Vidzemes Augstskolas (ViA) jūnija pētnieks ir vadošais pētnieks, asociētais profesors un doktorantūras studiju programmas vadītājs Ph.D. Oskars Java. Viņa pētniecības interese saistīta ar imitējošo modelēšanu, sistēmu analīzi un pētniecības pārvaldību, savukārt ikdienā viņš palīdz topošajiem zinātniekiem attīstīt savus pētījumus un koordinē starptautiskus projektus. Sarunā Oskars stāsta par ceļu līdz pētniecībai, nesen iegūto asociētā profesora amatu, darbu ar doktorantiem un to, kā inovācijas rodas gan zinātnē, gan virtuvē.
Kāda ir Jūsu pēdējā laika aktualitāte?
Oskars: Pēdējā laika aktualitāšu ir vairākas, taču nozīmīgākā noteikti ir asociētā profesora amata iegūšana. Teikšu godīgi – tā nebija mana iniciatīva. Uz to mani mudināja dekāne, jo ikdienā jau veicu visus pienākumus, kas šim amatam atbilst, tikai bez paša amata nosaukuma. Tagad, kad studenti mani sauc par profesoru, vairs nejūtos neērti, jo šis amats man patiešām ir piešķirts. Tas gan nenozīmē, ka nākamos sešus gadus var atslābt. Lai saglabātu asociētā profesora statusu, jāturpina aktīvi strādāt – jāpublicē zinātniskie raksti, jāiesaistās un jāvada pētniecības projekti, jārecenzē studentu darbi, jāorganizē zinātniskās konferences un jāturpina pildīt virkni citu akadēmisko pienākumu.
Vidzemes Augstskolā Jūs strādājat ne pirmo gadu. Kāds bija Jūsu ceļš uz pētniecību un darbu Vidzemes Augstskolā?
Oskars: Pirmo reizi ar Vidzemes Augstskolu iepazinos 2004. gadā, kad uzsāku bakalaura studijas tūrismā. Tajā laikā biju diezgan slinks – gribējās mazāk mācīties un vairāk izklaidēties, tāpēc šķita, ka tūrisma studijas būs īstā izvēle. Salīdzinot ar citām Latvijas augstskolām, kurās tolaik varēja studēt tūrismu, Vidzemes Augstskolā konkurss bija vislielākais. Vienā citā augstskolā konkursā biju otrais labākais pretendents, bet šeit sākotnēji paliku aiz strīpas. Veiksmīgas sakritības dēļ vairāki reflektanti izvēlējās studēt citur, un man atbrīvojās viena no retajām budžeta vietām. Manuprāt, tas liecināja par augsto studiju kvalitāti, tāpēc izvēlējos tieši Vidzemes Augstskolu.
Otro reizi Vidzemes Augstskolā studijas uzsāku 2016. gadā, iestājoties maģistra studiju programmā "Sociotehnisko sistēmu modelēšana". Tobrīd jau biju izgājis noteiktu dzīves posmu un sapratu, ka vēlos turpināt mācīties. Godīgi sakot, man nebija īstas nojausmas, ko nozīmē sociotehnisko sistēmu modelēšana, un tieši tas mani ieinteresēja visvairāk.
Ņemot vērā, ka man nebija priekšzināšanu informācijas tehnoloģijās, pirmais semestris bija izaicinošs. Taču, jo vairāk sāku izprast modelēšanu, jo vairāk tā mani aizrāva. Maģistrantūrā izvēlējos pētījuma tēmu, kas apvienoja manu interesi par vides aizsardzību un Vides risinājumu institūta aktualitātes – "Gulbju salas purva lapu laukuma seguma ietekme uz ekosistēmas ūdens bilanci". Jāsaka gan, ka toreiz Eiropā bija citas prioritātes, tādēļ šobrīd šī pētījuma tēma un izstrādātais modelis vairs nav tik aktuāli.
Tomēr tā pieredze noder arī esošajā darbā, jo Jūs vadāt doktorantūras skolu.
Oskars: Jā, noteikti. Mans promocijas darbs joprojām tiek izmantots kā labs piemērs, arī atsevišķās citās augstskolās, tam, kā strukturēt zinātnisku darbu.
Mana salīdzinoši nesenā doktorantūras studiju pieredze palīdz daudz labāk izprast arī šodienas doktorantus. Zinu, kādas kļūdas pieļāvu pats, un varu palīdzēt citiem no tām izvairīties. To īpaši izjūtu arī šonedēļ, kad Vidzemes Augstskolā norisinās intensīvā jauktā studiju programma doktorantiem un doktora grāda pretendentiem.
Kā sākās pētniecība Vidzemes Augstskolā? Kas ir Jūsu pētniecības joma?
Oskars: Mana pētniecības joma ir imitējošā modelēšana un imitējošo modeļu izstrāde dažādu sistēmu analīzei. Būtiskākais ir saprast sistēmas robežas – kur tā sākas un kur beidzas.
Šobrīd arvien vairāk izmantoju savu pieredzi, atbalstot jaunos doktorantus un iesaistoties dažādos pētniecības projektos. Līdz ar to arvien lielāku uzmanību pievēršu pētniecības pārvaldībai un sistēmu pārvaldības scenāriju modelēšanai. Tā kā imitējošo modeļu pielietojums ir ļoti plašs, arī mana pētniecība aptver daudzveidīgas jomas.
Kas Jūs visvairāk aizrauj pētnieka darbā, un kas rada lielākās grūtības?
Oskars: Viena no lielākajām priekšrocībām ir augstskolas izmērs. Tas ļauj pazīt kolēģus, zināt katra stiprās puses un saprast, pie kura vērsties pēc palīdzības vai padoma. Man patīk arī vide, kurā strādājam. Valmierā valda miers, ir tīrs gaiss, un daba ir pavisam tuvu. Tas rada ļoti patīkamus apstākļus darbam. Savukārt par grūtāko...uz šo jautājumu vēl joprojām meklēju atbildi. Pirms vairākiem gadiem man bija saruna ar kādas Austrijas augstskolas rektoru.. Spriedām, ka ir slikti, ja Tu esi neveiksmigs, bet, iespējams, vēl sliktāk ir, ja Tu esi veiksmīgs, jo tad darba ir tik daudz, ka visu nevar paspēt tikt galā.
Kā Vidzemes Augstskolas vide palīdz Jūsu darbā?
Oskars: Viena no lielākajām priekšrocībām ir augstskolas izmērs. Tas ļauj pazīt kolēģus, zināt katra stiprās puses un saprast, pie kura vērsties pēc palīdzības vai padoma.
Man patīk arī vide, kurā strādājam. Valmierā valda miers, ir tīrs gaiss, un daba ir pavisam tuvu. Tas rada ļoti komfortablus apstākļus darbam.
Kas Jūs kā cilvēku raksturo ārpus pētniecības – kas palīdz atjaunot enerģiju un iedvesmu?
Oskars: Man ļoti patīk būt svaigā gaisā – pastaigas ar suni ir neatņemama manas ikdienas daļa. Vēl viena mana aizraušanās ir ēst gatavošana. Gatavoju daudz, bet gandrīz nekad nesekoju receptēm.
Vienīgais izņēmums ir Pavlovas kūka. To gan gatavoju precīzi pēc receptes, un to ir nobaudījuši arī mani kolēģi.
Man šķiet, ka improvizācija ēdiena gatavošanā ir ļoti līdzīga tam, kas notiek pētniecībā. Bieži vien jāspēj apvienot šķietami nesavienojamas idejas un atrast līdzsvaru. Es ticu, ka tieši tā rodas inovācijas.
Kāds būs Jūsu tuvākais nozīmīgais profesionālais izaicinājums?
Oskars: Mans tuvākais nozīmīgais profesionālais izaicinājums būs saistīts ar Horizon Europe projektu REMAP. Tas būs projekta koordinēšana, jo šis ir pirmais šāda līmeņa Eiropas projekts, kurā Vidzemes Augstskola ir vadošais, nevis tikai partneris. Projekta mērķis ir pievērst uzmanību profesijām, kas nodrošina pētniecības procesu, bet sabiedrībā bieži paliek nepamanītas. Parasti pētnieks tiek uztverts kā galvenais projekta virzītājs, taču aiz kvalitatīvas zinātnes stāv arī pētniecības vadītāji, projektu koordinatori, datu pārvaldības speciālisti, atvērtās zinātnes eksperti un citi profesionāļi, kuru darbs ir būtisks veiksmīgai pētniecības norisei un rezultātu sasniegšanai.
Eiropas līmenī arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta šo profesiju atpazīstamībai un profesionālajai attīstībai. Man būs interesanti būt daļai no šī procesa un palīdzēt veidot vidi, kurā pētniecība tiek uztverta kā komandas darbs, kurā katram speciālistam ir nozīmīga loma.
Kur Jūs sevi saredzat pēc dažiem gadiem?
Oskars: Es sev neuzstādu mērķus, ko vēlos sasniegt pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem. Esmu atvērts iespējām. To apkārt ir vairāk, nekā iespējams īstenot, tāpēc vispirms izvērtēju, vai konkrētā iespēja mani tematiski interesē, pēc tam – vai tā veicinās manu personīgo izaugsmi, un, pirms pieņemu gala lēmumu, pārliecinos, vai man tai ir brīva vieta plānotājā.
Iepazīsties vairāk ar pētnieku, noskatoties video, kas veidots Research Latvia projekta "Zinātne Latvijai 2025" ietvaros:
