Gluži kā tvaika dzinēja izgudrošana mainīja pasauli 19. gadsimta otrajā pasaulē, tā digitālo tehnoloģiju straujā attīstība ir ne tikai pārstrukturējusi daudzas tautsaimniecības nozares un transformējusi darba tirgu, bet arī kardināli izmainījusi mūsu ikdienas paradumus darbavietā un ārpus tās. Kaut arī tehnoloģisko attīstību virza ideja par to, ka tehnoloģijas palīdzēs mums kļūt efektīvākiem un ātrāk paveikt dažādus uzdevumus, atbrīvojot cilvēka resursus radošām aktivitātēm un inovācijām, stāstam ir arī otra puse. Joprojām trūkst atbilžu, kādas sekas intensīva tehnoloģiju lietošana, sēdošs dzīvesveids un arvien pieaugošā informācijas intensitāte atstāj uz cilvēka veselību un labbūtību un vai cilvēka darba efektivitāte tiešām palielinās.
Cilvēkresursu attīstība ir viens no Latvijas Universitātes (LU) prioritārajiem pētniecības virzieniem, un šogad ir sākts plašs pētījums "Starpdisciplināra pieeja darbspēju un produktivitātes uzlabošanai sabiedrībā ar ergonomisko un psihosociālo pārslodzi darbā ar digitālajām ierīcēm". To īsteno vairāku fakultāšu eksperti LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes vadošās pētnieces, optometrijas speciālistes Tatjanas Pladeres vadībā. Pētījums solās būt inovatīvs starptautiskā mērogā un varētu kalpot par pamatu pētniecības komercializācijai un LU ārpakalpojumu izveidei nākotnē.
"Šis ir svarīgs sākums kaut kam lielam un ambiciozam starptautiskā mērogā. Mēs gribam izpētīt dažādus ergonomiskās un psihosociālās pārslodzes aspektus, lai iegūtu visaptverošu priekšstatu par riskiem darbā ar digitālajām ierīcēm. Tas palīdzēs izstrādāt vadlīnijas personalizētiem risinājumiem šo risku mazināšanai un darbinieku produktivitātes celšanai," stāsta Pladere.
Lai nodrošinātu, ka zinātnieku izstrādātie risinājumi būtu izmantojami arī reālajā dzīvē, pētījumā piedalās arī uzņēmumi un darba ņēmēji. "Mūsu prioritāte – lai zinātne nebūtu atrauta no praktiskā pielietojuma, lai mūsu darbam būtu maksimāla ietekme un pievienotā vērtība."
Cilvēka fizioloģijas detektīvi
Līdzšinējie pētījumi šajā virzienā ir bijuši diezgan fragmentāri, vairums izstrādāto vadlīniju – standartizētas, neņemot vērā katra cilvēka individuālās spējas, vajadzības un darba specifiku. “Tā ir viena no šā laika īpatnībām – mēs vēlamies, lai viss notiktu ļoti ātri un lai rezultāti būtu tūlīt, tāpēc ik pa laikam kaut ko paanalizējam, aplūkojam vienu konkrētu aspektu un, balstoties uz to, vispārinām. Mums gribas ticēt, ka ar vienu pieeju mums izdosies atrisināt daudzas problēmas, bet tā tas nenotiek. Jā, vairumam cilvēku varbūt arī derēs šādi standartizēti risinājumi, bet kādam tie situāciju tikai pasliktinās,” uzskata pētniece.
Projekts šobrīd ir datu vākšanas un analīzes fāzē. Taču jau tagad pētnieki novēro, cik atšķirīgi darbs ar digitālajām ierīcēm dažādos parametros ietekmē cilvēkus – redzes funkciju, sirds darbību, muskuļu nogurumu u. c. “Vienam darbadienas beigās mēs novērojam būtiskas izmaiņas, citam atšķirības gandrīz nav pamanāmas. Interesanti, ka šie rādītāji ne vienmēr korelē ar cilvēka pašsajūtu. Tas nozīmē, ka cilvēks var arī nesajust pasliktināšanos – ja cilvēks dienas beigās jūtas noguris, objektīvie mērījumi to ne vienmēr uzrādīs. Piemēram, cilvēkam šķiet, ka viņam pasliktinās redze, bet mērījumi izmaiņas neuzrāda. Un var būt otrādi – cilvēks jūtas labi, bet mērījumi uzrāda izmaiņas noteiktos parametros. Turklāt nogurums un diskomforts var būt saistīts nevis ar fizioloģiskiem procesiem, bet ar psihoemocionālo komponenti. Pētot cilvēku, vienmēr paliek kādi noslēpumi, un mēs kā detektīvi palīdzam saprast, kā dažādas lietas ir savstarpēji saistītas…
Ar visu rakstu aicinām iepazīties LU žurnālā “Alma Mater” – issuu.com vietnē
