Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rubrikā "Runā pētnieks" pieredzē dalās svētku tradīcijas pētniece un divu bērnu mamma Līga Vinogradova
No pētniecības uz pieredzi
Pirms septiņiem gadiem kopā ar citiem LKA Kultūras un mākslu institūta pētniekiem monogrāfijā "Tradīcijas anatomija" (2018) rakstījām par Dziesmu un deju svētku tradīcijas pārmantošanas priekšnoteikumiem. Šķita, ka nosegts tik daudz – sociālie, ekonomiskie, identitātes, vēsturiskie, izglītības aspekti, vēlāk promocijas darbā svētku kontekstā pētīju emociju nozīmi. Tagad ar interesi atskatos, kā dzīves pagriezieni maina pētnieka fokusu. Kļūstot par mammu, arvien vairāk apzinos, cik liela nozīme mūsu dzīves ceļos ir vecākiem. Kā attiecamies pret sevi un citiem, kā redzam pasauli sev apkārt un ko no tās gribam un varam paņemt. Kā mēs aizpildām savas dienas, ko izvēlamies darīt, kad pienākumi apdarīti. Kādu kultūru un ar to saistītās aktivitātes mēs patērējam, kā mēs līdzdarbojamies un kad jūtamies gana iedrošināti radīt paši. Arī to, vai godājam latviskās tradīcijas un cik jēgpilni izmantojam jaunākās tehnoloģijas. Mazai atkāpei, līdzīgi, kā manas pētnieciskās intereses virzījušās no latviskajai identitātei būtiskas tradīcijas līdz digitālajam kultūras saturam, man nav iebildumi ne pret vienu, ne otru, mani drīzāk interesē tas, kā no katra paņemt labāko. Un es ticu, ka ir iespējams balanss. Tāpēc šoreiz par to, kā Dziesmu un deju svētku pētniece iepazīstināja savus alfa paaudzes (Generation Alpha) bērnus ar šo tradīciju.
Neapzinātā līmenī mani bērni ar Dziesmu un deju svētkiem bijuši pazīstami jau pirms dzimšanas. No puncīšiem līdz diendusām abi bērni bijuši klāt promocijas darba tapšanas procesā. Tomēr līdz šim gadam vien pāris reizes bija sanācis uzlikt video un ieminēties, ka ir tādi svētki, kur visi reizē dzied vai dejo, un, re, cik skaisti! Tā kā bērnus audzinām salīdzinoši brīvus no ekrāniem, tad ikviens video tiek uztverts ar interesi. Neskatoties uz to, neradās sajūta, ka sarunu iespējams risināt tālāk bez praktiskas pieredzes. Manuprāt, ikvienam būt par svētku skatītāju ekrānos, nesaņemot klātienei tik būtiskās komponentes, kā emocijas un kopības spēku, nav viegli, nemaz nerunājot par bērniem. Tāpēc Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki bija iespēja, ko es, svētku pētnieks, nevarēju laist garām, pat ja bērni vēl ir diezgan mazi.
Radīt līdzdarbošanās prieku
Vēl viena atzīšanās – bērniem Dziesmu un deju svētku “āķis” tika izmests jau pagājušā rudenī, kad abi (tolaik 5 un 3 gadi) pirmo reizi aizgāja uz tautas dejām. Šī atkāpe būs svarīga, lai saprastu, kā pamazām būvējas bērna līdzdarbošanās prieks. Pētot dejotājus, novērotais mani tā fascinēja, ka gribējās saviem bērniem dot iespēju iepazīties ar deju pasauli. Turklāt tam bija arī vairāki praktiski motīvi – esam sportiska ģimene, un dejošana dod iespēju izkustēties, reizē apgūstot ritma izjūtu un dejošanas prasmes, abiem bērniem mēģinājumi ir vienā dienā un vietā, kas dod iespēju citus darba nedēļas vakarus atstāt rotaļām. Meitai kā sabiedriskai personai ļoti patīk dejot un apmeklēt mēģinājumus, toties dēlam radās satraukums tieši par to, ka divus vakarus nedēļā tiek atņemta iespēja rotaļāties. Un te vecākiem ir mūžīgais jautājums – turpināt vai ļaut pamest? Esmu mūzikas skolas bērns, tāpēc vēl labi atceros otras puses sajūtas. Redzot, ka cilvēks skrien no mēģinājumā ārā priecīgs un ar varu nav jāvelk, sarunājām, ka pēc koncerta parunāsim. Lai dod sev iespēju piedzīvot, ka pēc grūta darbiņa ir skaista kulminācija. Pagāja pat divi koncerti, atgriezāmies pie sarunas. Mans otrais lūgums – ja negribi, iesim un pastāstīsim skolotājai, ka nevēlies turpināt, jo arī viņa ieguldījusi darbiņu, mācot dejot.
Piezīme citiem mileniāļu vecākiem – mūsu bērni noteikti ir daudz drosmīgāki un varošāki, jo man bērnībā tam dūšas nepietiktu, bet šī paaudze ir tik atvērta, ka tā arī izdara! Esmu ļoti pateicīga, ka arī mūsu paaudzes skolotāji ir tikpat saprotoši, pretimnākoši un spēj risināt šādas situācijas ar lielu labestību. Pēc sarunas aizgāja dejot un pusgadu līdz pavasara koncertam par negribēšanu dejot nedzirdēju. Atskanēja vien – “man vajadzēs lielāku kreklu”. “Vai tad Tu dejosi?”. “Es padomāšu līdz rudenim”.
Ko nozīmē "garlaicīgi"?
Pienāk vasara, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Pirmsskolnieki tajos nedejo, bet kā pētniece un aizrautīgs skatītājs gribu tos izbaudīt pilnībā, tajā skaitā – bez maksas baudīt svētkus Vērmanes dārzā. No biļešu pasākumiem ar bērniem izlemju doties uz “Viedvasaru” Arēnā un Noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Pie biļešu pirkšanas cenšos maksimāli pielāgoties, cik nu tas lielā pieprasījuma situācijā iespējams. “Viedvasarā” dabūju pēdējās rindas, kas nozīmē, ka mani bērni potenciāli varētu traucēt tikai priekšējām rindām. Praksē tā tas arī notiek – divas reizes saņemu dusmīgu skatu no priekšējā skatītāja, jo nebiju pamanījusi kāju, kas iespēra pa krēslu. Vainīga, pārējā laikā vaktēju kāju!
Dzirdu kādus trīs "garlaicīgi”, un tad jautājums, kā reaģēt uz "garlaicīgi"? Pirmais, novēroju, ka bērns (6 gadi) ar interesi skatās. Daudzas dejas jau redzējis savos koncertos, interesējas, vai dejo viņa kolektīvs. Pazīstot savu bērnu, secinu, ka “garlaicīgi” ir poza, jo mamma lika nākt uz koncertu, lai gan viņš jau divas nedēļas nogales nav ticis ciemos pie omes! Protams, tā objektīvi raugoties, kultūras norise nav pat tuvu līdzīga pieredze dubļu vannai smilšu kastē. Tāpēc ļoti nepārdzīvoju un prātoju, kāds tam visam būs "rezumē". Meitiņa (4 gadi) atzina, ka esot ļoti paticis, tikai par garu. Lai ar mierīgu prātu varētu doties uz Noslēguma koncertu, aizsūtu dēlu uz pāris dienām padzīvoties pie omes, bet mēs ar meitu paliekam baudīt svētkus. Kad divas stundas pirms Deju lielkoncerta neplānoti dabūjam vienu biļeti, viņa ir gatava doties!
Atsauksmes no bērna pēc Deju lielkoncerta tikai labākās, lai gan koncerta vidū dzirdēju vismaz vienu "garlaicīgi" un ka labāk sēdētu savā vietā. Atzīmēšu, ka daudzās kultūras norisēs ir iespēja bērnus līdz septiņiem gadiem ņemt klēpī bez maksas, tomēr šo iespēju parasti necenšos izmantot – bērni jūtas novērtēti un svarīgi ar savu vietu, tas ir arī ērtāk visām iesaistītajām pusēm. Vecākiem pirms tam vēlams būt pazīstamiem ar norises vietas specifiku, piemēram, Arēnā un Daugavas stadionā ir ļoti šauras vietas, savukārt Mežaparkā tās ir plašas.
Svētdien jau agri no rīta devāmies uz gājienu, kas bērna acīm var būt grandiozs notikums, turklāt bez maksas – kāpēc to nepiedzīvot? Protams, gājienu īpašu padara skatītāju un kolektīvu sasaukšanās, un šī ir tradīcijas daļa, kas mani pēdējos gadus dara arvien bažīgāku! Vai bērni un jaunieši, kuri desmit gadus nav piedzīvojuši svētkus, vispār zina, kas gājienā notiek? Vai pietiek ar dažiem pieaugušajiem kolektīvā, kas uztur sasaukšanās garu? Vai latvieši vispār ir spējīgi kādam (kur nu nepazīstamam) uzsaukt “sveiciens!”? Jau iepriekšējos pieaugušo svētkos pamanīju, ka mani kā kautrīgo latvieti uzsaukt sveicienu iedrošina bērnu klātbūtne, kuru prieks un pārsteigums, ja kāds no gājiena dalībniekiem pasaka arī “sveiciens Līgai”, ir neatsverams! Palīdz, ja vairākos novados ir pa zināmiem dalībniekiem. Mēs šoreiz sagaidām Rīgu ar meitas deju kolektīvu, skolotāju, kuru redzam pie virsvadītājiem, draugus un radus no Limbažiem, Gulbenes, Ogres. Divu plūsmu dēļ neizdodas pasveicināt Zemgales draugus, bet dažu stundu gājiens paiet ātri un ir patīkams process arī mazajam skatītājam. Atpakaļceļā no gājiena meita priecīga aizmieg dziedošā trolejbusā.
Vakarā jau visa ģimene dodamies uz Mežaparka estrādi. Ir daži "kāpēc man jāiet?"" bet pārsteidzoši, ka visi ģimenē uzvelk savus lina svētku tērpus un bez liekām drāmām ir gatavi doties. Arī tur esam dabūjuši sektora malu, kas palīdz ātrāk aiziet, ja rodas vajadzība. To izmantojām vienu reizi koncerta vidū, saprotot, ka bērni tik ilgi nenosēdēs. Mazliet jau žēl, ka visu nedzirdēju, bet sev nedēļām ilgi stāstīju, ka tā tas var notikt un jābūt ar to mierā. Kad gribēju teikt, ka viss, nu gan ejam atpakaļ, tieši mazā meitiņa bija tā, kas teica – es gribu iet atpakaļ uz koncertu! Grūti izvērtēt, cik Noslēguma koncerts bija bērniem saistošs, jo vizuāli estrāde ir kaut kas tāls, detaļas grūti izšķiramas, bet brīvdabas vide vedina uz dažādām ar koncertiem nesaistītām domām. Īpaši grūti bija ieiet atpakaļ sliedēs pēc pūtēju orķestra “ballītes”.
Jāsaka, ka tas reizē arī bija šajos svētkos īpašais – ja salīdzinu ar iepriekšējiem diviem pieaugušo svētkiem, tad skolēnu svētkos bija daudz brīvāka atmosfēra un patīkamāk atrasties tajos ar bērniem (uz lielajiem gan biju bez). Bija daudz citu bērnu, brīvāka publika un koncertā bija iespēja līdzdarboties, veidojot karogu, ballējoties un dziedot līdzi. Droši vien nevar gaidīt, ka bērni uzreiz uztvers “Gaismas pils” būtību, bet interesanti paskatīties pašam uz savām atbildēm, kāpēc šī vai cita dziesma ir latviešiem svarīga. Pēc koncerta ielecām vecajā dziedošajā tramvajā. Tieši dēls teica – man patīk, ka dziedam, braucam līdz centram! Tramvajā meita atkal aizmiga, šoreiz tēta rokās. Kāpjot ārā, pa tramvaja logu sadziedājāmies “Projām jāiet, projām jāiet…”, dēls priecīgs ilgi māja tramvajam. Nākamajā dienā ar interesi slēdzām iekšā Noslēguma koncertu televizorā. Dēls prasīja – kad atkal būs Dziesmu un deju svētki? Un vēl pēc kādām dienām – mammu, mums septembrī dejošanā būs koncerts?
Kopīga ģimenes kultūras pieredze
Ir grūti izvērtēt, kādu tieši ietekmi atstāj bērnības pieredze, un negribētos kā pētniekam romantizēt, ka tā ir vienmēr tikai pozitīva. Bet man ļoti patīk redzēt, kā plašākā laika nogrieznī atsedzas bērnu kultūras notikumu pieredze. Kā vecākam ir jābūt stipram, lai saprastu, ka katrs “negribu”, “garlaicīgi”, “ko tik ilgi” nav jāuztver kā nazis mugurā. Dažreiz “negribu” nozīmē “es tagad labāk liktu lego” vai “es tagad esmu izsalcis, tāpēc negribu, bet man patīk”. Savukārt “garlaicīgi” nozīmē “man vajag izskrieties vai uztaisīt pirueti pa krēsliem” vai “Transformeru skatīšanās mani pievilina vairāk, bet šis nav neinteresanti”. Ir rūpīgi jāplāno, jākomunicē ar bērnu, jāsaprot viņa vajadzības un ka kultūras pieredze ar bērniem vecākam nav tāda pati, kā bez bērniem. Bērni ir ļoti dažādi. Kopīga ģimenes kultūras pieredze var būt reizē iespēja apgūt kompromisu mākslu. Kādam patiks dejas, kādam dziesmas, kādam dziedošais tramvajs, kāds būs gatavs nostaigāt kilometrus gar gājienu, kādam labāk vajag skriet pa pagalmu un ierobežot notikumu skaitu, vēl kādam vienkārši jānāk līdzi. Bet ja nepaiet ne dažas dienas, kad dzirdi – kad būs atkal? Tad nākas domāt, ka iedot bērniem šo pieredzi bija tā vērts!
Noslēdzot piebildīšu, ka Dziesmu un deju svētkiem ir divas puses – dalībnieki un skatītāji. Tas, ko izdara dalībnieki, ir fantastiski! Un te vecākiem, īpaši jaunāko bērnu, ir neatsverama loma! Manuprāt, šogad tā bija izcili novērtēta Deju lielkoncertā, kur vecākiem bija iespēja līdzdarboties, esot “pikselīšiem” scenogrāfijā. Nemaz nerunāšu par tiem, kas nosvīdušām mugurām un stipriem nerviem dzīvoja līdzi svētku nedēļā. Bet te nevilšus nākas atgriezties pie ikdienas praksēm, par kurām rakstīju “Tradīcijas anatomijā”. Uz vecākiem gulstas atbildība iedrošināt bērnu iesaistīties, pakārtot ikdienu mēģinājumiem, brīvdienas koncertiem, uzmundrināt, ja viss ir apnicis, un vienkārši būt klāt. Un tad ir otra puse – skatītāji. Arī tos ir jāizaudzina, ir jādod iespēja atnākt bērniem un vecākiem, kuri paši nepiedalās. Pirms svētkiem bija daudz diskusiju par to, ka biļetes jāļauj pirkt tikai vecākiem. Bet lai tradīcija tiktu pārmantota, tajā jāienāk jauniem dalībniekiem.
Atbalstīt un veicināt bērnu būšanu klāt Dziesmu un deju svētku norisēs kā skatītājiem, pat ja ne vienmēr tas ir visiem ērti, ir vēl viens veids, kā iepazīstināt bērnus ar svētku tradīciju. Dziesmu un deju svētki dod lielisku iespēju iegūt emocijas un neaizstājamu pieredzi bezmaksas norisēs, pat ja neizdodas vai nav iespējams iegādāties biļetes. Apzinos, ka biļešu iegāde uz kultūras norisēm un tām piederošajiem papildinājumiem nav lēts prieks. Fantazēju sava nākamā pētījuma kontekstā, ka varbūt ir kāda ģimene, kura tik ļoti vēlas iepazīstināt bērnus ar svētku tradīcijas klātbūtnes pieredzi, ka tāpēc ir gatava iekrāt, pāris mēnešus atsakoties no Netflix un citiem digitālajiem abonementiem? Arī tā varētu būt stratēģija, kā atļauties svētkus. Galu galā, mums, ģimenēm, ir iespēja jau no pašas mazotnes būt par kultūras līdzdalības mediatoriem, lai pēc kāda laika mēs sadzirdētu – kad es varēšu?
