolēģiem veicām iedzīvotāju aptaujas par apmierinātību ar kultūras piedāvājumu Dienvidkurzemes un Kuldīgas novados, kā arī Liepājā. Saruna ar dziesminieku festivāla “Trubadūrs” apmeklētāju Rendā aizveda pie dziesminieku kopienas “Austrasbērni”, kuru izvēlējos pētīt savā pirmajā kursa darbā, un turpināšu padziļināti pētīt arī turpmāk, izceļot līdz šim maz pētīto latviešu dziesminieku fenomenu. Vēl jo vairāk – kopienas vērtības šķita tik tuvas, ka nolēmu tai arī pati pievienoties, attīstot interesi par dziedāšanu un ģitārspēli. Lūk, kā pētniecība spēj atklāt ne vien profesionāli nozīmīgas tēmas, bet arī sirdsnodarbes.
Vienlaikus pētniecība iepazīstinājusi arī ar pavisam citām nozarēm. Dalība Rīgas Stradiņa universitātes īstenotajā “J. Prīmaņa Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskās izpētes projektā” raisīja interesi par antropoloģiju un ļāva izmēģināt netipiskas metodes kultūras pētniecībā – fotografēšanu, antropometriju un pat 3D skenēšanu. Šī pieredze spilgti apliecināja, ka kultūras pētniecībā var sastapties arī ar medicīnas pētniecībā izmantotu metodoloģiju.
Projektos vienmēr raisījusies saruna ar studentiem par viņu pētījumu pieredzi. Īpaši citu augstskolu studējošie ir uzsvēruši, ka LKA studenti iegūst unikālu iespēju jau studiju sākumā iesaistīties projektos – ieraudzīt lietas no cita skatupunkta, iepazīt jaunas vietas, sadarboties ar citiem studentiem un pētniekiem, saņemt atalgojumu un pats galvenais, jau agri atklāt sev interesējošās tēmas un cilvēkus, ar kuriem kopā tās pētīt.
Šajā ziņā īpaši nozīmīga šķiet pieredze, īstenojot LKA atbalstīto projektu “Jauniešu līdzdalība laikmetīgās mākslas praksēs: projekta “GraffitO!” gadījuma analīze”. Tajā studenti kopā ar vienaudžiem – pētniekiem un pieredzējušu profesionāļu vadībā – paši izstrādā pilnvērtīgu pētniecības projektu.
Studējot kultūras pētniecību, ir iespēja izmēģināt un ieraudzīt tik daudz, lai saprastu, kas patiesi izdodas, aizrauj un iedvesmo. Neiztrūkstoša ir arī mazāk pievilcīgā puse – Excel tabulas, interviju transkripcijas, termiņu spiediens un reizēm arī atteikumi finansējuma piesaistē. Turklāt studentam-pētniekam prioritāte vienmēr ir studiju uzdevumu izpilde. Tāpēc pētniecību par garlaicīgu nosaukt nevarētu – rakstīšana noteikti ir nogurdinoša, bet tā nav vienīgā nodarbe, kas raksturo pētnieka darbu.
