Atgriešanās dzimtenē pēc daudziem gadiem ārvalstīs bieži šķiet vienkārša – sakrāmē koferi un brauc mājās. Taču praksē tas daudziem ir emocionāli sarežģīts process. Latvijas Universitātes (LU) pētnieki izstrādājuši pirmo konceptuālo modeli, kas skaidro ne tikai atgriešanās migrācijas radīto stresu, bet arī psiholoģiskos procesus un resursus, kas palīdz šo pieredzi pārvarēt.
Izstrādātais modelis paplašina līdzšinējo skatījumu, kas biežāk veidots socioloģiskā, ekonomiskā vai politikas perspektīvā. Tas ir nozīmīgs ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski, sniedzot plašāku izpratni par atgriešanās migrācijas dinamiku.
Modeļa centrā ir aizsargājošo mehānismu mobilizēšana. Tas parāda, ka atgriešanās migrants nav pasīvs grūtību saņēmējs, bet aktīvi izvērtē situāciju, izmanto savus un vides resursus un cenšas atgūt emocionālo līdzsvaru. Tādējādi atgriešanās migrācija tiek skatīta ne tikai kā stresa, bet arī kā dinamiska pielāgošanās procesa daļa.
Grūtākais sākas vēl pirms koferu krāmēšanas
Pētniecībā un arī sabiedrībā ilgu laiku tika uzskatīts, ka vislielākās grūtības sākas pēc atgriešanās, taču pētījumi rāda ko citu – lielākā spriedze rodas krietni agrāk. Lēmums braukt atpakaļ nav tikai pārcelšanās. Tas ietver atvadīšanos no ierastās dzīves, draugiem, bērnu skolām, gadiem lolota dārza un ierastā ritma. Līdz ar lēmumu nāk nenoteiktība, bažas par pieņemtā lēmuma pareizumu un gaidas par to, kāda tad varētu izvērsties dzīve mājās.
Tomēr pētnieki uzsver kādu labu ziņu. Jo agrāk cilvēks sāk gatavoties praktiski un emocionāli, jo vieglāk vēlāk pārvarēt sākotnējo haosu pēc atgriešanās. Plānošana – skolas meklēšana, mājokļa jautājumi, darba iespējas, dokumenti, sarunas ģimenē un godīga savu gaidu pārskatīšana – var kļūt par sava veida drošības tīklu. Dzīvē ne viss nenotiek pēc plāna, bet plāns palīdz brīdī, kad viss pārējais šķiet ārpus kontroles.
Bagāža, ko lidostā nenosver
Atgriešanās migranti bieži runā caur grūtībām – viņiem jāpierod, jāpielāgojas, jārisina problēmas. Pētījumi rāda arī citu pusi – šie ir cilvēki ar bagātu dzīves pieredzi. Viņi jau reiz ir spējuši sākt dzīvi svešā vietā no nulles, orientēties nepazīstamā vidē, mācīties citus noteikumus, valodas un komunikācijas stilus. Šī pieredze nepazūd brīdī, kad lidmašīna nolaižas Rīgā.
Viens no būtiskākajiem psiholoģiskajiem resursiem, kas palīdz pārvarēt grūtības, ir kognitīvā elastība – spēja paskatīties uz situāciju no cita skatupunkta un meklēt risinājumus arī tad, kad lietas nenotiek pēc plāna.
Šai elastībai paralēli ir novērojama arī proaktivitāte. Tā ir spēja nepadoties tad, kad aizveras kādas durvis. Ja viena iestāde nepalīdz, cilvēks meklē citu ceļu. Ja kaut kas nav skaidrs, jautā. Ja trūkst informācijas, meklē to pats. Kāds pētījuma dalībnieks šo attieksmi formulēja ļoti tieši: "Esmu pārliecināts, ka nepazudīšu, – ja vajadzēs, iemācīšos vēl vienu valodu vai jebko citu."
Šāda iekšēja pārliecība ir ļoti nozīmīga. Tā palīdz cilvēkam nejusties pilnībā atkarīgam no apstākļiem. Protams, tā neatrisina visas strukturālās problēmas un neaizstāj valsts vai pašvaldības atbalstu. Taču tā palīdz nepalikt bezspēcības izjūtā.
Pārstāt salīdzināt, sākt izmantot pieredzi
Viena no lielākajām atgriešanās lamatām ir nemitīga salīdzināšana. "Tur bija ērtāk. Tur sistēma bija saprotamāka. Tur cilvēki smaidīja vairāk. Tur ceļi bija labāki. Tur skola strādāja pēc izcilām metodēm." Dažreiz šie salīdzinājumi ir pilnīgi pamatoti. Atgriešanās migrants nav nepateicīgs tikai tāpēc, ka pamana atšķirības. Tieši otrādi – dzīve citā valstī dod iespēju redzēt, ka lietas var notikt arī citādi.
Tomēr pastāvīga salīdzināšana var kļūt nogurdinoša un radīt izjūtu, ka Latvijā nekas nav pietiekami labi, tāpēc svarīgi nevis noliegt atšķirības, bet izmantot savu pieredzi kā resursu. Jā, kāda sistēma var šķist sarežģīta, taču tas nenozīmē, ka tā nestrādā. Darba vide jāiepazīst no jauna, bet tieši tur var noderēt ārvalstīs gūtās prasmes. Un sākumā piedzīvotais vientulības brīdis var kļūt par iespēju veidot jaunas attiecības ar Latviju.
Atgriešanās migrants bieži ir cilvēks ar paplašinātu dzīves skatījumu. Viņš zina, ka lietas var darīt vairāk nekā vienā veidā. Tieši šī pieredze, kas sākumā reizēm apgrūtina iekļaušanos, vēlāk var kļūt par vienu no lielākajiem spēkiem.
Latvietis ar pasaules zināšanām
Viens no interesantākajiem pētījuma secinājumiem saistīts ar identitāti. Pēc gadiem ārvalstīs cilvēks ne vienmēr jūtas gluži tāds pats kā pirms aizbraukšanas un mainījusies ir arī Latvija. Tāpēc atgriešanās var radīt iekšēju spriedzi – vai vēl esmu savējais? Vai mana ārzemju pieredze šeit ir vērtība vai traucēklis?
Pētījums ļauj uz šo jautājumu skatīties cerīgāk. Atgriešanās migrantam nav jāizvēlas starp latvieti un cilvēku ar pasaules pieredzi – šīs identitātes daļas var savienot. Latviskās saknes, valoda un piederība var pastāvēt līdzās plašākam skatījumam, starpkultūru pieredzei, citādai darba kultūras izpratnei un spējai orientēties dažādās vidēs.
Šāda "identitātes integrācija" var kļūt par būtisku resursu. Cilvēks, kurš spēj apvienot vairākas pieredzes, bieži spēj labāk saprast atšķirīgus cilvēkus, elastīgāk komunicēt un ienest sabiedrībā jaunas idejas.
Tas ir ieguvums ne tikai pašam atgriešanās migrantam, bet arī darba vietām, skolām, kopienām un Latvijai kopumā. Kāds pētījuma dalībnieks šo ieguvumu formulēja īpaši spilgti: "Latvijas nākotne ir atgriešanās migranti. Cilvēki vēlas atgriezties mājās no visas pasaules. [..] Ja atgriešanās migrantiem ļauj strādāt, iesaistīties un izmantot savu pieredzi, viņos ir milzīgs, vēl neizmantots potenciāls."
Savējo "burbulis": vieta, kur tevi saprot
Pozitīvs skatījums uz savām spējām nenozīmē, ka viss jāpaveic vienam. Būtiskākais atbalsta avots ir sociālā vide – ģimene, draugi, skolas, darba kolēģi un kaimiņi –, kas var būtiski ietekmēt, vai cilvēks Latvijā jūtas pieņemts vai viens. Dažkārt pietiek ar praktisku atbalstu – skaidrojumu par skolas sistēmu, darba tirgu, ārstu ieteikšanu vai vienkārši uzklausīšanu bez nosodījuma.
Atgriešanās pieredze mēdz būt pretrunīga – cilvēks var vienlaikus vēlēties būt Latvijā un justies noguris, priecāties un skumt. Šīs emocijas ir dabiska pārejas daļa, taču apkārtējiem tās ne vienmēr ir viegli saprast. Tuvinieki var sniegt atbalstu, taču viņi ne vienmēr spēj izprast, kā ir atgriezties vietā, kas vienlaikus ir pazīstama un sveša.
Līdzās praktiskam atbalstam – no informācijas un konsultācijām līdz palīdzībai konkrētu situāciju risināšanā – tikpat svarīga ir arī izpratne par šīs pieredzes emocionālo sarežģītību. Pētījums apstiprina, ka vislielāko mierinājumu sniedz t. s. "savējo burbulis" – citi cilvēki ar līdzīgu atgriešanās pieredzi. Piemēram, tādas iniciatīvas kā apvienība "Ar pasaules pieredzi Latvijā" darbojas kā vitāli svarīgs psiholoģiskais atbalsts, kur var brīvi dalīties drošā vidē savā pieredzē, saņemt sapratni un praktiskus padomus.
Nevis solis atpakaļ, bet jauns sākums
Saskaņā ar pētījumu stabilāku pamatu atgriešanās pieredzei dod ilgtermiņa skatījums. Lai gan atgriešanos bieži motivē emocionāli iemesli – ilgas pēc mājām, vēlme būt tuvāk ģimenei vai nogurums no dzīves svešumā –, ilgtermiņā ar emocijām vien var nepietikt. Cilvēki vieglāk pārvar sākotnējo haosu, ja redz jēgpilnu mērķi. Piemēram, bērnu iespēju augt latviskā vidē, sava īpašuma atjaunošanu, ieviest Latvijā ko jaunu un līdz šim nepieejamu vai dzīvi mierīgākā ritmā.
Ilgtermiņa skatījums palīdz saprast, ka pirmie mēneši nav galīgais spriedums par atgriešanās izdošanos. Sākumā daudz kas var būt grūti, neierasti un pat kaitinoši. Bet tas vēl nenozīmē, ka lēmums bijis nepareizs.
Adaptācija nav eksāmens, kas jānokārto pirmajā nedēļā. Atgriešanās nav tikai pārcelšanās uz dzimteni, bet daudzslāņains psiholoģisks process, kas prasa laiku. Ja ir sagatavošanās, atbalsts un iespēja ārvalstīs gūto pieredzi izmantot, atgriešanās var kļūt nevis par soli atpakaļ, bet par jaunu sākumu.
Cilvēki aiz pētījuma datiem
Pētījumā piedalījās 21 atgriešanās migrants vecumā no 26 līdz 70 gadiem. Īpaši nozīmīgs ir dalībnieku ilgais uzturēšanās laiks ārvalstīs – vidēji 11 gadi. Tas ļauj gūt padziļinātāku ieskatu atgriešanās migrācijas pieredzē nekā daudzos ārvalstu pētījumos, kuros tiek analizētas personas ar salīdzinoši īsu prombūtnes laiku.
No sirds pateicamies visiem pētījuma dalībniekiem, kuri dalījās savos atgriešanās stāstos un ar savu uzticēšanos palīdzēja šim pētījumam iegūt cilvēcisku dziļumu.
► Detalizētāk par pētījumā izstrādāto modeli un secinājumiem skatīt: Ozola-Cīrule, I., & Martinsone, B. (2026). A conceptual model of stress and psychological resources in return migration. International Journal of Intercultural Relations, 113, 102440. https://doi.org/10.1016/j.ijintrel.2026.102440
