Pēta augsni un siltumnīcas efekta gāzes
Arta Bārdule savu ceļu zinātnē sāka Latvijas Universitātē (LU), kur īpaši pievērsās analītiskajai ķīmijai. Taču jau paralēli studijām viņa nokļuva Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā "Silava", kur šobrīd ir vadošā pētniece.
"Es darbojos meža vides laboratorijā, veicu augsnes, ūdens un augu materiāla ķīmiskās analīzes. Pamazām man tiešām iepatikās pētniecība. Tagad, pēc gadiem analizējot, kāpēc tas tā notika, es sapratu, ka īstenībā jau kopš skolas laikiem mani vienmēr uzrunājusi un aizraujoša šķitusi "cieto riekstu" atrisināšana, un pētniecība jau savā ziņā visu laiku ir "cieto riekstu" risināšana," sacīja Bārdule. Tieši sarežģītu jautājumu atrisināšana ir tā, kas sniedz Bārdulei azartu ikdienā un mudina turpināt pētīt arvien jaunus tematus.
Tostarp veikt lauksaimniecības augšņu izpēti klimata pārmaiņu kontekstā, par ko Bārdule šogad ieguvusi Baltijas stipendiju sievietēm zinātnē.
"Latvijā mums ir diezgan daudz augsnes ar salīdzinoši augstu organisko vielu saturu. Mēs tās saucam par organiskām augsnēm. Ja šīs organiskās augsnes ir meliorētas, tad ir diezgan skaidrs, ka tās ir siltumnīcas efekta emisiju avots," stāstīja pētniece.
Tas nozīmē, ka šajās augsnēs notiek mikrobioloģiskie procesi, kuru rezultātā no tās izdalās siltumnīcas efekta gāzes – tādas kā oglekļa dioksīds, metāns un dislāpekļa oksīds, un tas, protams, nav labi.
"Tāpēc mēs meklējam risinājumus, kā apsaimniekot platības ar meliorētām organiskām augsnēm tā, lai samazinātu siltumnīcas efekta gāzu emisijas no augsnes. Jo mēs zinām, ka Eiropas Savienībai ir diezgan ambiciozi mērķi – līdz 2050. gadam panākt klimata neitralitāti, un šī klimata neitralitāte skar arī zemes izmantošanu un mežsaimniecības sektoru," skaidroja Bārdule.
Pēta septiņus tūkstošus gadu senas prasmes
LU Humanitāro zinātņu fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas pētniece Vanda Haferberga interesēties par arheoloģiju sāka jau vidusskolā. Tas viņai vienmēr šķitis ļoti intriģējošs jautājums – kā dzīvoja senie cilvēki? Ar ko viņi nodarbojās? Kā viņi attīstījās?
"Es nezināju, ka būšu zinātniece. Es arī nezināju, ka mācīšos doktorantūrā un uzrakstīšu disertāciju. Bet jau bakalaura studiju laikā, tad vēl Vēstures un filozofijas fakultātē, es piedalījos pirmajā lauka darbu praksē – arheoloģiskajos izrakumos," stāstīja Haferberga.
Profesora Andreja Vaska vadībā studentiem Skrundas Krievu kalna pilskalnā izdevies atrast ārkārtīgi daudz keramikas, un Haferberga tūlīt izjutusi lielu vēlmi ar to strādāt – to notīrīt, izpētīt, sašķirot. Pasniedzēju pamudināta, pētniece sāka ar to nodarboties, par to vairāk interesēties un ar laiku – arī rakstīt par arheoloģisko keramiku. Šī tēma viņu pavadījusi no kursa darba un pirmajām konferencēm līdz pat maģistrantūrai, doktorantūrai un Baltijas stipendijai sievietēm zinātnē.
"Mani tas viss ļoti ieintriģēja, un, jo vairāk tu pēti un saproti, jo vairāk jautājumu rodas par to, kas tad tur vēl bija. Gribas pētīt dziļāk. Rodas azarts – atklāt un atšķetināt, kā tad ir bijis," skaidroja Haferberga.
Šobrīd viņas pētījumu lauks, no mūsdienām skaitot, ir par septiņiem tūkstošiem gadu senu pagātni. Tas ir agrais neolīts – laiks, kad mūsu reģionā ienāca māka un tehnoloģija darināt keramikas traukus.
"Ar finansējumu, ko iegūšu no šīs stipendijas, par ko esmu ļoti pateicīga, veikšu plašāku pētījumu un tostarp arheoloģiskos izrakumus vienā no Lubānas ezera apmetnēm," atklāja pētniece.
Haferberga pamatā pēta senās tehnoloģijas – veidus, kā keramika veidota. Tas ļauj atklāt daudz jauna par senajām kopienām, piemēram, to, kādas zināšanas piemita tā laika cilvēkiem un kādi materiāli viņiem bija pieejami.
Pēta biopolimērus un bioplastmasu
Arī Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieces Aļisas Ponkratenkovas ceļš zinātnē sākās jau skolas laikā.
"Interesi tieši ķīmijas jomā radīja mana ķīmijas skolotāja. Kopā ar viņu mēs izstrādājām zinātniski pētniecisko darbu, un tā man bija pirmā iespēja ieskatīties laboratorijā un tajā, kas notiek universitātē. Paskatīties uz jaunākajām iekārtām, par kurām es tolaik vispār neko nezināju," viņa stāstīja.
Jau paralēli bakalaura studijām LU Ponkratenkova sāka strādāt Polimēru mehānikas institūtā, kur jau krietni detalizētāk iepazina polimērus un materiālu zinātni.
Polimēri un to izpēte viņu tik ļoti aizrāvusi, ka šajā jomā pētniece strādā joprojām, un arī Baltijas stipendiju sievietēm zinātnē Ponkratenkova šogad ieguvusi tieši kompozītmateriālu un biopolimēru izpētē ķīmijā.
"Mēs turpinām pētīt biopolimērus un tieši bioplastmasu, jo plastmasas produktus mēs izmantojam katru dienu, bet parasti tie ir sintētiski, no naftas ražoti produkti. Tiem ir mazāka cena, tiem ir ļoti labas īpašības, bet tiem ir slikta ietekme uz apkārtējo vidi," skaidroja pētniece.
Savā pētījumā, par kuru guvusi atzinību, viņa izstrādā jaunus biopolimēru maisījumus jeb bioplastmasu, kuru izmantot 3D drukā, lai ražotu produktus ar plastmasai līdzīgām īpašībām, bet no atkārtoti izmantojamiem resursiem.
Latvijā stipendijai bija pieteikušās 48 pretendentes. 31 pieteikums tika saņemts zinātņu doktoru konkursam, bet 17 pieteikumi – doktora grāda kandidāšu konkursam. 38 pieteikumi tika vērtēti dabaszinātņu, inženierzinātņu un tehnoloģiju, medicīnas un veselības zinātņu, kā arī lauksaimniecības un veterinārmedicīnas zinātņu jomā, bet 10 pieteikumi – humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Pieteikumus vērtēja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) zinātņu nodaļu ekspertu komisijas, galīgo lēmumu pieņemot LZA un UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas kopīgajai ekspertu komisijai.
