Virssvars un ar to saistītie vielmaiņas traucējumi mūsdienās ir viens no globāliem sabiedrības veselības izaicinājumiem. Īpaši bīstami ir viscerālie tauki – tie, kas uzkrājas ap iekšējiem orgāniem un palielina 2. tipa cukura diabēta, kā arī sirds un asinsvadu slimību risku.
Līdz šim virssvara izvērtēšanā pārsvarā tiek izmantoti antropometriskie rādītāji, piemēram, ķermeņa masas indekss (ĶMI), taču virssvara izvērtēšanā jāņem vērā, ka tas var būt metaboliski atšķirīgs − daļai indivīdu virssvars ir relatīvi labvēlīgs, ja viscerālo tauku daudzums ir normas robežās, savukārt citos gadījumos tas ir metaboliski nelabvēlīgs, ja ir palielināts viscerālo tauku daudzums. Tā kā ĶMI nespēj diferencēt tauku sadalījumu un viscerālo tauku daudzumu, šādos gadījumos būtiskāku informāciju sniedz tādas metodes kā bioimpedances analīze, kā arī attēldiagnostikas metodes, kas ļauj tieši novērtēt viscerālo taukaudu apjomu.
Gitas Ertas promocijas darbs Siekalu amilāzes funkcionālās aktivitātes saistība ar virssvaru un ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem parāda, ka neliels enzīms siekalās var izrādīties nozīmīgs signāls tam, kā mūsu organisms reaģē uz ogļhidrātiem un kā veidojas “sliktie” tauki.
Kā tika pārbaudīta saikne starp siekalām un vielmaiņu?
“Mēs visi esam ļoti individuāli – atšķirīgi ne tikai pēc izskata, bet arī pēc tā, kā mūsu organisms reaģē uz pārtiku,” uzsver Gita Erta. Tieši šīs atšķirības bijušas viņas interese pētījuma veikšanā.
Pētījumā tika iesaistītas 67 sievietes, no kurām 60 bija ar virssvaru, bet septiņas sievietes ar normālu svaru veidoja kontroles grupu. Pētniece analizēja siekalu alfa amilāzes aktivitāti un tās saistību ar:
- ķermeņa masas indeksu un viscerālo tauku daudzumu,
- ogļhidrātu vielmaiņas rādītājiem (glikozi, aktīvo GLP-1, glikagonu, insulīna rezistences indeksiem),
- lipīdu profilu,
- citokīniem.
Sievietēm ar virssvaru 12 nedēļu garumā tika piemērotas divas atšķirīgas diētas (enerģijas deficīta diēta vai zema cietes diēta), lai novērtētu, kā uztura izmaiņas ietekmē vielmaiņu atkarībā no siekalu enzīmu aktivitātes. Savukārt kontroles grupā iekļautajām sievietēm ar normālu svaru uztura kontrole netika veikta.
Ko pētījums atklāja par siekalu enzīmu un vielmaiņas risku
Siekalu alfa amilāzes aktivitāte ir neatkarīgs un statistiski nozīmīgs viscerālo tauku prognozētājs. Vienkāršāk sakot, tas, cik aktīvi darbojas šis enzīms, ir viens no faktoriem, kas ietekmē to, cik daudz organismā uzkrājas viscerālie tauki, kas savukārt veicina insulīna rezistenci.
Kā skaidro pētījuma autore, cilvēki atšķirīgi izjūt un pārstrādā ogļhidrātus jeb ir atšķirīga ēdiena sensorā uztvere, kas ietekmē neiroendokrīno atbildi un insulīna izdalīšanās veidu. Ja insulīns ilgstoši izdalās pastiprināti, tas var veicināt viscerālo tauku veidošanos un vielmaiņas traucējumus. Tādējādi siekalu alfa amilāze var kļūt par agrīnu signālu, kas ļauj laikus pamanīt paaugstinātu risku, pirms parādās klīniskas problēmas.
Pētījumā konstatēta arī saistība starp siekalu alfa amilāzes aktivitāti un butirātu – īsās ķēdes taukskābi, kurai ir labvēlīga ietekme uz zarnu veselību un vielmaiņu.
Iegūtie rezultāti paver iespējas nākotnē izstrādāt personalizētas uztura rekomendācijas, balstoties ne tikai uz vispārīgiem ieteikumiem, bet arī uz konkrēta cilvēka metabolo profilu. Tāpat nākotnē pētniece cer siekalu analīzi iekļaut integrētā vielmaiņas riska novērtēšanas panelī, apvienojot to ar citiem hormoniem un citokīniem. Ilgtermiņā tas varētu nozīmēt pat viedus sensorus un mākslīgā intelekta risinājumus, kas palīdz ārstiem pieņemt precīzākus, personalizētus lēmumus.
Gitas Ertas promocijas darba kopsavilkums pieejams RSU e-resursu repozitorijā
