Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrisko attiecību nodaļa turpina rakstu sēriju par RSU tenūrprofesoriem, šoreiz intervija ar M. Radziņas ceļu un aizrautību medicīnā un zinātnē.
"Tehnoloģijas ir cieši savijušās dabiskā simbiozē, lai īstenotu virsuzdevumu – sasniegtu individualizētu pieeju medicīnā, un skatāmies uz cilvēku kā uz indivīdu ar savām īpatnībām. Tehnoloģiju apvienojums mums ļauj risināt situāciju individuālā līmenī: mākslīgā intelekta (MI) risinājumi ļauj apstrādāt daudz lielāku datu apjomu, pārspējot cilvēka kapacitāti – darba stundu skaitu un fizioloģiskās smadzeņu iespējas," tā sarunā par MI iespējām medicīnā un saviem pētījumiem ar MI risinājumiem vēža un insulta diagnostikā stāsta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Radioloģijas katedras tenūrprofesore Maija Radziņa.
Runājot ar ārstiem vai citiem speciālistiem par MI izmantošanu ārstniecībā, puspajokam nereti radioloģijas specialitāti piemin kā pirmo, kura varētu teju izzust MI iespēju dēļ. Jūsu pētījuma tēmas gan ir par to, kā MI radioloģijā izmantot arvien jēgpilnāk, tātad nevis mukt no MI, bet draudzēties ar to.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, nedaudz ieskatīsimies vēsture. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tieši radioloģija bija tā medicīnas nozare, kurā cieši savienojās tobrīd zināmās medicīniskās tehnoloģijas – rentgens – ar skaitļošanas jeb datortehnoloģijām. Tādējādi tika izveidota metode datortomogrāfija. Toreiz rentgenologi arī ieguva jaunu nosaukumu – radiologi.
Mūsu nozare visu laiku ir soli solī ar tehnoloģisko attīstību. Tas ir normāls laika ritums un tāpēc apgalvojums, ka tieši mēs būsim pirmie, kurus MI aizstās, domāju, ir nepareiza interpretācija patiesajiem notikumiem.
Mums ir vislielākā pieredze – 50 gadu garumā! – datoru asistētu tehnoloģiju ieviešanā un integrēšanā medicīnā. Kādā brīdī datoru asistēta diagnostika ir pārdēvēta par MI, un tagad tā ir ieguvusi plašāku skanējumu.
Kā jūs nonācāt līdz radioloģijai? Jums ir izglītība gan medicīnā, gan jurisprudencē.
Es jau 10. klasē izlēmu, ka studēšu medicīnu, un tad mērķtiecīgi rīkojos, lai īstenotu savu ieceri – papildus mācījos ķīmiju, darīju visu, lai veiksmīgi startētu. Taču, kad jau studēju medicīnu trešajā kursā – tas bija 90. gados – iestājās zināms panīkums un motivācijas zudums, jo tobrīd bija skaidrs, ka šajā nozarē finansējuma nav, turklāt mūs ļoti virzīja izvēlēties ģimenes ārsta profesiju (toreiz tā bija jauna joma), tomēr es nejutu aicinājumu iet šo ceļu. Tā mēs, domubiedru grupa, iestājāmies arī jurisprudences programmā, un es paralēli ieguvu abas izglītības:
līdzās 4.–6. kursam medicīnā apguvu 2.–3. kursu jurisprudencē, arī radioloģijas rezidentūras laikā turpināju studēt jurisprudenci un ieguvu maģistra grādu.
Reizēm studiju laikā bija sesijas, kad no rīta jāliek eksāmeni medicīnā, vakarā – jurisprudencē. To droši vien var paveikt tikai jaunībā (smejas).
Izglītībā man nav bijušas pauzes. Arī doktorantūras laikā man piedzima divi bērniņi, bet akadēmiskos gadus es neņēmu.
Es nekad neesmu nožēlojusi, ka apguvu gan medicīnu, gan jurisprudenci – tas ir devis ļoti plašu izpratni par daudz dažādām nozarēm, normatīvo aktu veidošanos u. tml. Tas ir palīdzējis veiksmīgi darboties gan sabiedriskās organizācijās, gan arī citās institūcijās. Vienmēr esmu bijusi ārstu pusē, arī tad, ja būtu palikusi jurisprudencē, es droši vien izvēlētos advokatūru ārstiem. Esmu arī palīdzējusi ar savām zināšanām ārstu rezidentu un jauno kolēģu tiesību pārstāvniecībā.
Bet kāpēc es izvēlējos radioloģiju?
ums bija burvīgi pasniedzēji, es iesniedzu dokumentus gan radioloģijā, gan ķirurģijā, galu galā izvēlējos pirmo. Radioloģija likās ļoti interesanta, un tajā mirklī Latvijā ļoti attīstījās – plaši izmantoja datortomogrāfiju un bija attīstība magnētiskās rezonanses izmeklējumiem – abi jau kļuvuši par fundamentu radioloģijā. Esmu pateicīga pedagogiem, kas mani ieinteresēja! Piemēram, Aija Teibe, Ausma Ozoliņa, Elizabete Kadakovska, Tatjana Ozola, profesore Gaida Krūmiņa, profesors Ardis Platkājis un citi – katrs no viņiem ir devis savu iedvesmu. Tāpat ikdienā man ir fantastiski kolēģi. Kāds ir iemācījis tiešām lielisku praktisko darbu, cits – iedvesmojis zinātniskām ambīcijām. Manā ceļā šie cilvēki ir bijuši kā iedvesmas avots, kādēļ esmu izvēlējusies kādam virzienam pievērsties vairāk.
Patlaban esmu izvēlējusies vairāk strādāt abdominālā vaskulārā un onkoloģiskajā radioloģijā. Nodarbojos arī ar vaskulāro, nervu sistēmas un kaulu locītavu sistēmas radioloģiju.
Kā paralēli klīniskajam darbam sākāt arī ceļu pētniecībā?
Savu pirmo nelielo darbu pētniecībā es veicu pirms doktorantūras ap 2004. gadu (doktorantūru sāku 2010. gadā, beidzu 2014. gadā). Mani iedvesmoja kolēģi, kuri, pirms devāmies uz kādu Eiropas līmeņa kongresu, teica: "Mēs nevaram braukt tikai klausīties, mums jāiesniedz kāds zinātnisks pētījuma apkopojums."
Pirmā pieredze zinātnē mani ieinteresēja – zinātkāre bija pamodināta!
Nākamais lielais iedvesmas brīdis bija stažēšanāsAmerikā, Masačūsetsas galvenajā slimnīcā (Massachusetts General Hospital) Bostonā, 2007. gadā. Tur apguvu neatliekamās radioloģijas tēmas, tostarp galvas smadzeņu perfūzijas izmeklējums akūta išēmiska insulta pacientiem, un mēs diezgan drīz pēc tam sākām veikt šādus izmeklējumus mūsu slimnīcā – tad es jau strādāju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Šie izmeklējumi nebija klīniskā ikdienas prakse un nebija vadlīnijās, tikai eksperimentālā pieejā. Pēc Amerikas vizītes manī nostiprinājās doma par pētniecību, tādēļ iestājos doktorantūrā RSU. Jaunas metodes nevar ieviest bez lieliskas komandas! Un man ar to paveicās – būt ar īstajiem cilvēkiem īstajā laikā un vietā, lai CT perfūzijas metodi galvas smadzenēm ieviestu Latvijā kopā ar neirologiem un invazīviem radiologiem.
Mans lielākais gandarījums ir par to, ka CT perfūzijas metodes, kuru pirmsācēja esmu kopā ar komandu, ir nostiprinājušās medicīnā un jaunie kolēģi nereti pat nenojauš, ka strādā kopā ar tiem, kuri šīs metodes ieviesuši praksē.
No šā gada aprīļa jūs RSU esat tenūrprofesore. Kādas priekšrocības tas devis pētniecībā?
Akadēmiskajā karjerā biju vadošā pētniece RSU.
Jūtos pagodināta, ka esmu ieguvusi tenūrprofesora amatu. Tas Latvijā ir izveidots salīdzinoši nesen, jūtos kā iesācējs, jo īsti nav priekšgājēju, no kuriem smelties piemēru. Jāiet savs ceļš!
Tenūrprofesors ir zinātnes profesors un man zinātne tiešām ļoti interesē. Šis amats man ir devis pamatu zem kājām un zināmā mērā, šķietamu brīvības sajūtu un pašnoteikšanos. Protams, ārkārtīgi svarīga arī domubiedru grupa.
Lai cik eksakta būtu zinātnes joma, tajā vienmēr ir radošā daļa, kurā vajadzīga domas brīvība, laika brīvība un tas, manuprāt, nāk līdzi tenūrprofesora amatam. Te ir dota iespēja brīvi attīstīties, tikai jāsaskata pareizais virziens, iespējas un nozares. Es saskatu pētniecības aktualitāti MI jomā. Kopš Covid perioda mūsu ikdienā daudz ienākuši digitalizētie risinājumi. Jā, tos izmantojām arī pirms tam, bet pandēmijas laiks visu paātrināja, ieguva citu efektivitāti un skanējumu. Un es kaut kādā mērā sasaistu to arī ar MI ienākšanu medicīnā. Mums jau bija viedtālruņi un daudz kas cits, bet tagad, pateicoties jaunākajiem risinājumiem, mēs esam ieguvuši ļoti spēcīgu, daudzbalsīgu skanējumu, bet tam ir vajadzīga virzība, vaduguns, prioritāšu iezīmēšana, un šo darbu var paveikt zinātnieki. Nav teikts, ka zinātnieki sniegs uzreiz visas atbildes, bet mēs varam atrast pareizo, efektīvāko ceļu. Būtiskākais – mums vajadzētu atrast iespēju, kā iesaistīt kolēģus tehnoloģiju izmantošanā cilvēka veselības aprūpes un medicīnas attīstībā, lai zināšanas nepaliek tikai lietotāja līmenī, bet lai mēs tās izmantotu un pagrieztu pasauli kaut vai par vienu grādu.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savām pētniecības iecerēm kā tenūrprofesorei!
Pirms stāstu par MI pētījumiem, gribu uzsvērt:
MI īstenībā nav pareizs termins, jo mēs jau neradām mākslīgas lietas. Medicīnā mēs strādājam ar reālu informāciju, reāliem datiem un attēliem, mēs tos modificējam, uzlabojam, kādas darbības paātrinām, līdz ar to tā ir augmentētā realitāte (tehnoloģija, kas papildina reālo pasauli ar digitāliem elementiem – aut.), tātad augmentētais intelekts, ne īsti MI.
Uzsvēršu, ka radioloģijā tehnoloģijas ir cieši savijušās kopā dabiskā simbiozē, lai īstenotu virsuzdevumu un sasniegtu individualizētu pieeju medicīnā. Datortehnoloģijas ir mūsu noderīgais palīgs. Atrodamies punktā, kur vajag atsijāt, kuras tehnoloģijas mums visātrāk varētu palīdzēt, jo ir liels to piedāvājums dažādos izstrādes līmeņos. Gan IT nozare ir iedziļinājusies medicīnā, gan mediķi vērtē, kuru inovāciju izstrādē piedalīties un sasniegt virsmērķi atvieglot noteiktus uzdevumus, strādāt efektīvāk.
Piemēram, radioloģijā MI iesaistās darbplūsmā, prioritizē jeb nosaka svarīguma pakāpi noteiktiem gadījumiem – akūtā medicīnā tam ir milzīga nozīme! MI spēj rēķināt, izmērīt, salīdzināt. Tur, kur es tērēšu ilgas minūtes, MI visu paveiks automātiski, bezkaislīgi un ātrāk. MI var, piemēram, skrīninga programmā norādīt, kuriem datiem man vajag pievērst uzmanību. MI nevar pieņemt lēmumus manā vietā, bet spēj ļoti labi paveikt tehniskus uzdevumus.
Visas šīs tehnoloģijas esam radījuši mēs, cilvēki. Mēs esam atlasījuši datu kopas, iezīmējuši noteiktus rādītājus – ir paveikts milzīgs darbs, un to darām joprojām. Tā ir ilūzija, ka mēs iedosim dažādus lielus datus un MI mums radīs brīnumu. Tā tas nenotiek.
Protams, daļēji var piekrist, ka MI apdraud mūsu darba lietderību. Teiksim, ja būs pilnībā automatizēta automašīnu vadība, iespējams, nākotnē vairs nebūs vajadzīgi šoferi un mēs nemācēsim vadīt auto. Jautājums: cik daudz varēsim uzticēties tehnoloģijām? Īpaši, ja runājam par medicīnu, kam uzticam savējo un savu līdzcilvēku veselību un dzīvību. Te vajadzīga pētnieciskā daļa, kur zinātnieku darbs ir tulkojošais starpposms: no vienas puses mēs veidojam jaunas programmas, no otras – pārbaudām izveidoto programmu patieso lietderību.
Patlaban mēs veicam pētījumu, kurš veltīts kaulu perēkļu diagnostikai, un mūsu fokusā ir mugurkauls, kurā bieži lokalizējas vēža attālināti izsējas perēkļi. Mēs pētām, kā varētu ātrāk tos identificēt ar MI programmatūru risinājumiem.
Rezultātā mums nevis vajadzētu katru perēklīti atrast un izmērīt manuāli, bet to varētu darīt un analizēt MI. Tāpat mēs pētām MI akūta insulta pacientiem – manai disertācijas tēmai pēc vairāk nekā desmit gadiem ir turpinājums ar MI risinājumiem, tikai citā kvalitātē.
Lai arī ir nedaudz sāpīgi apzināties, ka to, ko es pirms desmit gadiem manuāli darīju stundām ilgi, tagad minūšu laikā paveic MI, bet vienlaikus es novērtēju progresu, ko mēs, zinātnieki, kopā esam panākuši globāli.
Pieminētajā insulta pētījumā ar MI palīdzību mēs iegūsim laiku, un tas šiem pacientiem ir ļoti vajadzīgs, jo katra minūte ir no svara! Smadzeņu bojājumu mēs varam novērst, ja savlaicīgi sniedzam palīdzību, ja MI rīki spēj uzlabot un paātrināt sniegto palīdzību un atgriezt cilvēku funkcionālā kvalitātē, tad virsmērķis ir sasniegts – veselības aprūpe ir uzlabota.
Jo agrāk un vienkāršāk spēsim atklāt noteiktas vēža formas, jo labāk, it īpaši tādas, kuras attīstās bez izteiktiem simptomiem. Mēs nodrošinām lielas datu kopas un ar gudri formulētām komandām ļaujam sistēmai meklēt likumsakarības. Tā, piemēram, iespējams, varēsim identificēt agrīnas vēža formas, atlasot piecu vissvarīgāko pazīmju kopumu. Tas ir komplekss zinātnisks un analītisks darbs, ko patlaban darām.
Kas ir jūsu pētniecības komandā?
Mums pētījumā ir komanda, kurā ir radiologi, IT speciālisti. Mēs sadarbojamies arī ar vairākām iestādēm, ar Elektronikas un datorzinātņu institūtu un klīniskajām slimnīcām: Paula Stradiņa klīnisko universitātes slimnīcu un Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu. Ir sadarbības partneri, kuri specializējušies MI programmatūrās, un ir klīniskie kolēģi – neirologi, onkologi, mugurkaula speciālisti u. c.
Mums ir mērķis radīt tehnoloģiskos risinājumus, kas būtu interesanti ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās.
Saprotams, cik vitāli vajadzīgi būtu noteikt vēzi agrīnās stadijās, bet vai ir sfēras, kur smalka diagnostika var arī radīt riskus? Piemēram, RSU Zobārstniecības fakultātes vadošā pētniece Ilze Maldupa kādā sarunā iezīmēja risku: spēja noteikt ļoti sīkus zobu bojājumus var novest pie pāragras, pārmērīgi aktīvas ārstēšanas. Atceros vecāka gadagājuma zobārstus, kuri ieteikuši nogaidīt zoba ārstēšanu, jo kariess vēl ir ļoti mazs, kamēr citi ārsti grib uzreiz ķerties vērsim pie ragiem.
Ir jomas, kur tiešām, man šķiet, vecā pieeja ir laba, un ir tādas, kur progress veidojis attieksmes maiņu un labāku aprūpi. Piemēram, zobus var ārstēt bez anestēzijas, bet mainīsies cilvēka sajūtas, līdzestība, jo ir iespēja izvēlēties un mazināt nepatīkamo. Vienlaikus ir tehnoloģijas, kuru izmantošana var radīt lieku stresu. Piemēram, virkne veselu cilvēku izmanto viedpulksteņus, lai fiksētu savu sirdsdarbību. Brīžiem tā var būt neritmiska, un pulkstenis par to ziņo. Var rasties trauksme, kaut patiesībā cilvēks ir vesels, sirds var reizēm strādāt ar pārsitieniem.
Sasniedzot 50 gadu vecumu, jāsāk apmeklēt salīdzinoši daudz skrīninga programmas (krūts dziedzeriem, dzemdes kaklam, prostatai, zarnām), kaut gan nav sūdzību, bet stresa vai trauksmes līmenis pirms katras pārbaudes sekmē vēl lielāku trauksmi. Grūti pateikt, kur ir trauslā robeža starp to, kur rādītāju novērtējumu ir par daudz un par maz. Jau sen ir pierādīts, ka palielināts stress rada palielinātu trauksmi, un ilgstoša, neatrisināta trauksmes stāvokļa esamība ķermenī neved mūs uz veselību. Vai milzīgs daudzums analīžu un testu ved uz labbūtību? Domāju, ka nē.
Arī šeit MI risinājumi var būt ļoti noderīgi, īpaši to prognostiskajā daļā. Piemēram, ņemot vērā cilvēka vecumu, fizisko aktivitāšu līmeni, ģenētiskos un citus rādītājus, iespējams izveidot tā dēvētās ceļa kartes – scenārijus, kuros redzams, kā kāda rīcība var noteiktā procentuālā apmērā samazināt dažādus veselības riskus. Tādā veidā cilvēks kļūst informēts un var pieņemt apzinātus lēmumus par savu dzīvesveidu, lai samazinātu riskus un veicinātu labbūtību. Jo mērķis taču nav tikai dzīvot ilgi, svarīgi ir dzīvot arī pēc iespējas kvalitatīvi. Ilgi slimot ir gan fiziski smagi, gan ekonomiski dārgi, un tas attiecas gan uz indivīdu, gan uz visu veselības aprūpes sistēmu, kuras izmaksas turpina pieaugt. Vai mākslīgā intelekta risinājumi palīdzēs atgūt šos ekonomiskos ieguldījumus? Iespējams, ja pielietosim tos gudri.
Kā jūs pati rūpējaties par savu labbūtību, kas ir jūsu aizraušanās?
Mani aizrauj tik daudz kas!
Man patīk būt kustībā, es pat teiktu: kustība ir sinonīms manai personībai.
Es ļoti labi jūtos, skrienot, staigājot, aktivitātēs uz ūdens, piemēram, buru laivā. Man ļoti patīk ceļot un iepazīt jaunas kultūras, jaunus apvāršņus. Arī mana zinātniskā darbība man palīdzējusi iepazīt pasauli.
Noslēdzot sarunu, kādu jūs redzat RSU attīstības virzību?
Mana sajūta – ne tikai par RSU, bet par Latviju kopumā – ir šāda: mēs darām izcilas lietas, mums ir lieliski pētījumi, un tie ir pelnījuši plašāku redzamību. Mēs jau tagad strādājam augstā līmenī, bet mums vēl vairāk jācenšas nonākt pie pareizajiem kanāliem un platformām, kas spēj nodrošināt mūsu zinātnes skanējumu un atpazīstamību.
Lai par mums uzzinātu plašāk, ir nepieciešama sadarbība – draudzība. Daudz brīnišķīgu draudzību, jo cilvēki ir gatavi sadarboties, atliek tikai uzrunāt. Mums ir ļoti daudz jāstrādā, lai mēs būtu ne tikai tie, kas uzaicina, bet lai mūs kaut kur uzaicina. Jā, reizēm tas sākas ar pirmo uzaicinājumu no mūsu puses.
Esmu saņēmusi tikai pozitīvas atsauksmes par to, kā mēs organizējam darbu Latvijā – gan par izpildes efektivitāti, gan par kvalitāti, tostarp Eiropas projektu īstenošanā.
Mums ir ļoti laba darba disciplīna, un pie mums strādā čakli, efektīvi un patiesi ieinteresēti kolēģi.
Mums noteikti būtu vēl lielāki vietējie un starptautiskie panākumi, ja mēs iemācītos vēl vairāk draudzēties universitāšu un slimnīcu lokā un veidotu kopīgus Latvijas projektus. Mums jau ir šāda brīnišķīga starpaugstskolu sadarbība saistībā ar digitālo kompetenču attīstības un MI programmu Agritas Kiopas vadībā. Esmu pateicīga par šādām iespējām, jo man tās ir radījušas lielisku sadarbību gan ar Latvijas Universitātes, gan ar Rīgas Tehniskās universitātes kolēģiem, un es domāju, ka tādiem projektiem ir jābūt vēl.
MI risinājumi dod lieliskas iespējas veidot starpdisciplināras radošas komandas, un esmu pateicīga par iespēju šo jomu pētīt un attīstīt medicīnā.
