Ksenijai Lācei ir vairāk nekā 20 gadu pieredze informācijas tehnoloģiju jomā. Strādājot lielos programmatūras izstrādes uzņēmumos, viņa pārliecinājās, ka viens no izaicinošākajiem biznesa procesiem bieži vien ir uzņēmumu apvienošanās. Meklējot veidus, kā šos procesus padarīt gudrākus un efektīvākus, Ksenija pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma atgriezās akadēmiskajā vidē un uzsāka doktorantūras studijas. Šodien viņa šo pētniecības virzienu turpina attīstīt arī savā pēcdoktorantūras projektā.
Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem uzņēmumu apvienošanās laikā ir dažādu informācijas sistēmu savienošana. Katram uzņēmumam parasti ir savas programmas, datu struktūras un darba procesi, kas veidoti konkrētām vajadzībām. Kad šīs sistēmas jāsāk izmantot kopā, bieži atklājas, ka tās savstarpēji nav viegli savietojamas. Turklāt daudzi speciālisti, kas ar šiem jautājumiem strādā, šādos procesos nonāk bez īpašas sagatavošanās un pieredzes. Taču, ja integrācija netiek rūpīgi plānota un īstenota, tas var radīt būtiskus traucējumus uzņēmuma darbā, aizkavēt projektus un pat radīt ievērojamus zaudējumus.
Lai šo situāciju mainītu, Ksenija savā doktorantūras pētījumā izstrādāja metodoloģiju, kas palīdz speciālistiem strukturēti pieiet informācijas sistēmu integrācijai – saprast, kuras sistēmas integrēt, kādā secībā to darīt un kā pieņemt pamatotus lēmumus sarežģītā procesā. Doktora disertācija tika sekmīgi aizstāvēta, taču ar to pētījums nebeidzās – nākamais solis bija meklēt veidus, kā šīs idejas izmantot reālajā darba vidē.
Pieredze uzņēmumos parādīja, ka metodoloģija tiek novērtēta kā ļoti vērtīga, taču mūsdienu darba vidē cilvēki bieži meklē risinājumus, kas ir viegli uztverami un neprasa ilgu iedziļināšanos. Tāpēc nākamais solis bija pārvērst metodoloģiju digitālā risinājumā – aplikācijā, kas ļauj mācīties darot. Šī iecere kļuva arī par Ksenijas pēcdoktorantūras pētījuma fokusu. Risinājumā izmantoti spēļošanas elementi, kas ļauj lietotājiem drošā vidē izmēģināt dažādus lēmumus un redzēt to sekas.
“Tas ir līdzīgi kā pilotu simulatoros – pirms pieņemt lēmumus reālā situācijā, ir iespēja tos izmēģināt drošā vidē,” skaidro pētniece.
Interese par informācijas tehnoloģijām Ksenijai radās jau bērnībā. Viņas mamma vadīja skaitļošanas centru, un reiz aizveda viņu apskatīt lielos datorus, kas bērna acīm šķita gandrīz kā no citas pasaules. Šis piedzīvojums atstāja spēcīgu iespaidu – un, kā vēlāk izrādījās, ietekmēja arī viņas nākotnes profesijas izvēli.
“Man bija kādi četri gadi, kad pirmo reizi redzēju skaitļošanas centru. Tie bija milzīgi datori, kas aizņēma veselas telpas, un tas man likās kaut kas neticami interesants. Man šķiet, ka jau tajā brīdī sapratu – gribu būt kaut kur tuvu šai pasaulei,” viņa atceras.
Arī šodien, pēc vairāk nekā divdesmit gadiem nozarē, Ksenija IT jomā jūtas savā īstajā vietā. Viņasprāt, tieši šīs jomas dinamika padara to tik aizraujošu.
“Tā ir industrija, kas nepārtraukti mainās. Katru gadu, pat katru mēnesi parādās jaunas tehnoloģijas, jaunas idejas, jauni risinājumi. Tas nozīmē, ka tu nekad nepārstāj mācīties.”
Atgriežoties akadēmiskajā vidē pēc ilgāka pārtraukuma, Ksenija bija patīkami pārsteigta par to, cik ļoti pētniecības vide šajā laikā ir attīstījusies. Mūsdienās zinātniekiem ir daudz plašākas iespējas sadarboties starptautiski, dalīties idejās un kopīgi risināt sarežģītus jautājumus.
“Tagad robežas praktiski nepastāv – ir tik daudz iespēju sadarboties ar kolēģiem citās valstīs, satikt industrijas pārstāvjus un kopā attīstīt idejas. Tas ir ļoti iedvesmojoši, jo saproti, ka tu neesi viens savā pētījumā – tu esi daļa no lielākas kopienas, kas meklē risinājumus dažādām problēmām,” viņa saka.
Tieši tāpēc Ksenija iedrošina arī citus, īpaši jaunus cilvēkus, nebaidīties no pētniecības ceļa. Svarīgākais esot vien atrast jautājumu, kas patiesi interesē. “Ja tu strādā pie tēmas, par kuru tev tiešām deg acis, tad pat sarežģītākajos brīžos ir motivācija turpināt. Zinātne prasa pacietību, bet tā dod arī ļoti lielu gandarījumu – jo tu zini, ka mēģini atrisināt problēmu, kurai vēl nav gatavas atbildes.”
Zinātne, viņasprāt, ir ne tikai akadēmiska darbība, bet arī domāšanas veids, kas palīdz strukturēti pieiet problēmām un meklēt jaunus risinājumus.
“Zinātne būtībā ir process, kurā mēs mēģinām saprast pasauli un atrast veidus, kā to padarīt labāku. Daudzas lietas, ko šodien uztveram kā pašsaprotamas – tehnoloģijas, medicīnas risinājumi, inovācijas, kādreiz ir sākušās ar vienkāršu jautājumu: vai mēs varam to izdarīt citādi,” viņa skaidro.
Runājot par nākotni, Ksenija savu ceļu redz starp divām pasaulēm – akadēmisko vidi un biznesa sektoru. Viņasprāt, tieši šajā krustpunktā rodas vislielākais potenciāls jaunām idejām: “Man šķiet ļoti vērtīgi būt pa vidu starp industriju un akadēmiju. Tad tu nezaudē saikni ar reālajām problēmām, ar kurām uzņēmumi saskaras ikdienā, un vienlaikus vari izmantot zinātnes pieeju, lai meklētu jaunus risinājumus,” viņa saka. “Tieši tur, kur satiekas praktiskā pieredze un pētniecība, bieži rodas visinteresantākās idejas.”
Programma "Pēcdoktorantūras pētījumi" Latvijā tiek realizēta ar ES fondu līdzfinansējumu. Programmas mērķis ir attīstīt jauno zinātnieku prasmes, veicināt viņu zinātnisko kapacitāti un nodrošināt karjeras uzsākšanas iespējas zinātniskajās institūcijās un pie komersantiem, stiprinot pētniecības cilvēkresursu atjaunotni un kvalificētu pētnieku skaita pieaugumu Latvijā. 1.1.1.9. pasākums “Pēcdoktorantūras pētījumi” (2024.-2029.) administrē Latvijas Zinātnes padome.
- Plašāka informācija par programmu: www.lzp.gov.lv/lv/pecdoktoranturas-programma
