Dzīve dažādās informācijas telpās, paaudžu atšķirības un vērtību sadursmes nereti tiek minēti kā iemesli, kas sabiedrībā liek justies sašķeltiem un atsvešinātiem. Turklāt kā etalons sabiedrības spējai vienoties kopīgu mērķu vārdā tiek minēta Atmoda, kas liek uzdot jautājumu, vai arī tagad mēs spētu būt tikpat vienoti kā cilvēki pirms vairāk nekā 30 gadiem? "Mums ir ikdienas demokrātija un sabiedrības grupas ar pietiekami lielu jaudu un spēku, kas piesaka savas intereses," skaidro sociologs Mārtiņš Kaprāns, uzsverot, ka sabiedrības saliedēšanas veidošanā nevajag par zemu novērtēt arī līdzi jušanu sporta notikumiem.
Piederība grupai
Mūsdienu socioloģijā sporta līdzjutēju kustību uzlūko ne tik daudz par emocionālu atbalstu savai komandai, cik par nozīmīgu sabiedrības saliedēšanas mehānismu.1 Piemēram, sporta pasākumi un kopīga līdzi jušana saved kopā cilvēkus, kuri ikdienā, iespējams, nekad nesatiktos, un rada kopīgas pieredzes, kas stiprina savstarpējo uzticēšanos un ir ļoti svarīgs aspekts tā saucamā sociālā kapitāla veidošanā. Tas ir viens no stūrakmeņiem demokrātiskas sabiedrībās stabilitātes nodrošināšanai, kur cilvēku savstarpējās attiecības, kopīgas aktivitātes, tradīcijas un sabiedriski notikumi veido uzticēšanās tīklu, kas ļauj sabiedrībai efektīvāk sadarboties.2
Arī Pasaules Banka un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) savos pētījumos uzsver, ka sabiedrības ar augstu sociālo kohēziju jeb saliedētību veiksmīgāk pārvar ekonomiskās krīzes, dabas katastrofas un drošības izaicinājumus. Cilvēki, kuri uzticas viens otram un jūtas piederīgi kopienai, biežāk iesaistās brīvprātīgajā darbā, palīdz līdzcilvēkiem un aktīvāk piedalās demokrātiskajos procesos.3
Par to, ka cilvēki, veidojot savu identitāti, to balsta ne tikai individuālajā pieredzē, bet arī identificējot sevi kā grupas locekļus, daudz runā sociālās identitātes teorijas piekritēji – proti, piederība grupai būtiski ietekmē mūsu pašvērtējumu un emocionālo labsajūtu.4
Lepni par sportu – lepni par kultūru
Šis arī ir iemesls, kāpēc līdzjutēji sportistu panākumus uztver kā kopīgu sasniegumu, nereti to apzīmējot ar vārdiem "mēs uzvarējām", tā stiprinot savu piederības sajūtu valstij. Latvijas Universitātes pētnieks Renārs Felcis norādīja, ka aptauju rezultāti liecina – Latvijas panākumi starptautiskajā sportā ir labs iemesls, lai mēs justos lepni par savu valsti.
Turklāt lepošanās ar sporta sasniegumiem ir īpaši izteikta vīriešu un latviešu tautības cilvēku vidū.
"Lielākā daļa iedzīvotāju ir lepni (ļoti vai mazliet) ar Latvijas sporta sasniegumiem, tomēr cittautiešu vidū ir lielāka "piesardzība" šajā ziņā, jo relatīvi neliela daļa ir ļoti lepni par Latvijas sporta sasniegumiem. Vienlaikus tie, kas lepojas ar sporta sasniegumiem, lepojas arī ar sasniegumiem mākslā un literatūrā, attiecīgi dažādās kultūras jomās," norādīja Felcis.
Arī 2023. gadā, aptaujājot vairāk nekā 38 tūkstošus respondentu 29 valstīs, secināts, ka lepošanās ar sporta sasniegumiem iedzīvotāju vērtējumā ir saistīta ne tikai ar lepošanos par sasniegumiem mākslā un literatūrā, bet arī zinātnē un tehnikā, kā arī iet roku rokā ar lepošanos par valsts vēsturi.
Pētnieki secinājuši, ka arī Latvijā lielāka lepošanās ar piederību Latvijai ir saistīta ar lielāku lepošanos par Latvijas sporta sasniegumiem.
Par tādām sajūtām, ko esam izjutuši ne reizi vien, jo īpaši 2023. gadā, kad pēc Latvijas hokeja izlases bronzas medaļas izcīnīšanas pasaules čempionātā sportistus sagaidījām kā nacionālos varoņus, ir rakstījis ne viens vien pētnieks, tostarp franču sociologs Emīls Dirkems, kurš jau 20. gadsimta sākumā sīkāk analizējis tā saucamo "kolektīvās pacilātības jēdzienu".5 Tā rodas brīžos, kad liels cilvēku skaits vienlaikus piedzīvo vienas un tās pašas emocijas un piedalās kopīgā rituālā.
Mūsdienās tipiskākie šo rituālu piemēri ir valsts himnas dziedāšana pirms spēles vai kopīga uzvaras svinēšana, kas rada spēcīgu emocionālu vienotību, kas uz laiku kļūst svarīgāka par sociālām, ekonomiskām un politiskām atšķirībām. 2023. gada maijs bija laiks, kad to izjutām sevišķi spēcīgi, un kopīgā spēļu skatīšanās vai sociālajos medijos demonstrētais lepnums par valsti radīja kopīgu emocionālu pieredzi, kas stiprina nacionālo identitāti daudz efektīvāk nekā daudzas politiskas vai informatīvas kampaņas.
Līdzi jušana sportistu sasniegumiem un gaitām ir kas vairāk par emocionālu piedzīvojumu vai brīvā laika pavadīšanas veidu. Tā ir sabiedrības saliedēšanas būtiska sastāvdaļa, kas stiprina nacionālo identitāti laikā, kad daudzās demokrātiskās valstīs pieaug politiskā polarizācija. Sports ļauj dažādu uzskatu, paaudžu un sociālo grupu cilvēkiem piedzīvot kopīgas emocijas un identificēties ar vienu mērķi un vērtībām.
ATSAUCES
1. https://www.academia.edu/16635459/The_Effects_of_Team_Identity_Formation_and_Sport_Team_Identification_on_Mental_Health_Cognition_Behavior_and_Physiology
2. https://communistcaucus.com/wp-content/uploads/2021/12/Bowling-Alone.pdf
3. https://www.oecd.org/en/publications/how-s-life/volume-/issue-_9870c393-en.html
4. https://www.researchgate.net/publication/348648205_Tajfel_and_Turner_Intergroup_Conflict_Theories_1997
5. https://durkheim.uchicago.edu/Summaries/forms.html
