Dr. sc. ing. Sandra Muižniece-Brasava, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore un vadošā pētniece, LBTU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.
Zinātniekam diez vai ir lielāks motivators, kā redzēt sava darba augļus – izgudrojumu, tehnoloģiju, produktu veikala plauktā gan Latvijā, gan ārpus tās.
Sandras galvenā pētnieciskā interese ir ilgtspējīgu pārtikas iepakojumu tehnoloģijas un pārtikas iepakojumu optimizācija saskaņā ar ekodizaina stratēģiju. Kopā ar Baltijas un Skandināvijas kolēģiem viņa pēta arī inovatīvu jomu – bioloģiski noārdāmā iepakojuma un ēdamā apvalka izmantošanu siera ražošanā. Sandra piedalās arī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sauso uzturdevu izstrādē.
Pārtikas tehnoloģe, kura pati ar ēst gatavošanu ir uz jūs – piebilstot, ka starp pārtikas tehnologu un pavāru vienlīdzības zīmi gan likt nevar, par sevi joko Sandra Muižniece-Brasava. Tiesa, savos pētījumos un ikdienas darbā viņa fokusējas uz nedaudz citu jomu: pārtikas iepakojumiem un to, kā tos padarīt videi draudzīgākus. Pārtikas iepakojumu tehnoloģiju izstrāde ir komplicēta pētījumu joma, kas norit ciešā sazobē ar pārtikas ražotājiem. Katras mazākās izmaiņas iepakojuma materiālā atstāj būtisku ietekmi uz iepakošanas tehnoloģijām, iekārtu darbības ātrumu un režīmu, produkta derīguma termiņu un garšas īpašībām, kā arī citiem nozīmīgiem faktoriem, no kā atkarīgas ražošanas izmaksas un pārtikas produktu pārdošanas potenciāls.
Sandra ar pārtikas iepakojumu ilgtspējas jautājumiem darbojas vairākos līmeņos – ilgtspējīgu materiālu pielietojums iepakojumos, atkritumu samazināšana, pārtikas ražošanas blakusproduktu lietderīgs izmantojums. Pētnieces maģistra un doktora disertācijas darba fokuss bija bioplastmasa un tās izmantojums pārtikas produktu iepakojumos. Lai gan bioplastmasa ir biodegradējams materiāls, kā pārtikas iepakojums tā ne vienmēr ir videi pilnībā draudzīga. Pārtikas iepakojumi bieži ir sarežģīti, arī daudzslāņaini, kas nozīmē, ka arī biodegradējamie materiāli ir dažādu veidu un sadalās atšķirīgi: atšķirīgā temperatūrā, dažādos apstākļos, laika periodos un veidā, kas apgrūtina to pārstrādi.
Šā iemesla dēļ saskaņā ar bioekonomikas principiem Sandra pētījumos koncentrējas arī uz to, kā samazināt iepakojuma, līdz ar to arī atkritumu, daudzumu, kā arī meklē tādus risinājumus monolītu materiālu izstrādei, kas atvieglotu to pārstrādi. Viens no risinājumiem, kā samazināt atkritumu daudzumu, ir ekodizaina principu ievērošana: maksimāls iepakojuma potenciāla izmantojums, lai pārtikas iepakojuma formas būtu maksimāli aizpildītas un tās tiktu veidotas no vienveidīga iepakojuma materiāla, proti, būtu samazināti patērētie resursi un sekmēta loģistikas optimizācija.
Viens no Sandras pēdējā laika interesantākajiem pētījumiem ir saistīts ar aprites ekonomikas veicināšanu: kā izmantot siera ražošanas blakusproduktu, sūkalu proteīnu, lai radītu ēdamu un pilnībā bioloģiski noārdāmu apvalku sieram, vienlaikus nekaitējot siera nogatavināšanas un uzglabāšanas procesam.
Būtiska Sandras profesionālās ikdienas šķautne ir arī darbs pie Latvijas NBS pārtikas paku izstrādes, kas aizvien tiek turpināts un optimizēts. Sākot šo darbu, viņas mērķis bija izstrādāt Latvijā pirmās “sausās uzturdevas” pakas un panākt, lai tajās tiktu iekļauti tieši Latvijā ražoti produkti, vienlaikus rūpējoties, lai produkti būtu sabalansēti, pakas būtu maksimāli ērti lietot nestandarta apstākļos un brīvā dabā, ar ilgu derīguma termiņu, kā arī tiktu saglabātas labas garšas īpašības. Par šo darbu Sandra saņēmusi arī vairākus Latvijas Aizsardzības ministrijas apbalvojumus.
Kā pētniece Sandra ir pārliecināta, ka visi procesi pasaulē norit saistīti, tāpēc gan pārtikas iepakojumu, gan ilgtspējas jautājumos kopumā cilvēkiem jāsāk ar sevi, savu valsti, kā arī jāmeklē iespēja palūkoties pāri savas valsts un dažkārt arī kontinenta robežām.
Projekts "Zinātne Latvijai 2024" tiek realizēts ERAF projekta “Integrētie nacionālā līmeņa pasākumi Latvijas pētniecības un attīstības interešu pārstāvības stiprināšanai Eiropas pētniecības telpā”, Nr. 1.1.1.5/17/I/002, ietvaros.
