Ornitologs Mārtiņš Briedis ir vadošais pētnieks gan Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūtā, gan, pētot putnu migrāciju, jau gandrīz deviņus gadus strādā Šveices Ornitoloģijas institūtā (The Swiss Ornitological Institute). Par sevi M. Briedis saka: joprojām esmu ar vienu kāju Latvijā, tomēr pamatdarbs ir Šveicē. Iztaujāju pētnieku par darbu zinātnē dažādās valstīs, jaunāko tehnoloģiju izmantošanu ornitoloģijā un to, kā putni Latvijā pavada vasaras pilnbriedu.
Kā nonācāt līdz pētniecībai Šveicē?
Kad pabeidzu maģistra studijas LU tolaik Bioloģijas fakultātē, sāku studēt doktorantūrā Čehijā Palacki universitātē (Univerzita Palackého v Olomouci), kur jau sākās sadarbība ar Šveices ornitoloģijas institūtu. Pēc tam te divus gadus biju specifiskā pēcdoktorantūras projektā, bet tad jau nonācu pētnieka amatā.
Zinu, ka putnus aprīkojat ar ģeolokatoriem. Vai šādas jaunākās tehnoloģijas izmantojat tikai Šveicē, vai arī Latvijas putnus ir iespēja tādā veidā pētīt?
Izmantot ģeolokatorus sāku jau doktorantūrā Čehijā. Tad tas notika sadarbībā ar Šveices institūtu, kurā pašlaik strādāju. Ir vairāki šādi projekti šeit, Šveicē, kur to darām, bet darbojamies arī dažādos projektos citās Eiropas valstīs. Viena no valstīm ir arī Latvija. Mana darbība LU sākās 2020. gadā, kad ieguvām Latvijas Zinātnes padomes projektu par mājas strazdiem, kurā migrācijas pētījumiem izmantojām ģeolokatorus. To darām joprojām. (1) Sadarbībā ar gredzenotāju Kasparu Funtu tādā veidā pētām arī brūnspārnu ķauķi.
Cik lielā mērā jaunākās tehnoloģijas, kas šobrīd pieejamas, ietekmē putnu izpēti un paver kādus jaunus apvāršņus?
Tieši migrācijas un specifiski mazo zvirbuļveidīgo putnu izpētē, ģeolokatoru parādīšanās ir tiešām nozīmīgs pavērsiens. Tas bija ap 2007., 2008. gadu, kad parādījās pirmās šādas tehnoloģijas. Ideja šādu ģeolokatoru radīšanai un izmantošanai aizgūta, man liekas, no lielo jūras zīdītāju pētījumiem. Tātad jau pagājušajā gadsimta 70. gados bija radusies ideja, ka, izmantojot gaismas ierakstītāju datus, var pateikt, kur putns atrodas. Taču jūrnieki jau 17. gadsimtā pēc dienas garuma, pēc pusdienlaika un pusnakts iestāšanās varēja pateikt, kur okeānā viņi atrodas. Arī, pētot mazos putnus, sākotnēji ģeolokatoros ierakstīja tikai gaismu un pēc tās intensitātes rēķināja, kur putns kurā brīdī atradies. Tas vēl nedeva ļoti precīzus datus, bet tā jau bija neliela revolūcija mazo putnu izpētē. GPS raidītājus var izmantot stārķiem, ērgļiem un citiem lielākiem putniem, bet mazajiem putniem tie ir daudz par smagu. Tāpēc ģeolokatoriem bija revolucionāra loma mazo putnu migrācijas pētījumos.
Ja pareizi saprotu, tagad, izmantojot ģeolokatorus, jūs pat varat noteikt, cik daudz enerģijas putni iztērē, kādos laika apstākļos putni bijuši. Kā tas ir iespējams?
Pirms 20 gadiem varējām noteikt tikai migrācijas vietu un laiku, bet neko vairāk. Pēdējos gados ģeolokatoriem pievieno dažādus sensorus, kas mēra arī atmosfēras spiedienu, temperatūru un aktivitāti. Tāpat kā mums telefonos ir aktivitātes sensori, kas mēra mūsu soļus, arī ģeolokatori parāda, ko putns kurā brīdī darījis, vai viņš ir lidojis, vai viņš barojies, vai sēdējis miera stāvoklī. Šie dati ļauj aplēst arī enerģijas budžetu, ko putni izmantojuši. Enerģijas budžetā ir vairākas galvenās lietas. Tā ir pamata vielmaiņa, kas ir arī cilvēkiem. Mēs arī guļot tērējam enerģiju. Tad ir termoregulācija, un pēc temperatūras datiem varam pateikt, kādā klimatā putns ir uzturējies: vai viņam bija nepieciešama ķermeņa sildīšana, vai – tieši pretēji – ķermeņa atdzesēšana, kas arī patērē enerģiju. Trešā enerģijas budžeta sastāvdaļa ir kustība: vai putns ir lidojumā, vai viņš barojas, vai viņš staigā, vai viņš sēž kaut kur krūmā un nekustas. Šīs trīs lietas saliekot kopā, varam aplēst enerģijas budžetu.
Vai no šiem datiem var saprast, cik daudz putnam būtu vajadzējis apēst?
Jā! Šie aktivitātes mērījumi parāda par katrām piecām minūtēm, ko putns darījis, vai viņš ir bijis lidojumā vai sēdējis. Domājot par migrāciju, mūs ļoti interesēja putnu lidojumi, un mēs ar piecu minūšu precizitāti varējām pateikt, cik ilgi bijuši migrācijas lidojumi. Tagad zinām, ka, šķērsojot Sahāras tuksnesi, daudzas sugas lido nepārtraukti 30 stundas, ne reizi nenolaižoties. Savukārt pēc atmosfēras spiediena datiem, varam pateikt, cik augstu viņi lido. Proti, lielākā augstumā ir zemāks spiediens. Tāpēc varam izrēķināt, ka putns, piemēram, lidojis trīs vai piecu kilometru augstumā. Mazie putni pāri Sahāras tuksnesim lido ļoti lielā augstumā. Taču, lai datus iegūtu, putns, kas aprīkots ar ģeolokatoru, atkārtoti jānoķer. Tiešsaistē šie dati nenāk. Tā ir. Gan ģeolokatoros, gan GPS iekārtās nevar ielikt lielas, jaudīgas baterijas, kas ir smagas. Mazo sugu putni sver, sākot no 13 gramiem. Tāpēc ierīcei, ko viņiem piestiprina, jābūt ne smagākai par pusgramu, ieskaitot bateriju. Tāpēc raidīšanas tehnoloģijas, kas ļoti patērē bateriju, nevaram izmantot. Pašlaik Šveices ornitoloģijas institūtā strādājam pie tā, lai varētu vismaz attālināti nolādēt datus. Tad datus ar antenas palīdzību varētu nolasīt, kad putns atlido atpakaļ uz ligzdošanas vietu, bet mums viņu nevajadzētu noķert, jo ir tādas sugas, ko noķert atkārtoti ir ļoti grūti. Principā laikam esam vienīgie pasaulē, kas mēģina attīstīt šādu tehnoloģiju. Taču, vai izdosies to izveidot, nav zināms. Strādājot ar jaunajām tehnoloģijām, daudzi gadi aiziet it kā nebūtībā, tikai testējot lietas, kas nestrādā. Lai saprastu, vai esam izdarījuši kaut ko pareizi vai nepareizi, mums allaž vajag sagaidīt putnu atpakaļ, tātad jāgaida gads. Nevaram uzreiz mācīties no kļūdām.
Tātad nevarat solīt, ka jaunā tehnoloģija drīz būs pieejama?
Tā ir, jā.
Kuras ir tās sugas, kuras atkārtoti ir ļoti grūti noķert? Un kāpēc? Vai tās mācās no pieredzes?
Visvieglāk, protams, ir strādāt ar būrīšos ligzdojošo sugām. Piemēram, mājas strazds ir salīdzinoši viegli pētāma suga, jo dzīvo būrītī. Varam viegli atrast strazda ligzdas, būrītī arī viegli noķert, jo zinām, ka putns tur nāks. Sarežģītāk ir ar sugām, kuras neligzdo būrīšos. Tad vispirms jāsaprot, kurā krūmā vai pudurī putns dzīvo. Tad tur jāliek tīkli. Mēs jokojam, ka uzlikt ģeolokatorus ir viegli. Grūti ir nākamajā gadā noķert tieši tos pašus putnus, lai iegūtu datus. Jā, un ir tādas sugas, kuras vienmēr mācās un kļūst gudrākas. Piemēram, čakstes ir ļoti gudras un aktīvi izvairās no slazdiem. Tās ļoti ātri saprot, ka kaut kas nav kārtībā un izvairās no tiem. Ir arī sugas, kuras uzturas tur, kur ir ļoti grūti tos noķert, piemēram, atklātu ainavu lauksaimniecības zemēs, kur ligzdo dzeltenās cielavas vai čipstes. Tur nav krūmu, kur paslēpt tīklu. Šie putni arī neiet krūmos. Tad tīkls jāliek pļavas vidū, bet tiklīdz sāk pūst kaut neliels vējiņš, tīkls kustas. Putni to redz un aktīvi no tīkla izvairās. Tās ir tās sugas, ko grūti noķert.
Cik procentus ar ģeolokatoru aprīkotos putnus izdodas atkārtoti noķert?
Tas ir ļoti atšķirīgi dažādām sugām. Jāņem arī vērā, ka mazajām sugām izdzīvošana nav pārāk augsta. Esam aprēķinājuši, ka no mājas strazdiem Latvijā tikai apmēram puse izdzīvo līdz nākamajam gadam. Tas nozīmē, ka pusi mēs pat vairs nevaram mēģināt ķert. Laikam bijuši tikai divi gadījumi, kad atguvām ģeolokatoru no miruša putna. Atkārtotas noķeršanas rezultāti mums pārsvarā ir starp 15 un 40 procentiem.
Jūs pieminējāt Sahāras tuksnesi un 30 stundu lidojumu bez nolaišanās. Tas ir tiešām pārsteidzoši. Kuri putni ir šādi rekordisti?
Lielākā daļa putnu migrē naktīs, tātad tieši naktī tie lido pāri Sahārai. Daudzi, tikko aust rīts, sēžas lejā. Tomēr ir daļa, kas turpina lidot, jo tiem vajag Sahāru šķērsot nenolaižoties, kaut vai lidojot ilgāk nekā diennakti. Runājot par mazajiem putniem, rekords ir pat vairāk nekā 40 stundas, kas reģistrētas niedru strazdam. Bet, runājot par putniem vispārīgi, rekordistes ir sarkanās puskuitulas. Tās ligzdo Aļaskā, bet lido ziemot uz Jaunzēlandi un Austrāliju pāri okeānam. Tās nenolaižoties lido pat 10 dienas. Taču ir arī tādi putni kā svīres, kuras dzīvo arī Latvijā, un Alpu svīres, kas principā dzīvo debesīs un nolaižas tikai uz ligzdošanu. No ģeolokatoriem iegūta informācija, ka, piemēram, gan parastās, arī Alpu svīres, var nenolaisties 9 līdz 10 mēnešus no vietas. Proti, visu laiku, kamēr tās ir ziemošanas vietās ārpus Eiropas, tās lido. Nolaižas tikai nākamajā pavasarī, kad atgriežas Eiropā ligzdot.
Vai putni, kuri ilgstoši lido pāri Sahārai, arī gaisā ēd, vai viņi iztiek visu šo laiku bez ēšanas?
Iztiek bez. Tāpēc pirms tam viņi uzkrāj tauku rezerves, kuras var ļoti labi redzēt, kad putnu paņem rokās. Putniem tauki ir tieši zem ādas, bet āda ir ļoti caurspīdīga. Tāpēc var labi redzēt, cik daudz tauku uzkrāti. Taukus uzkrāj apmēram 30 līdz 40% no normālā svara. Šajos garajos lidojumos šos taukus dedzina. Dedzinot taukus, fizioloģiski arī rodas ūdens kā blakusprodukts. Tas nozīmē, ka putniem šajā laikā nevajag padzerties. Bijuši eksperimenti, kur šos savvaļas putnus, kuri migrē uz Āfriku, ieliek ziemot būrīti, nepalielinot barības daudzumu. Viņi tik un tā pieņemas svarā, jo gēnos ieprogrammēts, ka, piemēram, septembrī jāuzkrāj svars. No ģeolokatoru datiem zinām, ka lakstīgalas, kas pavasarī lido no Āfrikas caur Arābijas pussalai uz Latviju, arī lido naktīs. Pa dienu tās nelido, bet viņas arī nebarojas migrācijas laikā. Lakstīgalas tikai sēž pa dienu krūmā, gaidot nākamo nakti, kad turpina lidot. Ir gan brīži, kad tās apstājas, piemēram, uz nedēļu. Tad tās atkal barojas un uzņem taukus.
Stāstījāt, ka putnu migrāciju ietekmē klimata pārmaiņas un ka daļa strazdu nelido uz Āfriku, bet paliek Dānijā, kur liellopu fermās apēd liellopiem paredzēto pārtiku. Vai tiešām šie putni var apēst tik daudz, lai lauksaimnieki to uztvertu kā problēmu?
Strazdi ziemā pārsvarā dzīvo baros, kuros var būt līdz vairākiem tūkstošiem putnu. Putns dienā apēd ap 15 gramiem barības. Ja to pareizinām ar, teiksim, 1000 putniem katru dienu, tie ir kilogrami, kas sakrājās ziemošanas periodā. Tāpēc lauksaimnieki, kuri darbojas atklātajās fermās, kurās tiek iekšā putni, to noteikti saredz kā problēmu, kas ietekmē viņu finanses un to, cik daudz barības viņiem jāpērk. Turklāt pētnieki Dānijā jau pētījuši arī, kādas slimības mājas strazdi pārnēsā un vai tās var pāriet uz liellopiem. Daļā putnu slimības ir konstatētas, tomēr vismaz pašlaik nav atklāts, ka strazdi pārnēsātu, piemēram, putnu gripu, kā tas notiek ar ūdensputniem.
Vai zinātnieki var kaut kā ietekmēt šos klimata pārmaiņu procesus, kas maina arī putnu migrāciju?
Nezinu, vai mēs kā pētnieki varam daudz ko darīt lietas labā, bet svarīgi katram censties mēģināt samazināt izmešu daudzumu. Taču putni darīs to, kas viņiem būs izdevīgāk. Katrā ziņā klimata pārmaiņu ietekmē mainīsies arī tas, kuri putni izdzīvo un kuri putni atstāj vairāk savus gēnus nākamajām paaudzēm. Protams, mainās arī putnu migrācijas stratēģijas. Tālās distances migranti, kuri iepriekš ziemoja Āfrikā, arvien vairāk izvēlas palikt Eiropā. Tas notiek ar vairākām sugām. Piemēram, šeit Šveicē baltie stārķi ziemā pēdējos gados ir ļoti parasts skats. Latvijā tā vēl nav, bet arī tas kādā brīdī te var parādīties.
Latvijā tie paši strazdi jau ļoti bieži ziemā ir redzami. Bet, turpinot par tehnoloģijām ornitoloģijā, vai bez ģeolokatoriem ir vēl kādas jaunas tehnoloģijas, ko putnu pētnieki izmanto?
Vairāk zinu tieši par to, ko izmanto migrāciju pētījumiem. Vēl viena tehnoloģija, ko ļoti aktīvi sāk izmantot, ir pasīvais akustiskais monitorings. Tas nozīmē, ka dabā, piemēram, mežā, izliek balss ierakstītāju ierīces, kas pasīvi ieraksta putnu skaņas. Tās izmanto, lai monitorētu ligzdojošos putnus, jo var saprast, piemēram, kādi putni mežā ligzdo, pašiem tur ikdienā klāt neesot. Taču šīs tehnoloģijas palīdz arī migrācijas izpētē, jo, kā jau teicu, lielākā daļa putnu migrē naktīs, un cilvēki parasti tos nevar redzēt. Ierakstot putnu saucienus, varam vairāk uzzināt par nakts migrāciju. Dažādām tehnoloģijām, protams, ir savi plusi un mīnusi. Viens no plusiem noteikti ir tas, ka pētniekiem nav naktī jāiet ārā klausīties putnus. Taču mīnuss ir, ka šīs ierīces nedzird tik labi, kā var sadzirdēt ar ausi. Protams, ja putns lido vairāku kilometru augstumā, tad cilvēki arī nevar sadzirdēt šos putnus. Tāpēc, papildus akustiskajiem balss ierakstītajiem, mani kolēģi Šveicē lieto arī radarus. Starp citu, tos uz četrām vai piecām sezonām bijām novietojuši arī Papē. Radari uztver putnus, kas lido pāri šaurā joslā līdz pat vairāku kilometru augstumam, kā arī nosaka putna izmērus. Saliekot kopā akustisko ierakstītāju un radaru datus, varam redzēt, kuras sugas kurā brīdī lido, jo radars redz arī putnu spārnu vēzienu frekvenci. Piemēram, zvirbuļveidīgie putni lido, vicinot spārnus, un tad krīt lejā. Tad atkal vicina spārnus un atkal krīt lejā. Tas ir zvirbuļveidīgajiem tipisks lidojums. Radars to redz, un mēs varam pateikt, ka tas ir kāds zvirbuļveidīgais putns. Akustiski savukārt sugu var noteikt pēc balss. Tā kā šīs dažādās metodes papildina viena otru un varam iegūt vairāk informācijas.
Šis laikraksta numurs iznāk jūnija beigās. Kāds šis laika periods putniem Latvijā?
Jūnija beigās pārsvarā migrācija ir beigusies. Notiek aktīva ligzdošana, kaut daļai sugu tā jau beigusies. Tie, kam ligzdošana noslēgusies, maina spalvas. Vismaz mazie putni vienreiz gadā nomaina pilnīgi visu apspalvojumu. Arī spalvu maiņa, tāpat kā mazuļu barošana, ir enerģētiski ļoti prasīgs posms. Tāpēc vienā laikā putni to nedara, jo enerģētiski tas nav pavelkams. Varbūt jūnija beigās jau sāk parādīties pirmie rudens migranti, kaut parasti tas notiek drīzāk jūlija vidū. Tajā brīdī daži Latvijā ligzdojošie putni sāk lidot prom, un arī pie mums ielido no ziemeļiem. Ģeolokatoru dati ir rādījuši, ka daļa Latvijas strazdu jau jūnijā izved mazuļus. Ir daži strazdi, kas jūnija vidū jau ir Vācijā. Tātad viņi jau ir aizlidojuši no Latvijas. Viņi netaisa otro perējumu šajā vasarā, jo jau atrodas 1000 kilometru attālumā. No 2020. gada, kopš pētām strazdu perēšanu būros, ne reizi nav redzēts, ka viņiem būtu divi perējumi sezonā, kaut Vācijā strazdi mēdz perēt divreiz. Bet ir sugas, kas Latvijā vienā vasarā perē vairākas reizes. Piemēram, zvirbulis ir viena no tām, kam gadā ir divi vai pat trīs perējumi. Vēlāk jūlijā Latvijā sāk parādīties pirmie bridējputni, kas atgriežas pie mums no tundras, kur ligzdojuši. Tad lēnā garā sākas arī ķauķu migrācija.
Bet kāpēc daļa strazdu lido šurp ligzdot, ja viņi to Vācijā varētu darīt pat acīmredzot labvēlīgākos apstākļos?
Droši vien tā ir konkurence, kas viņus lēnām spiedusi evolucionāri tālāk uz ziemeļiem, kur arī ir ligzdošanai piemērotas teritorijas. Mums ir salīdzinoši īsa vasara, bet ir ļoti liela barības pieejamība. Piemēram, kukaiņu mums ir daudz vairāk nekā Rietumeiropā. Putni to izmanto. Izskatās, ka migrācijas, tātad lidošanas enerģētiskās izmaksas, nav tik būtiskas, lai to nedarītu. Lidojot tālāk uz ziemeļiem un pēc tam lidojot atpakaļ, ieguvumi ir daudz lielāki nekā paliekot visu gadu vienā un tajā pašā vietā.
Cik lielā mērā atšķiras pētniecības iespējas, finansējums vai tehnoloģiskais nodrošinājums Šveicē un Latvijā, kā arī citās valstīs, ar ko jums bijusi sadarbība?
Šobrīd situācija Latvijā nav tik slikta, kāda tā bija tad, kad biju students. Sāku studēt 2008. gadā. Tagad ir iespējams vismaz vienreiz gadā piedalīties konkursā uz Latvijas Zinātnes padomes finansējumu. Ja salīdzinām Latviju ar citām valstīm, varbūt neesam tik labā situācijā kā pētnieki Čehijā, Šveicē vai Vācijā, kur pētījumiem pieejamais finansējums ir lielāks. Tur finansējums ir arī brīvāk izlietojams, kamēr Latvijā finansējuma izlietošanas rāmji ir diezgan definēti. Piemēram, projektiem jāsākas 1. janvārī un jābeidzas pēc trim gadiem 31. decembrī. Ja Šveicē iegūstu finansējumu līdzīga rakstura projektam, varu izvēlēties, kurā brīdī to sāku. Piemēram, saņemu finansējumu uz četriem gadiem, un laika posmā starp 1. janvāri un 1. jūniju, varu izvēlēties, kad sākt darbu. Ja runājam tieši par lauku pētījumiem ar putniem, tad ir svarīgi nepalaist garām pavasari. Šveices Ornitoloģijas institūtā lielākā daļa finansējuma nāk no ziedojumiem, kas ir apmēram 70 līdz 80% no visa institūta budžeta.
Vai ziedotāji ir privātpersonas vai kādi uzņēmumi?
Pārsvarā tās ir privātpersonas. Šveicē ir aptuveni 9 miljoni iedzīvotāju, un labklājība, protams, ir ļoti augstā līmenī, kas veicina šo ziedošanu. Vidējās summas, ko cilvēki ziedo, nav pārāk lielas. Viens cilvēks varbūt ziedo tikai ap 20 vai 30 eiro gadā. Bet, tā kā ziedotāju ir tiešām daudz, savācas liela summa. Pēdējos gados mēdz arī testamentos novēlēt naudu institūtam. Daļa pētījumu, ko veic institūtā, saistīti ar putnu aizsardzību tieši Šveicē, un lielākā daļa ziedojumu paredzēti šiem projektiem. Iespējams, daudzi ziedo, jo Šveicē ir diezgan drūma situācija: lauksaimniecības intensifikācijas un lielā iedzīvotāju skaita dēļ putnu skaits samazinās. Meža putniem Šveicē vēl klājas ļoti labi, bet tiem, kuru biotops ir lauksaimniecības zemes, situācija ir drūma. Savukārt institūtam ir imidžs, ka tas aizsargā Šveices putnus.
Rakstā izmantoti Mārtiņa Brieža arhīva foto
