Sociālajai antropoloģijai ir nozīmīga loma zinātnē, lai pētītu cilvēku, sabiedrību, tās paradumus un kultūras daudzveidību. Doktora grāda pretendente diasporā Anna Žabicka ir sociālā antropoloģe ar specializāciju novecošanās, rūpju, radniecības, nāves un miršanas, medicīnas un veselības antropoloģijā. Izglītības un zinātnes ministrijas veidotā zinātnes komunikācijas platforma researchLatvia sarunājas ar pētnieci, kuras zinātniskā darbība ir veltīta novecošanās tēmai, skaidrojot, kas ir zinātne, kāda tā ir mūsdienās un kāda ir viņas pieredze studējot ārpus Latvijas.
Ceļš, kas atnāca pats
Sociālantropoloģe Anna Žabicka, kura šobrīd pēta novecošanos, rūpes un radniecību, rakstot disertāciju Vīnes Universitātē, ir atgriezusies Latvijā. Lai gan bērnībā viņa jau zinājusi, ka būs “doktore” gluži kā viņas vecmāmiņa, bioloģe, īstais ceļš atklājies tikai vēlāk.
"Es zinātnē nonācu ļoti lēni un netīšām. Tēma man vienkārši iekrita klēpī," pētniece saka ar smaidu.
Pateicoties sadarbības projektiem, īpaši izceļot mākslinieci Jekaterinu Stakli, kā arī vēlāk, nonākot ilgstošas aprūpes centrā, kur sastapās ar vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņu ikdienas rūpēm, Anna saprata, ka viņai ir interese par šo tēmu. No šīs nejaušības dzima pētnieciska aizrautība, kas nu jau ilgst vairāk nekā trīspadsmit gadus.
"Mana ikdiena sastāv no bailēm, šaubām un sevis pārvarēšanu. Sevis pārvarēšana ir mana ikdiena. Es šaubos par katru savu teikumu. Tā vienkārši ir – zinātne ir pastāvīga pārvarēšana."
Tomēr aiz šīm šaubām slēpjas dziļa pārliecība, ka cilvēka dzīve un sabiedrība ir jāvēro, jāizprot un jāstāsta ar līdzjūtību.
Antropoloģijas skatījums uz rūpēm
Pētīt novecošanos antropoloģijā nozīmē ielūkoties ne tikai vecuma vai veselības jautājumos, bet cilvēku attiecībās, rūpēs vienam par otru, solidaritātē un sabiedrības vērtībās.
"Mani interesē, kā mēs rūpējamies. Kā mēs dzīvojam kopā, kā sabiedrība redz cilvēku, kurš noveco," skaidro sociālantropoloģe.
2024.gada maijs, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, lekcija izstādes "Pēcnāve dzīve"publiskās programmas ietvaros.
Viņas pētījumi balstās līdzdalīgā novērojumā jeb antropoloģiskā pētniecības pieejā, kas nozīmē ilgstošu klātbūtni lauka darbā, dzīvojot kopā ar cilvēkiem un ikdienā piedaloties viņu dzīvē, lai padziļināti izprastu sociālās attiecības, pieredzes un nozīmes, ko cilvēki piešķir savām dzīves pasaulēm.
"Man nav bijis mērķis atrisināt problēmas. Es gribu parādīt komplicētību, parādīt, cik daudzslāņainas ir rūpes un novecošanās pieredze. Man vienkārši šausmīgi interesē cilvēks."
Šī interese vedusi viņu ne tikai pie gados vecākiem cilvēkiem un uz aprūpes iestādēm, bet arī pie jauniem veidiem, kā sadarboties ar sabiedrību, piemēram, senioru biedrībām, nevalstiskajām organizācijām un cilvēkiem, kuri paši meklē veidus, kā iesaistīties pētījumos.
"Ja cilvēkiem ir skaidrs, kāpēc viņiem lūdz piedalīties pētījumā, viņi atsaucas. Ir vajadzīgs laiks un uzticēšanās. Laiks ir privilēģija, bet arī lielākais izaicinājums zinātnē," ir pārliecināta pētniece Žabicka.
Zinātne kā komandas darbs
Lai arī sabiedrībā zinātnieki bieži tiek redzēti kā vientuļi pētnieki laboratorijā, Anna uzsver, ka mūsdienu zinātne vairs tā nestrādā. Viņa atzīst, ka tie laiki, kad viens cilvēks izdarīja lielu atklājumu, ir pagājuši.
"Zinātne ir komandas darbs. Mēs nevaram vairs ielikt vienu cilvēku zelta rāmī un teikt – šis ir viņa atklājums. Aiz katra pētnieka ir vesela komanda, doktoranti, studējošie un kolēģi," pauž A. Žabicka.
Šī pārliecība atspoguļojas arī viņas darbā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā kā muzeja pētniecei, kur viņa pēta, analizē un palīdz veidot saturu izstādēm un konferencēm. Viņas galvenais uzdevums ir palīdzēt muzejam runāt ar apmeklētāju pētniecībā balstītā valodā, kas savieno pagātni, tagadni un domāšanu par nākotni.
"Zinātne kļūst saprotama, kad tā satiekas ar sabiedrību. Ar cilvēkiem, kuri nāk uz muzeju, uzdod jautājumus un vēlas saprast, kā medicīna un veselība veido mūsu ikdienu," ieskicējot muzeja pamatfunkcijas, stāsta Anna.
Par piederību un pasaules elpu
Pēc studijām un darba pieredzes ASV un Austrijā, Anna atgriezusies Latvijā ar pārliecību, ka tieši šeit viņas darbs var dot sabiedrībai vislielāko jēgu un pievienoto vērtību. Uzsverot, ka viņas pētījuma teritorijas ir šeit – Latvijā. Šī pārliecība nesavtīgi rada vēlmi parādīt, ka arī mūsu valsts ikdienas pieredze var būt interesanta pasaulei. Tā ir iespēja dot pienesumu starptautiskajai antropoloģijai.
Tomēr viņa atzīst – starptautiskā vide vilina:
"Reizēm man pietrūkst pasaules akadēmiskās elpas. Tāpēc man ir svarīgi uzturēt kontaktus, tīklošanos, sadarbības projektus. Zinātne vairs nenotiek izolēti. Tā ir saruna – starp dažādām zinātnes jomām, valstīm un cilvēkiem."
Zinātne kā dzīvesveids
Pēdējos gados Anna strādā pie disertācijas pabeigšanas. Atzīstot, ka pēdējos divus gadus pētniecei nav bijušas brīvdienas. Zinātne viņai nav darbs astoņas stundas dienā – tas ir dzīvesveids, kas pieprasa pilnu klātbūtni un uzticēšanos savam ceļam.
"Es mīlu antropoloģiju un pat savā brīvajā laikā lasu publikācijas par savu tēmu – novecošanos, rūpēm, attiecībām ar valsti, tukšumu. Nākamajā atvaļinājumā gan gribētu izlasīt kaut ko pavisam citu, piemēram, par eļļas industriju Amazones mežos," smejas Anna.
Viņas padoms jaunajiem pētniekiem ir iedvesmojošs:
"Es būtu gribējusi agrāk iegūt pārliecību, ka esmu pietiekami laba, lai nodarbotos ar pētniecību. Zinātnē mēs visi augam, un visvērtīgākie ir cilvēki, kuri tev notic un sniedz savu atbalstu."
Anna Žabicka pierāda, ka zinātne nav tikai analīze vai statistika, bet arī ir cilvēkstāsts – par šaubām, sadarbību, pacietību un vēlmi saprast pasauli dziļāk.
"Zinātne nav vientuļš ceļš, bet saruna ar kolēģiem, sabiedrību un sevi."
Sarunu noslēdzot, pētniece aicina iesaistīties zinātnē ikvienam, kurš tic, ka domāšana, līdzjūtība un zinātkāre var padarīt sabiedrību gudrāku un cilvēcīgāku.
