Ph.D. Linda Veliverronena ir Vidzemes Augstskolas (ViA) vadošā pētniece un docente ar plašu akadēmisko un pētniecisko pieredzi, īpaši sociālo zinātņu jomā. Viņas ceļš ViA sākās ar studijām un darbu administrācijā, turpinājās akadēmiskajā karjerā kā docētājai un vēlāk kā pētniecei. Viņa ir ieguvusi doktora grādu komunikācijas un mediju studijās Tartu Universitātē, profesionālo maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā ViA, kā arī maģistra grādu mākslās Latvijas Kultūras akadēmijā.
Kāds bija Jūsu ceļš uz pētniecību un darbu Vidzemes Augstskolā?
Linda: Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri īsti neplāno ne savu dzīvi, ne karjeru. Arī Vidzemes Augstskolā nonācu diezgan nejauši – vismaz ne ar apzinātu mērķi kļūt par pētnieci vai docētāju. Sākumā strādāju kā studiju metodiķe, un tobrīd jau biju Vidzemes Augstskolas absolvente, tāpēc vide man nebija sveša. Kad tika izsludināta docētāja vakance jaunajai tūrisma studiju programmai, nolēmu pieteikties.
Publiskā runa nav mana stiprā puse un godīgi sakot, nekad nebūtu domājusi, ka mans darbs būs saistīts ar docēšanu. Ja kāds man agrāk būtu teicis, ka es docēšu, es droši vien būtu ieteikusi viņam doties ārstēties (smejas). Taču ar laiku sapratu – ja vēlos palikt augstskolā un paplašināt sev iespējas, man jāiesaistās pētniecībā. Tāpēc pēc divu maģistra grādu iegūšanas uzsāku doktorantūras studijas Tartu Universitātē.
Kas Jūs motivēja izvēlēties pētniecību?
Linda: Galvenā motivācija bija ilgtermiņa ieguldījums. Zināju, ka nevēlos palikt vienā pozīcijā, un doktorantūra šķita loģisks nākamais solis. Es sevi neuzskatu par īpaši ambiciozu cilvēku, taču tai pat laikā man ir svarīgi nestāvēt uz vietas. Augstskolā tieši pētniecības jomā ir iespēja darīt dažādas lietas un paplašināt redzesloku sev interesējošās tēmās. Es joprojām docēju, taču pakāpeniski samazinu docēšanas apjomu, lai vairāk pievērstos pētniecībai.
Kas ir Jūsu pētniecības joma?
Linda: Tas ir sarežģītāks jautājums, jo arī pētniecībā, es vairāk plūstu un pielāgojos, bet nepārkāpjot noteiktas robežas un neejot tēmās, kas man svešas. Apzinos, ka tas nav ideāli, taču tas zināmā mērā atspoguļo mūsdienu pētnieku finansiālo realitāti. Pieejamais finansējums konkrētām pētniecības tēmām bieži liek pielāgoties un atkāpties no ierastajām tēmām.
Ja tomēr jāizdala konkrētas jomas, tad tās ir trīs. Pirmā - apmeklētāju iesaiste muzejos – tēma, ko padziļināti pētīju doktorantūras studijās no komunikācijas perspektīvas. Mans doktora grāds ir mediju un komunikācijas studijās, iegūts Tartu Universitātē, šī izvēle bija racionāla, jo Latvijā bija jau viens neveiksmīgi uzsāktu doktorantūras studiju mēģinājums. Studiju laikā turpināju strādāt ViA un ikdienā braukāju starp Tartu un Valmieru. Tartu Universitātes doktorantūras programma ļāva apvienot divas man svarīgas jomas – tūrismu un komunikāciju, pētot muzeju darbu un to mijiedarbību ar apmeklētājiem.
Otrā temats, kurai šobrīd pievēršos arvien vairāk un kas, visticamāk, paliks manā pētniecības laukā ilgtermiņā, ir apritīgums un tā ieviešana jomās, kas tieši vai netieši saistītas ar tūrismu vai brīvā laika pavadīšanu. Trešā joma ir neērtais mantojums. Pašlaik strādājam arī pie militārā mantojuma izpētes projekta, un daļa no militārā mantojuma arī uzskatāma par neērtu. Kopā ar kolēģiem esam publicējuši vairākus rakstus par šo tēmu. Priecē, ka Vidzemes Augstskolā ir izveidojusies pētnieku komanda, kurai šī tēma ir svarīga.
Vai vari pastāstīt vairāk, kāpēc to sauc par neērto mantojumu?
Linda: Pret neērto mantojumu sabiedrības attieksme nav viennozīmīga. Daļa sabiedrības labprātāk redzētu šo mantojumu izzūdam vai sabrūkam. Tajā pašā laikā citiem tas šķiet nozīmīgs un saglabājams, godināms. Šāds mantojums sabiedrībā arī spēj raisīt spriedzi. Labs piemērs ir Uzvaras piemineklis – vieni tā nojaukšanu uztvēra ar prieku, bet citi pazaudēja vietu, kur bija nesuši ziedus un nostaļģiski pieminēja vēsturi.
Latvijā šādu piemēru ir daudz, jo mūsu valsts gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā bija intensīvu kauju vieta, tāpat arī padomju laikā veidojās mantojums, no kura daļa mūsdienās ir kādai sabiedrības daļai šķiet neērta. Tas rada daudz jautājumu par to, ko ar šo mantojumu var darīt un kā par to runāt, vai to saglabāt un no kādas naudas finansēt. Skaidrs, ka tās nav vieglas un ātri atbildamas tēmas, taču ar savu militārā mantojuma pētījumu mēs cenšamies meklēt atbildes tieši Latvijas situācijā.
Kā Jūs šobrīd vērtējat studijas doktorantūrā? Vai tas bija nepieciešams solis?
Linda: Studijas Tartu Universitātē bija viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Es novērtēju ne tikai akadēmisko vidi universitātē ar tradīcijām, bet arī sadarbību ar savu darba vadītāju – viņa ir izcila skolotāja, pati ar veiksmīgu karjeru pētniecībā un tai pat laikā ļoti cilvēcīga. Gribētos, lai pētniecības vidē šādu cilvēku būtu vairāk no kuriem tik daudz var mācīties.
Vadītāja nekad nekritizēja un nepārmeta par neizdarīto, bet vienlaikus viņa spēja panākt, ka man vienmēr bija iekšēja atbildības sajūta darīt labāk. Un ne vienmēr bija viegli atrast laiku izdarīt lietas labi, jo paralēli studijām gan lasīju lekcijas, gan vadīju studiju programmu, lai varētu sevi nodrošināt, un rakstīju disertāciju, kas manā gadījumā bija vairāku pētījumu kopums.
Komunikācija un mediji man bija relatīvi jauna joma ar, kuru nebiju saskarusies iepriekšējo studiju laikā, tapēc es nevienmēr biju par sevi pārliecināta, bet vadītāja spēja motivēt un iedvesmot, arī deva iespēju gūt pirmo pieredzi strādāt starptautiskā pētniecības projektā. Ja man jautātu, vai es šo ceļu ietu vēlreiz, es nešauboties teiktu – jā.
Pateicoties studijām, es satiku arī savu vīru. Mēs abi apmeklējām doktorantu vasaras skolu Vācijā – katrs no savas augstskolas. Neviens no mums īsti tur negribēja doties, bet vadītāji nedeva iespēju izvēlēties un tieši tur iepazināmies. Šodien tas nozīmē arī to, ka ikdienā varu dalīties savā darbā ar cilvēku, kurš saprot pētnieka dzīvi un tās nianses. Tā kā abi esam pētnieki, spējam pieņemt viens otra“pētnieka untumus”.
Kā Jūsu pētījumu rezultāti ietekmē sabiedrības ikdienu?
Linda: Domājot par pētījumiempie kuriem strādāju šobrīd, vēl nevaram precīzi pateikt, kādi būs rezultāti un ietekme, taču, tiem noteikti sniegs praktisku pienesumu.
Piemēram, neērtā mantojuma izpēte palīdzēs izstrādāt ieteikumus, kā šādu mantojumu pārvaldīt, kā par šīm tēmām labāk un saprotamāk komunicēt ar sabiedrību. Viens no rezultātiem, pie kura strādājam, ir sociotehnisku sistēmu modelēšanas rīka izveide. Paredzēts, ka šis rīks ļaus militārā mantojuma īpašniekiem un pārvaldniekiem ievadīt viņu rīcībā esošos datus par objektu un saņemt norādes par šī mantojuma potenciālu un vai tajā ir vērts ieguldīt. Tas atvieglos datos balstītu lēmumu pieņemšanu par to, ko darīt ar šādiem objektiem.
Savukārt citā projektā tiek meklēti risinājumi, kā pasākumos samazināt vienreizlietojamo traukus un tā vietā pāriet uz atkārtoti lietojamiem traukiem. Arī šeit nav vienkāršas atbildes, jo apritīgie risinājumi, tai skaitā atkārtoti lietojamu trauku ieviešana, bieži ir dārgāka un kādam par to jāsamaksā. Tās ir praktiskas iniciatīvas, kuru ieviešana prasa plānošanu, daudzu iesaistīto pušu sadarbību un laiku.
Kas Jūs visvairāk aizrauj pētnieka darbā, un kas, savukārt, rada lielākās grūtības?
Linda: Šeit gribētos citēt Foresta Gampa filmu, kurā izskanēja atziņa – dzīve ir kā šokolādes konfekšu kaste, tu nekad nezini, kas tajā ir iekšā. Man līdzīgi ir ar pētnieciskajām intervijām. Es strādāju galvenokārt ar kvalitatīvajiem datiem, un bieži ir pārsteigums par to, cik negaidītas un interesantas lietas intervijās atklājas.
Intervijas arī ir iespēja satikt ļoti dažādus cilvēkus – viņi ne vien dalās savos stāstos un pieredzē, bet arī parāda vidi, kuru veidojuši, kurā strādā. Man patīk arī interviju analīzes process, kad lieku kopā dažādus viedokļus un pakāpeniski veidojas kopaina.
Man patīk pētniecībā sadarboties, un lielākā daļa pētījumu ir sadarbības rezultāts ar kolēģiem, gan mūsu augstskolā, gan ārvalstīs. Tad atklājas dažādi skatījumi uz vienu un to pašu jautājumu, un viens no otra var mācīties, papildināt. Piemēram, Covid-19 laikā, kad bija mājsēde, es ne tuvu nebiju tik produktīva kā tagad, kad strādājam klātienē kopā ar Vidzemes Augstskolas kolēģi Ilzi Grīnfeldi. Šķiet, ka strādājot kopā, efektivitāte nevis dubultojas, bet trīskāršojas.
Lai gan es ikdienā neapmeklēju dažādus profesionālās izaugsmes kursus, tomēr man ir būtiski redzēt, ka esmu augusi un pavirzījusies kaut nedaudz uz priekšu. Un pētot nepārtraukti uzzini ko jaunu. Tāpat izaugsmes rādītājs ir, ka no pētījumu izpildītājas kļūsti par pētījuma projekta vadītāju. Šobrīd mācos attīstīt sevi šādā lomā.
Protams, ka arī grūtību netrūkst. Pētnieka darbā mēdz būt periodi, kad pētniecībai trūkst finansējuma, un ir arī pretējas situācijas – kad ir tik daudz apstiprinātu projektu un piedāvājumu, ka rodas pārslodze un ar 24 stundām diennaktī nepietiek. Pētniecība arī ir darbs, ko ļoti viegli paņemt uz mājām un pazūd nošķīrums starp darba laiku un brīvo laiku, līdz ar to arī grūtāk izmest no prāta pat tad, kad it kā nestrādā.
Kā akadēmiskā un zinātniskā vide Vidzemes Augstskolā veicina Jūsu profesionālo izaugsmi un ideju attīstību?
Linda: Vidzemes Augstskolā pētniekiem tiek dota ļoti liela brīvība un privilēģija strādāt tajās jomās, kas viņus interesē. Man šķiet, ka šī nav norma.
Kas Jūs kā cilvēku raksturo ārpus pētniecības – kas palīdz atjaunot enerģiju un iedvesmu?
Linda: Fiziskās nodarbes mani uzlādē - trenažieru zāle, zumba. Agrāk arī skrēju – agri no rīta, reizēm pat ap pieciem vai sešiem. Tagad kādu laiku to neesmu darījusi, bet cenšos sevi pierunāt atsākt. Neiztikt arī bez pastaigām ar suni – šobrīd mums gan ir nedaudz saspringtas attiecības, jo pēdējās dienās neesmu viņu izvedusi pastaigā.
