Dr.chem. Ingeborgas Andersones profesionālais ceļš cieši savijies ar pārmaiņu laikiem Latvijas zinātnē un ar ilgstošu, pacietīgu darbu koksnes pētniecībā. Jau vairāk nekā 40 gadus viņa kopā ar dzīvesbiedru, LVKĶI Koksnes noārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadītāju Dr.chem. Bruno Andersonu strādā Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā, pētot koksnes ilgmūžību, aizsardzību un izmantošanu būvniecībā, dzīves vidē un kultūrvēsturiskajā mantojumā.
Arvīda Kalniņa balvas laureātes Ingeborgas Andersones vārds izskanējis arī Latvijas Zinātņu akadēmijas 2020. gada nozīmīgāko sasniegumu kontekstā, kur viņa bija daļa no komandas, kas izstrādāja inovatīvus risinājumus koksnes ilgizturības uzlabošanai. Viņa ir piedalījies vairākos desmitos starptautisku konferenču. Dr. Andersones pedagoģiskā darbība Rīgas Tehniskajā universitātē, lasot lekciju kursus un vadot kvalifikācijas darbus, ir rezultējusies ar virkni sekmīgi aizstāvētu studentu darbu. I. Andersones ieguldījumu apliecina arī iesaistīšanās Latvijas koka kultūrvēsturiskā, tai skaitā sakrālā mantojuma, saglabāšanā.
Viņa piedalījusies dažādu kultūrvēsturisko objektu apsekošanā, izpētē un sanācijas darbos. Jāpiemin Lestenes baznīcas koka figūras, kas atradās glabāšanā Rundāles pils fondu krātuvē, Rīgas Doma jumta un torņa konstrukcijas, Kuldīgas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca, Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāle, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ēkas un liels skaits sakrālo celtņu visā Latvijā. I. Andersone ir sekmējusi arī ārzemju finansējuma piesaisti šo objektu saglabāšanai.
Šajā intervijā Ingeborga Andersone reflektē par inovāciju kā ilgu, zināšanās balstītu un kolektīvu procesu, par darbu nestabilos apstākļos un par pētniecību, kur precizitāte, atbildība un noturība ir svarīgāka par skaļiem solījumiem.
Inovācijas loģika pētniecībā
Vai inovācija praksē ir lineārs process?
Inovācija, ja tā ir pētījuma mērķis, klasiskā izpratnē – jauns produkts, tehnoloģija, dizains ar augstāku vērtību - teorētiski ir taisns (bet garš) ceļš no zināšanās pamatotas idejas līdz tās praktiskai realizēšanai. Svarīgākie soļi: pamanīt jauna risinājuma iespējas, pētīt un atkārtoti pārbaudīt (iterācija) laboratorijā, novērtēt oriģinalitāti un ieguvumu, nostiprināt autortiesības, mērogot, pārbaudīt realitātei tuvos vai reālos apstākļos, pārdot ražotājam vai pašam ražot. Katrs posms ir atšķirīgs ieguldītā darba un laika griezumā, turklāt prasa dažādas kompetences, tādēļ reāls inovācijas rezultāts gandrīz vienmēr ir komandas darbs.
Kā Jūs definētu inovāciju bioekonomikā – ne tikai kā tehnoloģisku risinājumu, bet kā domāšanas režīmu profesionālajā praksē?
Inovācija ir gan process, gan rezultāts, un bioekonomikā, manuprāt, tā neatšķiras no procesiem citās jomās – tās pamatā ir domāšana uz attīstību/ražošanu vērsta risinājuma virzienā. Jebkurā inovācijā līdzās novitātei svarīgi ir resursu lietderīgas izmantošanas, vides, veselības, labbūtības u.c. aspekti.
Inovācija ir gan process, gan rezultāts, un bioekonomikā, manuprāt, tā neatšķiras no procesiem citās jomās – tās pamatā ir domāšana uz attīstību/ražošanu vērsta risinājuma virzienā. Jebkurā inovācijā līdzās novitātei svarīgi ir resursu lietderīgas izmantošanas, vides, veselības, labbūtības u.c. aspekti.
Kādu lomu, Jūsuprāt, ķīmijā un materiālzinātnē spēlē intuīcija? Vai tā var kļūt par inovācijas katalizatoru līdzās stingrai analītikai un metodoloģijai?
Pētniecībā intuīciju grūti atdalīt no zināšanu bāzē balstītiem risinājumiem. Pārdomāta metodoloģija, t. sk. pētniecības metodes, ļauj iegūt ticamus/uzticamus rezultātus, savukārt izpratni par iegūto datu sakarībām dod zināšanas un pieredze. Nedomāju, ka intuīcija var kļūt par inovācijas katalizatoru, ja nav zināšanu par nozares produktiem, problēmām, pieprasījumu u.tml.
Vai esat piedzīvojusi situācijas, kur nozīmīgas inovācijas radās tādēļ, ka Jūs vai komanda spējāt noturēt profesionālo pārliecību pat skeptiskā vidē?
Nē, mūsu laboratorijas inovāciju pieredzei pamatā ir ražotājus/praktiķus interesējošu problēmu risinājumi. Domāju, ka nepieciešamas dziļas zināšanas, lai spētu pārliecināt ražotāju mainīt pierasto un ieguldīt jaunā risinājumā bez pārliecības par finansiālu izdevīgumu (īslaicīgu vai ilgstošu). Labs piemērs tam ir Dr. Jāņa Zandersona daudzus gadus lolotā ideja par suberīnu no bērza tāss, ko teicami realizēja viņa audzēknis Dr. Jānis Rižikovs ar komandu).
Pētniecībā intuīciju grūti atdalīt no zināšanu bāzē balstītiem risinājumiem. Pārdomāta metodoloģija, t. sk. pētniecības metodes, ļauj iegūt ticamus/uzticamus rezultātus, savukārt izpratni par iegūto datu sakarībām dod zināšanas un pieredze.
Iekšējā vertikāle pētniecībā
Kas Jums visvairāk palīdz saglabāt “iekšējo vertikāli”: pētniecības principus un radošās neatkarības sajūtu?
Mana “iekšējā vertikāle” šajā dzīves periodā ir uzkavēties pētniecības telpā, un to nosaka gan interese par zinātnes aktivitātēm laboratorijā un pasaulē, gan vēlme kontaktēties ar kolēģiem. Mani profesionālie principi neatšķiras no dzīvošanas pamatnostādnēm – kārtīgi veikt darbu, nemānīties, nemelot, dalīties, uzklausīt, palīdzēt; attiecībā uz pētniecību - akadēmiskais (zinātniskais) godīgums. Radoša neatkarība ir neviennozīmīgs jautājums: no vienas puses - salīdzinoši brīva pētniecības tēmas izvēle, no otras - strikti noteikti izpildes termiņi un sasniedzamie rezultāti. Turklāt ne vienmēr ir iespēja tēmu dziļāk attīstīt ilgākā periodā.
Kā Jūs raugāties uz domu, ka materiālu (tostarp koksni) var uztvert nevis kā objektu, bet kā partneri inovācijas procesā?
Man ar jēdzienu “partneris” asociējas sadarbība, mijiedarbība, diskusijas, savstarpēja bagātināšanās. Nē, man koksne ir mīļš pētījumu objekts, lai izzinātu, kā to saudzīgi, lietderīgi un daudzpusīgi izmantot.
Mani profesionālie principi neatšķiras no dzīvošanas pamatnostādnēm – kārtīgi veikt darbu, nemānīties, nemelot, dalīties, uzklausīt, palīdzēt; attiecībā uz pētniecību - akadēmiskais (zinātniskais) godīgums.
Bioekonomikā resurss ir tas, kas agrāk tika uzskatīts par pārpalikumu. Kā šī paradigmas maiņa pārvērš inovācijas telpu?
Bioekonomikas pamatideja ir augstākas pievienotās vērtības produkti no atjaunojamiem bioloģiskiem resursiem. Nav jau gluži tā, ka senāk biomasas pārpalikumus (kokrūpniecībā, lauksaimniecībā) nekādi neizmantoja (skaidas sadedzināja, salmus ieara zemē u.tml.). Pētījumi šajā virzienā paver jaunas finansējuma iespējas – tas ir pozitīvi. Tajā pašā laikā ir liels izaicinājums radīt no atlikumiem kaut ko būtiski jaunu, labāku, ekonomiski izdevīgāku. Izstrādnes bieži iestrēgst patentu vai licenču līmenī.
Kurš Jūsu profesionālais posms vai tematiskā joma ir bijusi vistransformējošākā gan zinātniski, gan personiski?
Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi, finansēšanas kārtības kardinālas izmaiņas. Kas tik netika darīts, lai izdzīvotu un saglabātu virzienu! Paralēli pētniecībai tirgojām izstrādātos koksnes aizsardzības līdzekļus, konsultējām ražotājus par praktiskiem koksnes impregnēšanas tehnoloģijas jautājumiem, bet būvniekus un privātpersonas – par koksnes saglabāšanu un bīstamās trupes sēnes branta apkarošanu. Šajā laikā uz institūta izstrādņu bāzes izveidojās pirmie SIA, daži no kuriem sekmīgi darbojas vēl šobrīd. Ar Vācijas finansējuma atbalstu izveidojām un pirmie Latvijā un Vācijā akreditējām koksnes testēšanas laboratoriju. Bija brīnišķīgi kolēģi, kuri, piemēram, bez iebildēm brauca uz Vāciju apgūt testēšanas metodes, iepriekš intensīvi papildinot vācu valodas zināšanas. Veidojām kontaktus ar ārvalstu kolēģiem un ieguvām atpazīstamību, piedaloties konferencēs un COST akcijās. Aizraujošs, dinamisks laiks!
Pētnieka loma šodien
Kādas prasmes šodien, Jūsuprāt, visvairāk nepieciešamas tiem, kas vēlas radīt inovāciju materiālzinātnē un bioekonomikā?
Inovācijām (jebkurā jomā, ne tikai materiālzinātnē) nepieciešamas labas teorētiskās zināšanas un izpratne par praktiskiem/ekonomiskiem aspektiem, t.sk., ražotāju vajadzībām un iespējām, tirgus pieprasījumu u.tml. Turklāt atbilstoši bioekonomikas koncepcijai bioloģiskie resursi produktu ražošanai jāizmanto ilgtspējīgā, veselībai drošā un videi draudzīgā veidā no ražošanas līdz utilizācijai. Inovācija ir kolektīva darbs, tādēļ būtiska ir prasme sadarboties, organizēt un vadīt.
Kā Jūs redzat inovācijas dinamiku komandas darbā? Vai starpdisciplinaritāte palīdz vai arī reizēm sarežģī radošo procesu?
Jau minēju, ka, manuprāt, inovāciju radīšanai ir nepieciešama grupa/ laboratorija/ kolektīvs ar radošo kodolu un ieinteresētiem, atbildīgiem izpildītājiem. Zināšanas dažādās jomās neapšaubāmi ir priekšrocība un nekādi nevar būt iemesls radošā procesa ierobežošanai. Piemēram, grūti iedomāties inovāciju koksnes pārstrādes tehnoloģijā, ja grupā nav ķīmiķa tehnologa. Inovācijas dinamiku pēc laboratorijas izpētes stadijas lielā mērā nosaka veiksmīga sadarbība ar ražotāju/ uzņēmēju - idejas realizētāju.
Inovācijas dinamiku pēc laboratorijas izpētes stadijas lielā mērā nosaka veiksmīga sadarbība ar ražotāju/ uzņēmēju - idejas realizētāju.
Vai sievietes pieredze STEM vidē, Jūsuprāt, var ienest specifisku kvalitāti inovācijas radīšanā? Kādu?
Inovāciju radīšanu materiālzinātnē un ķīmijā grūti iedomāties bez STEM profesionāļu līdzdalības. Protams, sievietei ar izglītību STEM jomā ir saprotamāki tehniskie un tehnoloģiskie risinājumi. Tomēr katrs komandas darbinieks dod savu pienesumu, un katrs (vienalga – sieviete vai vīrietis) var ienest specifisku kvalitāti atbilstoši zināšanām un pieredzei. Drīzāk var runāt par sievietes ietekmi uz komandas mikroklimatu (piemēram, radošumu?).
Vai esat pieredzējusi brīžus, kad inovatīvas idejas nācies pierādīt pamatīgāk tikai tāpēc, ka esat sieviete?
Man nav šādas pieredzes, varbūt arī tāpēc, ka parasti kāda ideja, iecere vai izstrāde tiek prezentēta kopā ar kolēģiem.
Kuras tehnoloģijas, koncepti vai metodoloģijas, Jūsuprāt, tuvāko desmitgažu laikā visvairāk mainīs koksnes ķīmiju un tās saistību ar veselības un dzīves kvalitātes jautājumiem?
Koksni vairāk izmantos būvniecībā, t.sk. sabiedriskās ēkās. Nedomāju, ka koksne vai tās hibrīda konstrukcijas dominēs augstceltnēs. Šaubos, vai tuvākajos 20 gados no koksnes sāks rūpnieciski ražot ķīmiskos savienojumus vai biodegvielu, ar koksni aizstājot citus augu valsts izcelsmes izejmateriālus (resp., vai tiks izstrādātas tehnoloģijas, pateicoties kurām ķīmisku savienojumu vai biodegvielas iegūšana no koksnes būs ekonomiski izdevīgāka).
Ja Jums šodien būtu iespēja uzstādīt vienu lielo jautājumu nākamajam pētniecības posmam – kāds tas būtu un kāpēc?
Kad Latvijas vadība sapratīs, kuri zinātnes virzieni Latvijai ir stratēģiski ir tik nepieciešami un perspektīvi, lai tos ilgstoši attīstītu ar atbilstošu stabilu finansējumu? Pētniecību sadrumstalojot nelielos, īslaicīgos projektos, nevar cerēt dižu izrāvienu inovācijās. Bet vai vaina ir tikai finansējumā?
