Haralda Matuļa darbs Latvijas Universitātes (LU) doktorantūrā norit aizraujošā krustpunktā starp humanitārajām zinātnēm un tehnoloģijām – starp dzīvesstāstiem un datorprogrammēšanu. Viņš ar digitālajām metodēm pēta cilvēku pašreprezentācijas veidus autobiogrāfiskos tekstos.
“Man šķiet, katrs doktorants ir atšķirīgs, un tieši tam jākalpo par pamatu atrast to savu īsto, īpašo pētniecības lauku,” viņš saka.
H. Matuļa profesionālais ceļš bijis daudzšķautņains – viņš ir pazīstams kā rakstnieks, iepriekš ir strādājis kultūrpolitikas laukā un pasniedzis ar filozofiju un rakstīšanu saistītus kursus vairākās augstskolās. Pēc daudziem gadiem kultūras nozarē viņš pieņēma lēmumu atrast vēl ko aizraujošu dzīvē un sāka apgūt datu analīzi un programmēšanu. "Tas nebija viegli, bet tas bija ārkārtīgi interesanti," viņš atceras. Šī interese viņu aizveda pie studijām Helsinku Universitātē, kur viņš ieguva maģistra grādu digitālajās humanitārajās zinātnēs – jomā, kur tradicionālā humanitāro zinātņu pieeja tiek papildināta ar statistiskajām metodēm, korpusu pētniecību un mākslīgā intelekta rīkiem.
Šobrīd H. Matulis studē LU Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) Valodu un kultūras studiju doktora programmā un doktorantūras laikā ir nodarbināts kā LU HZF Digitālo humanitāro zinātņu centra zinātniskais asistents.
"Es ar milzīgu interesi skatos, kā izvērtīsies un attīstīsies LU Doktorantūras skolas koncepcija. Es labprāt iesaistos tās norisēs un mani tiešām uzrunā iespējas sadarboties ar citu nozaru doktorantiem," viņš stāsta par to, kā viņa ikdienas gaitas iespaido pagājušajā gadā Latvijā ieviestais jaunais doktorantūras modelis.
H.Matulis uzskata, ka viens no izaicinājumiem mūsdienu pētniecībā ir strauji mainīgās tehnoloģijas: "Nav vairs stāsts tikai par to, kādas digitālās metodes un rīkus tu esi apguvis, bet arī par to, kā tu mācies – cik ātri tu spēj adaptēties, jo šobrīd viss ļoti strauji mainās." Viņš pats aktīvi izmanto mākslīgā intelekta rīkus kā palīgus kodēšanā un redz tajos iespēju humanitāro zinātņu pētniekiem, jo datu pētniecībā aizvien svarīgāka kļūst kritiskā domāšana un prasme noformulēt problēmas, nevis koda sintakses detaļas. Apgaismojošajā darbā viņš ar prieku atklāj digitālo metožu un rīku iespējas ne tikai kolēģiem, bet arī ikvienam interesentam – īpašā digitālajām humanitārajām zinātnēm veltītā raidierakstā.
H. Matuļa promocijas darba tēma ir saistīta ar dzīves rakstīšanu – konkrētāk, viņš salīdzina rokrakstā veidotas 20. gadsimta dienasgrāmatas ar dzīvesstāstiem. "Mana pētījuma mērķis ir izprast, kā mainās cilvēka pašizpausmes valoda autobiogrāfisajos materiālos atkarībā no žanra, laikmeta un formāta," skaidro doktorants. Tipiska darbplūsma balstās programmēšanas valodā Python, Pandas un Matplotlib bibliotēkās, taču tas, kas atšķir digitālās humanitārās zinātnes no vienkārši programmēšanas vai datu analīzes, ir tieši datu kritika, avotu kritika, metožu kritika un kvantitatīvo metožu kombinēšana ar kvalitatīvajām metodēm. Šī digitālo un humanitāro pieeju sintēze ļauj Haraldam skatīties uz autobiogrāfiskiem materiāliem ne vien kā uz stāstiem, bet arī kā uz datu struktūrām, kurās iespējams ieraudzīt laikmeta, žanra un cilvēka domas nospiedumus.
"Doktorantūra ir jēgpilna tad, ja tā patiešām saskan ar tavu profesionālo un personīgo aicinājumu būt pētniekam," H. Matulis uzsver.
Viņš aicina topošos doktorantus būt reālistiskiem un izvēlēties tēmas, kuras ir gan pētnieciski vērtīgas, gan personīgi aizraujošas. Tāpat viņš norāda uz labas sadarbības nozīmi ar darba vadītāju, kas ir izšķirošs faktors veiksmīgai doktorantūrai un praktiskai iesaistei pētnieciskos projektos.
Ikdienā Haralds Matulis strādā vairākos pētnieciskajos projektos, sadarbojoties ar pētniekiem no citām vadošajām pētniecības institūcijām digitālo humanitāro zinātņu jomā – kā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latvijas Nacionālā bibliotēka, LU Matemātikas un informātikas institūts un citas. Viņa darbs nereti notiek vienatnē, taču viņš uzsver, ka svarīga daļa ir sarunāšanās ar kolēģiem, ideju apmaiņa un refleksija – arī par to, kā jūtas pats pētnieks: “Zinātnes procesam ir jābūt cilvēcīgam. Labbūtība un emocionālā veselība nav šķērslis akadēmiskajai izcilībai – tās ir tās pamats.”
Savā stāstā H. Matulis apvieno tehnisko kompetenci ar dziļu kultūras izpratni, humanitāro ievirzi ar datu analīzi, pētniecību ar pedagoģiju. Viņš ir piemērs tam, kā cilvēks ar radošu un analītisku prātu spēj veiksmīgi integrēt dažādas dzīves pieredzes zinātniskajā darbībā.
